Klīniskajā gadījumā aprakstīta reta vēdera dobuma infekcija ar ekstra anatomiskas fistulas veidošanos, savlaicīgas diagnostikas problēmām un smagu klīnisko norisi. Lai gan prognostiskie mirstības rādītāji gan fistulas, gan pileflebīta, gan multiplu aknu abscesu gadījumā nu nekādi nebija par labu pacientam, taču ārstu komandas darbs vainagojās ar pacienta atveseļošanos.
Šoreiz klīniskā gadījuma aprakstā šķietami vienkārša diagnoze, kuras noteikšana dažādu apstākļu sakritības dēļ ir stipri novēlota. Tika veikti arī daudzi nevajadzīgi izmeklējumi. Šis klīniskais gadījums parāda, cik viegli radioloģiskā slēdziena rezultātā ir aiziet nepareizā virzienā.
Praksē reti sastopam primāru (jeb iedzimtu) imūndeficītu ne tikai tā retās sastopamības dēļ, bet arī tāpēc, ka šo slimību biežāk diagnosticē agrīnā vecumā (bērniem) un bieži neiedomājas pārbaudīt imūnās sistēmas rādītājus pieaugušiem cilvēkiem. Šīs diagnozes – vispārējā variablā imūndeficīta – agrīna atpazīšana ir panākumu ķīla savlaicīgai aizvietojošai imūnterapijai, lai novērstu infekcijas sindromu, uzlabotu dzīves kvalitāti un rūpīgi novērotu un diagnosticētu iespējamās šīs pamatslimības attālinātas sekas.
Pacienta galvenā problēma un stacionēšanas iemesls bija monoartrīts. Attiecībā uz locītavām reimatoloģijā tā ir klīniski visnopietnākā situācija. Ir jāizslēdz gan trauma, gan septisks vai arī cita veida artrīts. Arī audzējs ir būtiska diferenciāldiagnoze, ko nedrīkstētu palaist garām.
Ir slimības, kas izpaužas kā infekcijas (un to skaitā ir neskaidras etioloģijas drudzis ar samērā plašu diferenciāldiagnozi), bet tās nav infekcijas slimības. Šī diagnoze tiek rakstīta diezgan bieži, tomēr reizēm, kad tiešām ir šī diagnoze, tā netiek diagnosticēta. Taču šai diagnozei ir visai konkrēts pamatojums, visai noteikti diagnostiskie kritēriji. Šoreiz par vienu no neskaidras etioloģijas drudža retākajiem iemesliem – Stilla slimību.
Šis klīniskais gadījums vēl nav līdz galam atrisināts, tomēr tas ir pietiekami interesants, lai par to rakstītu. Šajā gadījumā ir klīniskas un anamnestiskas aizdomas par salīdzinoši retu ģenētisku saslimšanu, iespējams, nepietiekami bieži diagnosticētu.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacientu ar reti sastopamu patoloģiju – atkārtotu limfas krāšanos pleiras telpā un vēdera dobumā –, kurš ir padziļināti izmeklēts vairākās medicīnas iestādēs, bet hilotoraksa un hilozā ascīta cēlonis nav atrasts. Pacientam ir izdarītas vairākas ķirurģiskas operācijas, kuru efektivitāte ir ierobežota, kā arī atkārtoti nozīmēta parenterālā barošana, rekomendēta pilnīga beztauku diēta, kuras efektivitāti pierādīs laiks un pacienta līdzestība.
Visā pasaulē plaši izplatītas ir gan tuberkulozes plaušu formas, gan arī ārpusplaušu manifestācijas. Nozīmīga ir pareiza un precīza retāko ārpusplaušu formu diagnostika. No intraabdominālām tuberkulozes formām ir augsta mirstība, kā arī pastāv diagnosticēšanas grūtības. Aknu tuberkuloze ir īpaši reta tuberkulozes forma – pasaules literatūrā kopumā aprakstīts nepilns simts šādu gadījumu, lielākā to daļa ir sekundāra tuberkuloze aknās (parasti primāra lokalizācija ir plaušās vai gremošanas traktā) vai arī ir saistīta ar miliāru tuberkulozi. [1; 2; 31]
Aizpagājušajā gadsimtā jūs, iespējams, nekad neredzētu plaušu vēža slimnieku, jo tā bija reta slimība. Autopsijās no visiem vēžiem 1878. gadā plaušu vēzi sastapa apmēram 1% gadījumu, 1912. gadā medicīnas literatūras apskatā visā pasaulē tika aprakstīti tikai 374 plaušu vēža gadījumi. Ko novērojam mūsdienās? Kopš 2000. gada visā pasaulē katru gadu saslimst 1,2 miljoni cilvēku (no tiem trešdaļa sieviešu), apmēram trīs miljoni slimnieku dzīvo ar plaušu vēzi. Šoreiz divi klīniskie gadījumi, kas uzdod jautājumus: kādas problēmas sabiedrībai rada smēķēšana un ko ikvienam ārstam teikt, satiekot savu pacientu–smēķētāju.
Šis klīniskais gadījums ir nopietna viela pārdomām – kā jācīnās par pacienta dzīvību un cik dārgi tas maksā: laiks, resursi, emocijas. Un – kā vienmēr pēc kara, kad katram aizmugurē stāvošajam ir skaidrs, kā vajadzēja karot, – kāda ir profilakses stratēģija un taktika? Antibakteriālā profilakse pirms ķirurģiskām manipulācijām, neaizmirstot stomatoloģiju, – jā vai nē?
