Aprakstītais gadījums parāda, cik svarīgi ir novērot pacientu dinamikā, izvēlēties pareizu terapijas taktiku (šajā gadījumā mazinvazīva terapija savlaicīgi diagnosticēta audzēja - carcinoma in situ - gadījumā), kā arī demonstrē tālāka novērošanas algoritma pielietošanu, lai izslēgtu adenokarcinomas recidīvu.
Divertikuloze ir izplatīta slimība un viena no izplatītākajām atradēm resnajā zarnā. Divertikuli var veidoties visās gremošanas trakta daļās, bet 80-90% gadījumu novēro tieši resnās zarnas divertikulozi. Demonstrācijas mērķis – parādīt divertikulozes komplikāciju (divertikulīta) diagnostiku un sekmīgu konservatīvo ārstēšanu.
Mūsu redzeslokā – paciente ar retu ģenētisku sindromu, kurš nosaka sekundāra cukura diabēta attīstību ar tam raksturīgajām konsekvencēm. Ārstējot šādus pacientus, būtiski, ka multiplas slimības, kas ir ģenētiskā sindroma fenotipiskās manifestācijas, ir jāsaskata un jāsasaista konkrētā ģenētiskā sindroma ietvaros.
Demonstrācijas mērķis – reta barības vada vēža lokalizācija un klīniska manifestācija – pacients ar apjomīgu kakla veidojumu, kurš varētu būt gan audzējs, gan metastāzes kakla limfmezglos, kā arī sifilītiska gumma.
Vienam no astoņiem vīriešiem pēc 50 gadu vecuma attīstās osteoporoze. Osteoporozes izraisīts lūzums ir katram piektajam vīrietim pēc 50 gadu vecuma. 30% vīriešu pēc 60 gadu sasniegšanas konstatē osteoporozes izraisītus lūzumus (Dubbo pētījums). Aplūkotais klīniskais gadījums uzskatāmi parāda, ka osteoporozes un vienlaicīgi arī vitamīna D deficīta diagnostika un ārstēšana ir aktuāla problēma vispārējā klīniskajā praksē.
Sarkoidoze nebūt nav ļoti reti sastopama slimība – tās izplatība ievērojami variē atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un etniskās piederības. Rietumu literatūrā aprakstīts, ka sarkoidoze daudz biežāk ir izplatīta sievietēm un cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam, kā arī iebraucējiem no Āfrikas reģiona. Tomēr tā nav kazuistiski reta slimība arī eiropeīdās rases cilvēkiem. Diagnoze ir sarežģīta klīniskās manifestācijas variabilitātes un dažādās slimības organolokalizācijas dēļ. Uzskata, ka daļa sarkoidozes gadījumu paliek neatpazīti.
Intrauterīnā spirāle ir viena no populārākajām mūsdienu kontracepcijas metodēm. Lai cik ar to saistītās manipulācijas būtu vienkāršas, tomēr varam vērot arī komplikācijas. Kā zināms, ja intrauterīno spirāli laicīgi nenomaina, var attīstīties smagi iekaisuma procesi – tās atrašanās ilgums dzemdē pēc anotācijas ir pieci līdz astoņi gadi, tomēr spirāles maiņu vajadzētu veikt ātrāk, ik pēc trim gadiem, ko bieži apstiprina klīniskā pieredze. Viena no komplikācijām, kas var rasties jau spirāles ievadīšanas laikā, ir dzemdes sienas perforācija. To parasti konstatē manipulācijas laikā, bet ir gadījumi, kad šo komplikāciju konstatē novēloti.
Katru gadu no dažādiem stacionāriem ar diagnozi – izgulējums – izrakstās vidēji simts cilvēku, kas, domājams, ir tikai neliela daļa no patiesā ar šo problēmu saistīto cilvēku skaita. Izgulējumu ārstēšanas taktikas izvēle bieži vien ir atkarīga no stacionāra, kurā atrodas pacients, un ārsta kompetences šīs problēmas risināšanā. Latvijā nav izstrādātas vadlīnijas izgulējumu ārstēšanai, un tas apgrūtina šādu slimnieku aprūpi un noved pie daudzām kļūdām, no kurām cieš pacienti. Publikācijas mērķis ir parādīt spināla pacienta ar IV pakāpes izgulējumu krustu rajonā ārstēšanas gaitu ar veiksmīgu galarezultātu.
Klīniski izšķir sekojošas autoimūnas aknu slimības: autoimūnu hepatītu, primāru biliāru cirozi un primāru sklerozējošu holangītu, kuras savstarpēji atšķiras ar diagnostisko un terapeitisko stratēģiju, prognozi (remisijas iespējamību) un asociāciju ar citām – autoimūnām un ļaundabīgām – slimībām. Primāra sklerozējoša holangīta vēlīnās stadijās izvēles ārstēšanas metode ir aknu transplantācija.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.