Bagāts ar valodu

Tikai pozitīva pieredze

Dr. ANITA DJAČENKO, neiroloģe, Dubultu poliklīnikas, dienas stacionāra vadītāja

Ar pacientiem sazinos latviski, dažkārt - krieviski, retāk - angliski, taču būtisku pārpratumu tāpēc nav bijis. Krievu valodu pārvaldu brīvi. Angļu valodu tik labi nezinu, jo vajadzība to lietot ir daudz retāk, tomēr par neiroloģiju, galvas un muguras sāpēm mans vārdu krājums ir pietiekams. Šobrīd specializējos lietišķajā kinezioloģijā, kur daudzas lekcijas angļu valodā lasa Vācijas, Lielbritānijas un citu valstu speciālisti, līdz ar to varu papildināt un nostiprināt zināšanas šajā svešvalodā. Vārdu krājums ar katru reizi bagātinās, jo ir jāuzdod jautājumi, notiek sarunas, diskusijas. Sen zināms - lasīt vai skatīties filmu svešvalodā ir viens, bet runāt - pavisam kas cits. Vari iet kursos un apgūt kādu valodu, vari pa reizei to izmantot, braucot ceļojumos, bet, ja nav iespējams regulāri runāt, nav saskarsmes ar vienā vai otrā svešvalodā runājošajiem, vispirms pazūd atsevišķi vārdi. Ir gadījies, ka, runājot ar pacientu, pēkšņi pietrūkst kāda vārda, kaut skaidri zinu, ka savulaik to esmu apguvusi. Lai nezaudētu formu, jāizmanto ikviena iespēja runāt svešvalodās, vienalga, vai tā ir krievu vai angļu.

Man ir bijuši pacienti no Amerikas, Lielbritānijas un citām valstīm, tāpēc uz savas ādas esmu pārliecinājusies, ka viena runātā angļu valoda no citas atšķiras. Dažkārt, sazinoties ar pacientiem, tālab ir bijuši nelieli pārpratumi. Piemēram, kādai amerikānietei uzdevu neirologam būtisko jautājumu - vai viņa ir novērojusi tādu simptomu kā roku vai kāju tirpšana. Paciente bija neizpratnē - ko nozīmē vārds tirpšana? Šīs parādības raksturošanai angļu valodā var izmantot vairākus sinonīmus, un mēs izvēlējāmies katra savu, tādēļ pagāja krietns laiciņš, kamēr nonācām līdz kopsaucējam.

Manā praksē ir gadījies, ka arī latvietis, kad jautāju par tirpšanu, uz mani ir lūkojies neizpratnē. Tiesa, sajūtas ir diezgan grūti aprakstīt. Vēl jo vairāk, ja savā dzīvē neko tādu neesi piedzīvojis. Tāpēc neesmu pārsteigta, ja kāds man pārjautā: kas tas ir - tirpt? Pacientu turpinu iztaujāt tik ilgi, līdz esam sapratušies. Savā privātpraksē varu to atļauties, jo neesmu iegrožota šaurā laika rāmī - katram pacientam paredzēta viena stunda.

Ar tiem, kam angļu valoda nav dzimtā, sazināties ir vieglāk, jo viņi runā lēni un saprotami. Pretējā gadījumā reizēm ir grūtāk, jo runas temps ir tāds, ka vārdi saplūst cits ar citu. Lai saprastu, ir vajadzīgs krietns treniņš.

Pacientam dzimtajā valodā ir daudz vieglāk raksturot savas veselības problēmas, tomēr pēdējos gados vērojama pozitīva tendence, ka krievu valodā runājošie ļoti cenšas runāt latviski. Katrā ziņā tagad krievu valoda ārsta kabinetā tiek lietota daudz retāk, jo arī šie pacienti vēlas izmantot savas prasmes un trenēties runāt citā valodā. Es uz krievu valodu pāreju tikai tad, ja jūtu, ka pacients nesaprot, ko saku latviski, vai tad, ja secinu, ka viņa vārdu krājums latviešu valodā nav tik liels, lai varētu maksimāli precīzi izklāstīt savu problēmu.

Nav būtiski, kādā valodā mediķis runā ar pacientu, svarīgi ir vienam otru saprast, lai ārsts var noteikt diagnozi un piemērot īsto ārstēšanas metodi. Nozīmīgākais ir rezultāts.

Bez barjerām

Dr. SARMĪTE DŪZE, traumatoloģe-ortopēde, medicīnas sabiedrības ARS traumpunkta vadītāja

Sazinoties ar cittautu pacientiem, man nav grūtību, jo ne vien traumatoloģijā, bet arī jebkurā citā medicīnas nozarē pateikt, kas cilvēkam kaiš, tikai uz viņu paskatoties vien, nevar. Protams, lai izkoptu valodas iemaņas, nepieciešams laiks un pastāvīgs kontakts. Tomēr tas saziņā nav šķēr­slis! Galvenais ir pārvarēt kūtrumu un sākt runāt.

Piecpadsmit līdz divdesmit procenti mūsu medicīnas sabiedrības pacientu ir ārzemnieki, un ikdienā nākas sazināties latviešu, krievu un angļu valodā. Krieviski pacientiem varu izskaidrot jebko. Arī jaunajiem dakteriem diez vai tā ir liela problēma, kaut gan viņi angļu valodu pārzina daudz labāk nekā krievu. Šajā ziņā mana priekšrocība ir tā, ka laikā, kad mācījos skolā un studēju, pie mums visi runāja krieviski. Joprojām labprāt lasu literatūru krievu valodā. Varu lasīt tekstus pat vecajā krievu drukā.

Lai gan pacienti no ASV vēstniecības ir teikuši, ka mana angļu valoda ir teicama, pašai šķiet, ka angliski runāju slikti - esmu mācījusies lauku skolā, tādēļ, uzsākot medicīnas studijas, manas angļu valodas zināšanas bija gaužām vājas. Pirmos eksāmenus kārtoju, iekaļot vielu no galvas. Ar to bija par maz, jo lielākā daļa medicīnas literatūras ir angļu valodā, un, studējot doktorantūrā, svešvalodas eksāmens ir obligāts. Traumatologiem pirms rezidentūras beigām pat ir mācību cikls ārzemēs - angļu valodā, protams. Tādēļ nācās apmeklēt privātskolotāju, un gūtās zināšanas ir nākušas tikai par labu.

Sazināties ar pacientiem angļu valodā ir nedaudz grūtāk nekā krieviski. Taču tagad cilvēki ir kļuvuši drošāki - jautā, kamēr visu saprot. Ja pacientam līdzi nav tulka, kas gan pēdējā laikā ir ļoti reta parādība, ņemam talkā zīmju valodu. Bet vasarās, kad Rīgā ir īpaši liels vācu tūristu pieplūdums, nereti lūdzam palīdzību kolēģei reģistratūrā, kura vācu valodu pārzina ļoti labi.

Nedomāju, ka vācu valodu vajadzētu iekļaut mediķu apmācības programmā kā otro obligāto svešvalodu, par kādu neuzskatu krievu valodu, taču vācu valodas zināšanas ārstu praksē nenāk par ļaunu. Pati apmeklēju vācu valodas kursus. Mans mērķis nav šajā valodā runāt izcili, drīzāk gan - sarunvalodas līmenī, lai varu pacientam pateikt vairāk par labdien, uz redzēšanos, lūdzu un paldies.

Kaut arī latviešu valoda ir mana dzimtā valoda, līdz šim kuriozi ir piedzīvoti tikai saskarsmē ar vietējiem pacientiem. Piemēram, reiz man bija pacients ar slimu kāju, proti, viņam bija osteomielīts (kaulu sabrukšana un strutošana). Tad nu viņam jautāju: „Kā ar stāvēšanu?" It kā jau nevainīga frāze, taču cilvēks pārprata.

Runājot par saskarsmes problēmām ar pacientiem, nevajadzētu ieciklēties uz ārzemniekiem. Mūsu sabiedrībā ir daudz nedzirdīgo un vājdzirdīgo pacientu, kuriem dažkārt arī ir nepieciešama mediķu palīdzība un ar kuriem mēs nespējam sazināties. Ja nu vienīgi rakstiski. Astoņu gadu laikā, kopš strādāju ARS, man ir bijuši divi šādi pacienti, un tas, manuprāt, nav maz. Tādēļ uzskatu, ka slimnīcās un poliklīnikās, kur iespējama šāda saskarsme, būtu nepieciešams vismaz viens speciālists, kurš zina šo pacientu saziņas valodu.

Neraugoties uz to, ka mīts par ārstu nesalasāmajiem rokrakstiem ir patiess, man nav problēmu izlasīt medicīnas izrakstus jebkurā pasaules valodā, izņemot ķīniešu un japāņu, jo medicīnas terminoloģija visā pasaulē ir vienāda - atvasināta no grieķu un latīņu valodas. Turklāt ārzemēs mediķi jau sen praktizē recepšu un daudzu citu medicīnas dokumentu izsniegšanu drukātā formā, kas mūsu darbu tikai atvieglo. Lai mani labāk izprastu Krievijas kolēģi, izrakstus uz šo valsti cenšos rakstīt drukātiem burtiem, kaut gan par savu krievu valodas pareizrakstību pārliecināta neesmu.

Pa vidu - cilvēka daba

KANAGARATNAMS ELANKOVANS, topošais ārsts-internists no Šrilankas

Strādājot Paula Stradiņa ­Klīniskajā universitātes slimnīcā, pārsvarā satieku Latvijas iedzīvotājus, kuri zina tikai latviešu vai krievu valodu. Pie mums reti nonāk ārzemju pacienti, tāpēc ikdienas darbā izmantoju krievu valodas zināšanas. Pirms sāku izmeklēšanu, vienmēr pajautāju, vai viņiem pret to nav iebildumu, kā arī brīdinu, ka latviešu valodā runāt nevarēšu. To zinu sarunvalodas līmenī, varu iepirkties veikalā vai parunāt uz ielas, tomēr latviešu valodu tik labi nepārzinu, lai ievāktu pilnīgu slimnieka anamnēzi. Turklāt pacientus lūdzu runāt ar mani lēni. Tulka pakalpojumus man nav nācies izmantot, bet dažreiz saviem kursabiedriem esmu lūdzis izskaidrot medicīniskos terminus latviešu vai krievu valodā tā, lai slimnieks teikto uztvertu vislabāk. Ja cilvēks mani nesaprot, varu uzdot vienu un to pašu jautājumu vairākkārt, varu pat parādīt ar zīmēm, ko gribu uzzināt, bet dažreiz ir grūti saprast, ko slimnieks grib pasacīt man. Tāpēc es mēdzu uzdot tādus jautājumus, uz kuriem pacients nevar atbildēt tikai ar jā vai nē, bet ir spiests plašāk pastāstīt par savu problēmu.

Ir bijuši atteikumi, bet tos es saistu ar nevēlēšanos, ka slimnieku izmeklē students, turklāt vēl ārzemnieks. Tāda reiz ir cilvēka daba, un ir jāņem vērā, ka pacientiem ir tiesības atteikt. Turklāt, piemēram, latviešu vai krievu tautības medicīnas studentus viņi var noturēt par ārstiem, bet, ja atnākam mēs, medicīnas studenti no ārvalstīm, tad ir skaidrs, ka ārsti vēl neesam, turklāt - neesam arī vietējie, jo izskatāmies citādāk.

Ja gadās strādāt ar ārzemniekiem, tad, protams, runāju angļu valodā.

Mana dzimtene ir Šrilanka, kur ir trīs oficiālās valodas: sinhala, tamilu un angļu. Mana dzimtā valoda ir tamilu. Tajā sarunājos ar saviem tautiešiem, kuri studē Latvijā. Mācības notiek angliski, bet slimnīcas darbā es izmantoju krievu valodu. Pārzinu arī dažus indiešu dialektus. Pēc mācību beigām augustā droši vien izvēlēšos darbu kādā zemē, kur sazināšanās valoda ir angļu, tāpēc turpmāk tā būs mana darba valoda.

Ārstam ir jāzina valodas! Sazināšanās prasme ir svarīga ārsta darba sastāvdaļa, jo, tikai runājot un detalizēti izjautājot pacientu, iespējams uzzināt visu, kas nepieciešams primārās diagnozes noteikšanai un pareizas ārstēšanas nozīmēšanai. Tāpēc mani mazliet pārsteidz daži Latvijas studenti, ko satieku universitātē, - tie, kuri nepietiekami pārvalda latviešu valodu, un arī tie, kuri nespēj prasmīgi sazināties krievu valodā. Dzīvojot Latvijā, īpaši rajonos ar multinacionālu iedzīvotāju sastāvu, ārstam obligāti ir jāzina gan latviešu, gan krievu valoda, un mūsdienās ir ļoti svarīgi pārzināt arī angļu valodu, lai ne vien spētu veiksmīgi komunicēt ar ārzemju pacientiem, bet arī pilnvērtīgi piedalītos starptautiskās konferencēs un lasītu medicīnisko literatūru, kas pārsvarā ir tieši angļu valodā.

Foto: Matīss Ābele