Klīniskajā gadījumā aprakstīta reta vēdera dobuma infekcija ar ekstra anatomiskas fistulas veidošanos, savlaicīgas diagnostikas problēmām un smagu klīnisko norisi. Lai gan prognostiskie mirstības rādītāji gan fistulas, gan pileflebīta, gan multiplu aknu abscesu gadījumā nu nekādi nebija par labu pacientam, taču ārstu komandas darbs vainagojās ar pacienta atveseļošanos.
Hiperēmiska jeb eritematoza gastropātija ir endoskopiska diagnoze. [1] Tā raksturo difūzi, traipaini vai lokāli hiperemētu (apsārtušu) kuņģa gļotādu. Lai gan šāda terminoloģija endoskopiju atbildēs parādās jau vairākus gadus, tā vēl arvien dažreiz rada neizpratni gan pacientos, gan ārstos. Par to netieši liecina arī interneta veselības portālos bieži sastopamie jautājumi par hiperēmisku gastropātiju. Šajā rakstā mēģināts aplūkot hiperēmiskas gastropātijas diagnostikas īpatnības, kā arī apkopot dažādus viedokļus (t.sk. subjektīvus) par diagnozes izmantojumu un interpretāciju.
Jau XV gadsimtā ārsti ievēroja, ka gremošanas orgānus ar asinīm apgādājošie asinsvadi dažreiz kļūst šauri. Šajā aspektā izklausās jocīgi, ka bija jānojoņo vairāk nekā 400 gadiem, līdz 1901. gadā vācu ārstam Šnicleram (Schnitzler) prātā iešāvās doma, ka asinsvada sašaurinājums var izraisīt stipras vēdersāpes. Tiesa, aptvert visu uzreiz nav iespējams, tāpēc nepelsim Šnicleru par to, ka viņam šķita – asinsvada sašaurinājums un vēdersāpes rodas tāpēc, ka asinsvadu aizspiedis trombs.
Cilvēka gremošanas traktā, urīnizvades sistēmā, reproduktīvajā sistēmā, augšējos elpceļos un ādā mīt miljardiem baktēriju, vīrusu un sēnīšu, kā arī atsevišķi vienšūņi un helminti.
Tēma par iekaisīgajām zarnu slimībām, proti, Krona slimību, čūlaino kolītu un nespecifisko kolītu, ir ļoti plaša, un autoru mērķis šoreiz ir nevis iepazīstināt lasītāju ar visiem klīniski nozīmīgajiem jautājumiem – šim mērķim piemērotākas tam veltītās grāmatas [1-4] un vadlīnijas [5-14], bet gan norādīt uz vairākiem interesantiem šo slimību aspektiem, kas, mūsuprāt, līdz šim parasti palikuši nedaudz nomaļus.
Literatūras dati rāda, ka gastroezofageālā atviļņa slimības (GEAS) biežums sabiedrībā pieaug. [1] Kā iespējamos cēloņus var minēt gan izmaiņas dzīvesveidā un uzturā, gan medikamentu lietošanu, kā arī slimības labāku atpazīšanu un biežāku diagnostiku. Tā kā GEAS ārstēšana bieži saistīta ar ilgstošu medikamentu lietošanu, lielākā daļa ārstu ir daudzpusīgi un labi informēti par šo patoloģiju. Tāpēc šajā rakstā par divām vecumgrupām, kam GEAS norise ir nedaudz atšķirīga, – GEAS bērniem un gados vecākiem cilvēkiem.
Cilvēka zarnu traktu apdzīvo apmērām 100 triljoni dažādu mikroorganismu no dažādām ģintīm un sugām, kopā veidojot apmēram 2 kilogramus visai darbīgas masas. Tā ir zarnu mikroflora jeb mikrobiota, īpaša iekšējā vide, kas pakāpeniski izveidojas tikai cilvēka pirmajā dzīves gadā. Labvēlīgu zarnu mikrofloru sauc par probiotiķiem. Probiotikas veido daļu no zarnu mikrofloras. Probiotikas iesaka gan kā uztura sastāvdaļu, gan uztura bagātinātāju, gan arī kā zāles. Tomēr joprojām pat mediķu vidū ir neizpratne par atšķirību starp probiotikām kā diētiskā uztura sastāvdaļu un probiotikām kā zālēm.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacientu ar reti sastopamu patoloģiju – atkārtotu limfas krāšanos pleiras telpā un vēdera dobumā –, kurš ir padziļināti izmeklēts vairākās medicīnas iestādēs, bet hilotoraksa un hilozā ascīta cēlonis nav atrasts. Pacientam ir izdarītas vairākas ķirurģiskas operācijas, kuru efektivitāte ir ierobežota, kā arī atkārtoti nozīmēta parenterālā barošana, rekomendēta pilnīga beztauku diēta, kuras efektivitāti pierādīs laiks un pacienta līdzestība.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis – pastāstīt par pacientu, kuram sasniegts labs ārstēšanas rezultāts, lai gan ir augsta malignitāte, kas strauji progresē, un smags vispārējais stāvoklis. Prof. Valdis Pīrāgs: “Gadījums norāda, kāda ir nozīme Klīniskajai universitātes slimnīcai, kur ir tāda speciālistu kapacitāte. Pacientam paveicās – gastroenterologs poliklīnikā pamanīja, ka tas ir netipisks gadījums, kas prasa stacionēšanu, ķirurgs pēc apskates Neatliekamās medicīnas centrā atteicās pacientu operēt. Pēc rūpīgas izmeklēšanas tika noteikta pareizā diagnoze.”
Hroniski aizcietējumi ir bieži sastopams simptoms diviem līdz 27 procentiem Rietumu valstu populācijā. [1; 2; 3] Savukārt ASV gada laikā ar aizcietējumu problēmām pie ārsta devušies vairāk nekā 2,5 miljoni cilvēku, 92 000 hospitalizēti, iztērēti simtiem tūkstoši dolāru laksatīvo medikamentu iegādei.
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Ja agrāk informācija par slimībām tika saņemta ārsta kabinetā, tad mūsdienās pirmā sastapšanās ar veselības jautājumiem bieži notiek digitālajā vidē. Pētījumi liecina, ka arvien biežāk pacienti mākslīgā intelekta (MI) rīkus izmanto informācijas meklēšanai, simptomu izvērtēšanai, sagatavošanās procesam pirms ārsta konsultācijas un emocionāla atbalsta gūšanai. [1; 2; 20]
Secināts, ka pacientiem ar cerebrālu amiloīdu angiopātiju (CAA) ir lielāka iespēja attīstīties depresijai salīdzinājumā ar kognitīvi normāliem kontroles pacientiem. Turklāt – depresīvie simptomi daļēji mediē CAA un kognitīvo traucējumu mijiedarbību
Priekšlaicīga menopauze pirms 40 gadu vecuma bija saistīta ar augstāku arteriālās hipertensijas risku nekā “normāla” menopauze pēc 45 gadu vecuma, un visaugstākais risks novērots sievietēm, kurām menopauze iestājās vecumā no 25 līdz 35 gadiem.
Smēķēšanas atmešana pacientiem ar vēzi ir viena no efektīvākajām iejaukšanās iespējām: pārtraucot smēķēt pēc diagnozes, uzlabojas ārstēšanas efekts un kopējā izdzīvotība. Daži eksperti smēķēšanas atmešanas terapiju dēvē par “vēža aprūpes ceturto balstu” līdzās ķirurģijai, staru terapijai un ķīmij-/imūnterapijai.
