Kairinātu zarnu sindroms piemetas trakam cilvēkam, vai kairinātas zarnas padara cilvēku traku? Tāds varētu būt vienlaikus moto un jautājums, kuru mēģināšu izgaismot. Var jautāt, kāda daļa man, gastroenterologam, par to, kā strādā galvas smadzeņu garoza? Atbilde – ir gan daļa, turklāt ļoti liela. Jo visbiežāk sastopamās hroniskās kuņģa-zarnu trakta slimības ir tā saucamie funkcionālie gremošanas orgānu traucējumi. Šīs slimības ir gastroenterologu ikdiena, tās padara dzīvi grūtu ne vien daudziem pacientiem, bet arī viņu ārstiem. Un var pieļaut domu, ka šo traucējumu īstenā izcelsmes vieta ir smadzenes – garoza vai zemgarozas centri.
Divertikuloze ir izplatīta slimība un viena no izplatītākajām atradēm resnajā zarnā. Divertikuli var veidoties visās gremošanas trakta daļās, bet 80-90% gadījumu novēro tieši resnās zarnas divertikulozi. Demonstrācijas mērķis – parādīt divertikulozes komplikāciju (divertikulīta) diagnostiku un sekmīgu konservatīvo ārstēšanu.
Lai runātu par diafragmas barības vada atveres trūci, tika veidota vienkāršotu praktisko jautājumu ķēde: kas ir norma, kas – novirze? → ko nozīmē šādas novirzes ārstēšana? → ārstēt konservatīvi vai ķirurģiski? → vai ķirurģiska ārstēšana ir sarežģīta un grūti izpildāma? → vai visiem pacientiem nepieciešama aktīva terapija?
Krona slimība (KS) ir viena no mūsdienās pētītākajām patoloģijām gastroenteroloģijas jomā. Ir daudz neskaidrību gan par tās etioloģiju, gan patoģenēzes norisēm, gan ārstēšanas taktiku. Šī literatūras apskata primārais mērķis nav sniegt praktiskas rekomendācijas, bet apkopot jaunākās zinātniskās atziņas par Krona slimību, kas parādās pasaules medicīniskajā literatūrā. Tas savukārt ļautu palūkoties uz šo slimību no mazāk ikdienišķas puses.
Šoreiz sīkāk apskatīšu īpašu hroniska aizcietējuma paveidu, kas biežāk piemeklē jaunas, reproduktīva vecuma, fiziski aktīvas sievietes. Kas tad īsti ir šī refraktārā vēdera aizcietējuma cēlonis? Un kā ar to tikt galā?
Lai gan Helicobacter pylori mēs pazīstam tikai kopš 1982. gada, infekciju var uzskatīt par vienu no vecākajām. Pētot un analizējot mutāciju skaitu baktērijā, konstatēts, ka tā apdzīvojusi cilvēka kuņģa gļotādu jau simtiem tūkstošus gadu. [1] Varētu pat teikt, ka baktērija ir bijusi ar cilvēku, pirms vēl radās Homo sapiens. Pēdējo 25 gadu laikā helikobaktērija ir intensīvi pētīta, un pašlaik uzskata, ka tā ir saistīta ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, kuņģa adenokarcinomu un MALT limfomu, kā arī, iespējams, ar dažām slimībām ārpus kuņģa zarnu trakta. No otras puses, ņemot vērā iespaidīgo cilvēka un helikobaktērijas līdzāspastāvēšanas vēsturi, jādomā arī par iespējamo labumu cilvēkam. Katrā ziņā plašie helikobaktērijas pētījumi radījuši virkni neatbildētu jautājumu.
Pēdējos desmit gados ir nomainījušās trīs videokolonoskopu paaudzes. Mūsdienu komerciālais modernais videokolonoskops palielina attēlu vismaz desmitkārtīgi, pētnieciskie – līdz pat tūkstoš reizēm, bet mūsu pieaugošās iespējas atduras pret skaudro realitāti – situācija ar zarnu tīrību nav uzlabojusies. Šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību ne tik plaši diskutētai, bet nozīmīgai problēmai – situācijai ar zarnu sagatavošanu pirms kolonoskopijas. Autori cer, ka minētais varētu noderēt arī tiem speciālistiem, kuriem zarnu sagatavošanas rezultāts nav tik aktuāls ikdienas darbā. Šī publikācija nav zinātniska, materiāls izmantots situācijas ilustrācijai.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas peptiskas čūlas slimībai ir labi izstrādāta terapijas taktika. Lai gan literatūras apskatā pamatā pievērsīsimies jaunāko pētījumu publikācijām par šo tēmu, vispirms ievadam vēlos īsi demonstrēt klīnisku gadījumu, kas nedaudz liks novērst domas no mehāniskas peptiskas čūlas diagnostikas un terapijas.
Pēc literatūras datiem 10-15% bērnu ir bijušas hroniskas vēdersāpes. [1] Tikpat lielam skaitam bērnu vēdersāpes netraucē ikdienas aktivitātēm, tādēļ viņi ārstu neapmeklē. Savukārt organisku patoloģiju var identificēt tikai nelielai daļai (2-3%) bērnu. Tātad pēc epidemioloģiskiem datiem var prognozēt, ka lielākajai daļai šādu pacientu objektīvu vēdersāpju cēloni tā arī neizdosies atrast. Lai gan funkcionāli gremošanas traucējumi ir otrs biežākais kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumu veids (pirmajā vietā ir infekciju slimības), to izcelsme un patoģenētiska ārstēšana vēl ir pētījumu un diskusiju objekts. Tikpat plašs ir arī ieteikumu un rekomendāciju diapazons. Raksta mērķis – sniegt ieskatu dažādos taktikas principos ar vēdersāpēm saistītu funkcionālu gastrointestinālu traucējumu gadījumā.
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Ja agrāk informācija par slimībām tika saņemta ārsta kabinetā, tad mūsdienās pirmā sastapšanās ar veselības jautājumiem bieži notiek digitālajā vidē. Pētījumi liecina, ka arvien biežāk pacienti mākslīgā intelekta (MI) rīkus izmanto informācijas meklēšanai, simptomu izvērtēšanai, sagatavošanās procesam pirms ārsta konsultācijas un emocionāla atbalsta gūšanai. [1; 2; 20]
Secināts, ka pacientiem ar cerebrālu amiloīdu angiopātiju (CAA) ir lielāka iespēja attīstīties depresijai salīdzinājumā ar kognitīvi normāliem kontroles pacientiem. Turklāt – depresīvie simptomi daļēji mediē CAA un kognitīvo traucējumu mijiedarbību
Priekšlaicīga menopauze pirms 40 gadu vecuma bija saistīta ar augstāku arteriālās hipertensijas risku nekā “normāla” menopauze pēc 45 gadu vecuma, un visaugstākais risks novērots sievietēm, kurām menopauze iestājās vecumā no 25 līdz 35 gadiem.
Smēķēšanas atmešana pacientiem ar vēzi ir viena no efektīvākajām iejaukšanās iespējām: pārtraucot smēķēt pēc diagnozes, uzlabojas ārstēšanas efekts un kopējā izdzīvotība. Daži eksperti smēķēšanas atmešanas terapiju dēvē par “vēža aprūpes ceturto balstu” līdzās ķirurģijai, staru terapijai un ķīmij-/imūnterapijai.
