Hidradenitis suppurativa (Verneja slimība - fr. val. maladie de Verneuil; acne inversa) 1854. gadā pirmo reizi aprakstīja franču ķirurgs Aristīds Vernejs. 1921. gadā aprakstīja slimības patoģenētisko saikni ar apokrīniem sviedru dziedzeriem, 1955. gadā Šellijs (Shelley) modulēja patoģenētisko hidradenita suppurativa (HS) mehānismu. [2] HS ir reta slimība, globālā izplatība ir 1% visā populācijā. Biežāk slimo gados jauni cilvēki, sievietes trīsreiz biežāk nekā vīrieši (1 : 3,3). [16]
Lielākajai daļai cilvēku ādā pēc sauļošanās sezonas paliek saules “pēdas”, kas ziemas periodā var izzust, bet citiem palikt ilgstoši un pat progresēt ar katru nākamo insolācijas periodu. Arī saules iedarbība ir tūlītēja (saules apdegums), vēlīna (saules iedegums) un kumulatīva (saules radītas hroniskas izmaiņas ādā). Kumulatīvā darbība izskaidrojama ar UV starojuma “krāšanos” dzīves laikā ar katru UV starojuma ekspozīcijas epizodi. Līdz ar sezonas slēgšanos mēs apkopojam sauļošanās izraisītās ādas izmaiņas un tās reģenerācijas iespējas, iedziļinoties ādas aizsargspējās un atjaunošanās pamatprincipos.
Dermatologa kabinetā visa gada garumā sastopami pacienti ar ādas krāsas izmaiņām. Biežāk tās ir sezonālas un tranzitoras dabas, bet vienlīdz ir arī tādas, kas nav saistītas ar gadalaiku. Tāpat daudzas iekaisīgās ādas slimības pēc ādas krāsas dažādiem pacientiem noris atšķirīgā ceļā. Šis raksts būs palīgs ikdienas praksē un līdzēs labāk orientēties ādas pigmentācijas izmaiņās.
Svīšana ir viena no nozīmīgākajām cilvēka pielāgošanās spējām apkārtējai videi. Normālam svīšanas procesam ir reflektora funkcija, bet ko darīt, ja svīšanas process rada apgrūtinājumu ikdienas dzīvē? Pastiprināta svīšana bieži vien var būt dažādu dermatoloģisku saslimšanu un psihoemocionālo traucējumu cēlonis, kas ietekmē cilvēka profesionālo un sociālo darbību. Pēdējos 10 gados pasaulē un Latvijā pastiprinātas svīšanas terapijā lieto aizvien jaunākas un efektīvākas metodes.
Infekciozo ādas slimību vidū atsevišķa grupa ir ādas un tās derivātu (matu, nagu) sēnīšu slimības jeb dermatomikozes. Ādas sēnīšu slimības ir visbiežākās ādas infekcijas slimības, ko ierosina patogēnās sēnītes. Dažādu veidu sēnītes var atrast uz ādas, matiem, nagiem un iekšējos orgānos. Lielākoties tās neizraisa saslimšanas. Sēnītes nonāk uz ādas kontakta ceļā ar kādu vai kaut ko, kas inficēts ar sēnīti, piemēram, inficēts gaiss, augsne, dzīvnieks. [1]
Lielākajai daļai psoriāzes pacientu, kam ādas stāvokli ietekmē gadalaiks, psoriāzes klīniskā gaita ievērojami uzlabojas gada siltajā un saulainajā laikā, tātad vasarā, kā arī tad, ja brīvdienas pavada silta, saulaina klimata valstīs. Taču, tā kā klāt ir vasara, šoreiz sīkāk par psoriāzes vasaras tipa pacientiem, kam ādas stāvoklis ievērojami pasliktinās ultravioletā starojuma ietekmē – kā pārvaldīt vasaras tipa psoriāzi?
Senos laikos gaiša ādas krāsa liecināja par augstu statusu sabiedrībā, norādot uz to, ka nav jāstrādā lauka darbi, kur strādnieki bija pakļauti saules stariem. Tomēr laika gaitā uzskati mainījās. XXI gadsimtā Latvijā turpinās pagājušā gadsimta 20.–30. gadu modes kliedziens par saulē vai solārijā nosauļoto ķermeņa ādu un cilvēki ar prieku pakļauj sevi ultravioleto (UV) staru iedarbībai. Ultravioletais starojums ir ādas kancerogēns, kura ietekmi un radītās sekas katrs cilvēks var novērst.
Marta nogalē Rīgas Stradiņa universitāte un biedrība “Dermatologi pret ādas vēzi” rīkoja konferenci “Dermato-onkoloģijas aktualitātes Latvijā. Eiromelanomas kampaņai Latvijā – 5 gadi”, kuras mērķauditorija bija dermatologi, ģimenes ārsti, onkologi un citu specialitāšu pārstāvji.
Pēdējos gados attīstās jauna nozare – psihodermatoloģija, kas pēta psihiskā un emocionālā stāvokļa ietekmi uz ādu. Āda ir cilvēka ķermeņa vislielākais orgāns, tāpēc tai ir milzīga ietekme uz veselības stāvokli. Ādas slimības ir ļoti izplatītas psihosomatiskas saslimšanas – tās bieži rodas psihisko faktoru ietekmē: pēc dažādu valstu datiem 73–84% ādas slimību ir psihosomatiskas.Klīniskajā praksē dermatologi pārliecinājušies par stresa ietekmi uz ādas slimībām, tomēr zinātniski pierādītas un atzītas ir tikai dažas slimības, jo līdz galam nav izpētīti fizioloģiskie procesi, proti, kā stress ietekmē ādas patoloģiju rašanos.
Pusaudžu akne ir ļoti bieži sastopama un vidēji skar 80% jauniešu. Tā ir labi pazīstama dermatoloģiska slimība gan dermatologu, gan ģimenes ārstu, gan citu speciālistu praksē. Tomēr pēdējos gados plaši tiek apspriesta pieaugušo akne, īpaši sieviešu akne, ar ko pacienti arvien biežāk vēršas pie dermatologa. Tāpēc aktualizējušies jautājumi, vai pieaugušo akne ir pusaudžu aknes apakštips, vai tai ir citāda attīstība un citāds patofizioloģiskais mehānisms, vai pieaugušo akne jāārstē citādi nekā pusaudžu akne. Nav klīnisku pētījumu un aprakstu, tāpēc piedāvājam apskatu no pēdējo gadu literatūras.
Vaivaru ambulatorās rehabilitācijas centrs. Tas apvieno ambulatorās rehabilitācijas klīniku un Ortozēšanas un protezēšanas centru zem viena jumta. Noslēdzot darbu iepriekšējās, neatbilstošās telpās, Vaivaru Ortozēšanas un protezēšanas centrs uzsāk darbu tiešā klīnikas tuvumā, tādējādi nodrošinot ciešāku multidisciplināru sadarbību un integrētus rehabilitācijas pakalpojumus, tādējādi stiprinot NRC “Vaivari” metodiskā un klīniskā līdera lomu Latvijā.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
