Jau XV gadsimtā ārsti ievēroja, ka gremošanas orgānus ar asinīm apgādājošie asinsvadi dažreiz kļūst šauri. Šajā aspektā izklausās jocīgi, ka bija jānojoņo vairāk nekā 400 gadiem, līdz 1901. gadā vācu ārstam Šnicleram (Schnitzler) prātā iešāvās doma, ka asinsvada sašaurinājums var izraisīt stipras vēdersāpes. Tiesa, aptvert visu uzreiz nav iespējams, tāpēc nepelsim Šnicleru par to, ka viņam šķita – asinsvada sašaurinājums un vēdersāpes rodas tāpēc, ka asinsvadu aizspiedis trombs.
Cilvēka gremošanas traktā, urīnizvades sistēmā, reproduktīvajā sistēmā, augšējos elpceļos un ādā mīt miljardiem baktēriju, vīrusu un sēnīšu, kā arī atsevišķi vienšūņi un helminti.
Tēma par iekaisīgajām zarnu slimībām, proti, Krona slimību, čūlaino kolītu un nespecifisko kolītu, ir ļoti plaša, un autoru mērķis šoreiz ir nevis iepazīstināt lasītāju ar visiem klīniski nozīmīgajiem jautājumiem – šim mērķim piemērotākas tam veltītās grāmatas [1-4] un vadlīnijas [5-14], bet gan norādīt uz vairākiem interesantiem šo slimību aspektiem, kas, mūsuprāt, līdz šim parasti palikuši nedaudz nomaļus.
Literatūras dati rāda, ka gastroezofageālā atviļņa slimības (GEAS) biežums sabiedrībā pieaug. [1] Kā iespējamos cēloņus var minēt gan izmaiņas dzīvesveidā un uzturā, gan medikamentu lietošanu, kā arī slimības labāku atpazīšanu un biežāku diagnostiku. Tā kā GEAS ārstēšana bieži saistīta ar ilgstošu medikamentu lietošanu, lielākā daļa ārstu ir daudzpusīgi un labi informēti par šo patoloģiju. Tāpēc šajā rakstā par divām vecumgrupām, kam GEAS norise ir nedaudz atšķirīga, – GEAS bērniem un gados vecākiem cilvēkiem.
Cilvēka zarnu traktu apdzīvo apmērām 100 triljoni dažādu mikroorganismu no dažādām ģintīm un sugām, kopā veidojot apmēram 2 kilogramus visai darbīgas masas. Tā ir zarnu mikroflora jeb mikrobiota, īpaša iekšējā vide, kas pakāpeniski izveidojas tikai cilvēka pirmajā dzīves gadā. Labvēlīgu zarnu mikrofloru sauc par probiotiķiem. Probiotikas veido daļu no zarnu mikrofloras. Probiotikas iesaka gan kā uztura sastāvdaļu, gan uztura bagātinātāju, gan arī kā zāles. Tomēr joprojām pat mediķu vidū ir neizpratne par atšķirību starp probiotikām kā diētiskā uztura sastāvdaļu un probiotikām kā zālēm.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacientu ar reti sastopamu patoloģiju – atkārtotu limfas krāšanos pleiras telpā un vēdera dobumā –, kurš ir padziļināti izmeklēts vairākās medicīnas iestādēs, bet hilotoraksa un hilozā ascīta cēlonis nav atrasts. Pacientam ir izdarītas vairākas ķirurģiskas operācijas, kuru efektivitāte ir ierobežota, kā arī atkārtoti nozīmēta parenterālā barošana, rekomendēta pilnīga beztauku diēta, kuras efektivitāti pierādīs laiks un pacienta līdzestība.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis – pastāstīt par pacientu, kuram sasniegts labs ārstēšanas rezultāts, lai gan ir augsta malignitāte, kas strauji progresē, un smags vispārējais stāvoklis. Prof. Valdis Pīrāgs: “Gadījums norāda, kāda ir nozīme Klīniskajai universitātes slimnīcai, kur ir tāda speciālistu kapacitāte. Pacientam paveicās – gastroenterologs poliklīnikā pamanīja, ka tas ir netipisks gadījums, kas prasa stacionēšanu, ķirurgs pēc apskates Neatliekamās medicīnas centrā atteicās pacientu operēt. Pēc rūpīgas izmeklēšanas tika noteikta pareizā diagnoze.”
Hroniski aizcietējumi ir bieži sastopams simptoms diviem līdz 27 procentiem Rietumu valstu populācijā. [1; 2; 3] Savukārt ASV gada laikā ar aizcietējumu problēmām pie ārsta devušies vairāk nekā 2,5 miljoni cilvēku, 92 000 hospitalizēti, iztērēti simtiem tūkstoši dolāru laksatīvo medikamentu iegādei.
Literatūrā aprakstīti vairāki iemesli GERS attīstībai: anatomiski, fizioloģiski, epidemioloģiski un ģenētiski faktori. Lielākajai daļai cilvēku ar GERS simptomātiku novēro neerozīvu vai endoskopiski negatīvu GERS; šo slimību attīstībā ir noteikta patofizioloģiska atšķirība, kā arī ir atšķirīgi ārstēšanas principi. Pēdējās publikācijās ir pierādīta īslaicīga barības vada apakšējā sfinktera relaksācijas disfunkcija; hiatālā trūce ir otrs biežākais GERS iemesls. [1] Piemēram, Barreta barības vada slimībai ir pierādītas noteiktas patofizioloģiskas izmaiņas gļotādā, kas ir šīs slimības diagnostikas pamatā. [2-7]
Aknas ir centrālais metaboliskais orgāns mūsu organismā, tās strādā kā maza ķīmiska rūpnīca, producē praktiski visus proteīnus un arī holesterolu. Aknas krāj enerģiju un vitamīnus un izdala tos pēc vajadzības, strādā kā filtrs, izvadot nevēlamus produktus no asinsrites (medikamentus, pārtikas produktus, alkoholu). Tās ir ļoti jutīgas pret alkohola toksisko iedarbību. Ilgstošas alkohola lietošanas dēļ aknās rodas smagas pārmaiņas: aknu taukainā hepatoze, iekaisums un ciroze. Tomēr ne tikai alkohola lietošanas dēļ attīstās taukainā hepatoze.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Neizskaidrojama hematūrija, sāpes muguras lejasdaļā... Kādas ir nieru vēža pazīmes un sarkanā karoga simptomi, ko ģimenes ārstam nevajadzētu palaist garām? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild urologs Arvis Freimanis.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
