PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem
Autori
Skatīt visus
Sandra Vestermane

Sandra Vestermane

neiroloģe, SIA Vidzemes slimnīca, www.e-neirologs.lv

Visi autora raksti
Psihoemocionālā pārslodze. Ģimenes ārsta, psihiatra un neirologa ieteikumi un pārdomas

Gan somatiskā profila veselības aprūpes speciālistiem, gan psihiatriem konsultācijās nereti jārunā par stresa problēmu un cilvēka psihoemocionālo reakciju uz stresu, īpaši svarīgi to ievērot agrīnās slimības stadijās. Mūsdienu pasaules apstākļos cilvēka dzīvē valda dažādu veidu stress, turklāt pašreizējā Covid–19 pandēmija uzjunda papildu stresa faktorus. [1]

J. Rudzīte, S. Vestermane, Ļ. Renemane
Kognitīvā pārslodze. Mīts vai realitāte?

Arvien biežāk gados jauni cilvēki ārstam sūdzas par atmiņas, uzmanības, uztveres, koncentrēšanās spējas traucējumiem, kas ietekmē domāšanu, rīcību, darba un dzīves kvalitāti. Ja cilvēks ir praktiski vesels un darbspējīgā vecumā, vai viņa kognitīvās funkcijas var izsmelt, pārslogot? Vai kognitīvo pārslodzi var nodalīt no emocionālās un fiziskās pārslodzes?

S. Vestermane
Atmiņas traucējumi. Neirobioloģija, cēloņi un profilakse

Atmiņas problēmas — norma vai patoloģija? Svarīgi saprast atšķirību starp normālu un patoloģisku atmiņas zudumu. Tas var notikt jebkurā vecumā. Šajā rakstā nepārspriedīsim vaskulāru demenci un Alcheimera slimību, bet analizēsim citas situācijas, kādās ikviens var nokļūt ik brīdi un jebkurā vecumā.

S. Vestermane
Atmiņa un mācīšanās

Rakstā stāstām par to, kā mācīšanās un atmiņa palīdz organismam pielāgoties apkārtējai videi, izprast apstrādes procesus, kas padara iespējamu mācīšanos un ilgtermiņa atmiņu, kā arī jaunākie atklājumi un iespējamie veidi mācīšanās uzlabošanai, atziņas par atmiņu un smadzeņu fitnesu.

S. Vestermane
Cerebrālas išēmijas sekundārā profilakse

Insults pasaulē pieder biežākajām slimībām un ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem. Išēmisks insults anamnēzē ir neatkarīgs riska faktors atkārtotam insultam, tāpēc sekundārajai profilaksei ir īpaša nozīme. Galvenie sekundārās profilakses virzieni ir šādi: vaskulāro riska faktoru terapija, trombocītu funkcijas un asins recēšanas izmaiņas, revaskularizācija un smadzeņu apasiņošanas uzlabošana, kā arī ieradumu un dzīvesveida korekcija.

S. Vestermane
Polineiropātijas I daļa: vispārīgs raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas principi

Polineiropātijas (PNP) ir perifērās nervu sistēmas (PNS) ģeneralizēta saslimšana, kas var skart visas PNS daļas – motoros, sensoros un autonomos nervus, to šūnas, ganglijus, kā arī saistaudu struktūras (peri- un epineiriju) un ar tiem saistītos asinsvadus un limfvadus. Šie traucējumi bieži vien ir simetriski un bieži skar gan pēdas, gan rokas, izraisot vājumu, sajūtu zudumu vai dedzinošas sāpes. Šajā rakstā apkopts vispārīgs polineiropātiju raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas principi, savukārt nākamajā žurnāla numurā būs specifisku iegūtu neiropātiju raksturojums un ārstēšanas iespējas.

S. Vestermane
Nespecifiskas muguras sāpes

Muguras sāpes ir ļoti bieži sastopama problēma. Tiek lēsts, ka 80% pieaugušo dzīves laikā cieš no muguras sāpēm. Lai gan muguras sāpes bieži ir pašlimitējošas, tomēr 40% gadījumu pacienti ar muguras sāpēm apmeklē ģimenes ārstu vai speciālistu. Muguras sāpes var būt ļoti dažādas gan pēc lokalizācijas, ilguma, smaguma, gan hronificēšanās stadijas. Šoreiz par nespecifisku muguras lejasdaļas sāpju vai krustu sāpju ārstēšanu trīs speciālistu skatījumā.

S. Vestermane, I. Hāznere, I. Kokare
Biofeedback: vēl viena iespēja hronisku muguras sāpju ārstēšanā

Biofeedback (bioloģiskās atgriezeniskās saites metode) sakņojas cilvēka spējā mainīt ķermeņa funkcijas mācību procesā. Galvenais biofeedback terapijas/treniņu mērķis ir mācību procesu rezultātā pozitīvi ietekmēt ķermeņa funkcijas, ķermeņa labsajūtu un ķermeņa procesu paškontroles attīstību.

S. Vestermane
Viegla galvas smadzeņu trauma un personības izmaiņas

Vieglām galvas smadzeņu traumām agrīnā un reizēm arī vēlīnā pēctraumas periodā ir raksturīgas nespecifiskas subjektīvas sūdzības un vāji izteikti klīniskie simptomi, kas mazina pacientu un ārstu modrību, – un tieši tāpēc, iespējams, tiks izvēlēta kļūdaina ārstēšanas taktika ar tālejošām sekām.

S. Vestermane
Neiropsihosomatika un hroniskas muguras sāpes. Pacientu–ārstu komunikācijas traucējumi

Muguras sāpes – ar retiem izņēmumiem – nav izskaidrojamas ar bojājumu, bet gan ar savstarpēji saistītiem fiziskiem, attiecību un psihiskiem faktoriem. Sāpju hronifikāciju noteikti sekmē bailes, izvairīšanās un ār­sta-pacienta attiecību traucējumi. No šā skatpunkta izriet multimodālā ārstēšanas koncepcija, kas pārsvarā vērsta uz pacienta kustību/aktivitātes izpausmēm, baiļu pārvarēšanu un kāpinātu pašefektivitāti.

S. Vestermane
Cerebrālas išēmijas sekundārā profilakse II daļa

Žurnāla februāra numurā izklāstīti cerebrālas išēmijas cēloņi, riska faktori un primārā profilakse. Šis raksts turpina iesākto tematu, sniedzot ieskatu sekundārās profilakses rekomendācijās – ar mērķi izvairīties no atkārtotas cerebrālas išēmijas: insulta vai tranzitora išēmiskas lēkmes (TIL). Galvenie sekundārās profilakses virzieni ietver vaskulāro riska faktoru terapiju, trombocītu funkcijas un asins recēšanas izmaiņas, revaskularizāciju un smadzeņu apasiņošanas uzlabošanu.

S. Vestermane
Cerebrālas išēmijas primārā profilakse. I daļa

Eiropas statistiskie dati apstiprina, ka Rietumeiropā insults sastopams 2,0-2,5 uz 1000 iedzīvotājiem, Austrumeiropā 3,0-5,0 uz 1000 iedzīvotājiem. Mirstība ar insultu Eiropā ieņem 2. vai 3. vietu starp visām pārējām slimībām. Letalitāte 30 dienu pēc insulta Eiropā svārstās no 12-35%. [1] Visbiežākais cerebrāla infarkta cēlonis ir aterotrombotisks process, kas izraisa precerebrālo un/vai cerebrālo artēriju stenozi vai oklūziju. Aterotrombotiskas artērijas sieniņās nestabilas pangas dēļ bieži rodas arterioarteriāla embolija, kas var būt galvenais iemesls cerebrāla infarkta attīstībā. Šoreiz par insultu cēloņiem un primāro profilaksi, marta numurā – par sekundāro profilaksi.

S. Vestermane
Veģetatīva distonija vai somatoforma veģetatīva disfunkcija?

Somatoformos traucējumus novēro vismaz 20% primārās aprūpes pacientu, arī stacionāros tie ir bieži sastopami – 10-40 % gadījumu. Pacienti ar somatoformiem traucējumiem tiek uzskatīti par grūtiem pacientiem ģimenes ārsta praksē un par nemotivētiem pacientiem pie psihoterapeita, bet īpaši lielu iespaidu tie atstāj uz veselības aprūpes finansiālo politiku, tērējot apmēram 20% no visiem veselības aizsardzībai atvēlētajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkotas šo traucējumu aprakstošās dimensijas, pavadošās slimības, diagnostika, diferenciāldiagnoze un ārs tēšanas aspekti.

S. Vestermane