Lai diagnoze nav spriedums. JURĢIS STRAUTMANIS, neirologs

Dakteris Strautmanis nenogurstoši rūpējas par savas nozares attīstību, paralēli tiešajiem pienākumiem ir arī bijis Latvijas Bērnu neirologu biedrības prezidents, Latvijas Pretepilepsijas biedrības prezidents un Eiropas Bērnu neirologu biedrības valdes loceklis, bet patlaban, būdams dedzīgs vadošo amatu rotācijas aizstāvis, atbalsta jaunāku kolēģu nokļūšanu biedrību vadošajos amatos.

Vai Latvijas rudeņus redzat tumšus, drēgnus vai krāsainus?

Teikt, ka tikai krāsainus, tā būtu sevis mānīšana, jo šajā gadalaikā gan bieži līst, gan ir drēgns, gan arī ātri satumst. Un šajā daudzveidībā ir zināms šarms. Man nav favorīta — katram gadalaikam ir sava pievilcība.

Cilvēka smadzenēm (miegam) vajadzīga arī tumsa. Jūs pats esat rīta vai vakara cilvēks?

Noteikti vakara cilvēks. Apbrīnoju tā dēvēto cīruļu spējas, man agra celšanās savulaik, kad biju skolēns un vēlāk students, pat sagādāja problēmas, jo kavēju gan stundu, gan lekciju sākumu. 

Šogad februārī Epilepsijas un miega centram bija jubileja — apritēja 10 gadi. Jums bija foršs skrējiens, iedvesmojot, ka epilepsija nav šķērslis fiziskām aktivitātēm. 

Skrējiens tiešām bija foršs. Kaut ārā bija -20 grādu, sniga, sals knieba vaigos, vienkopus varēja redzēt ļoti daudz priecīgu cilvēku.

Pirmām kārtām šis pasākums bija pamudinājums mums, mediķu komandai, būt fiziski aktīviem. Parasti jubilejās vai citos nozīmīgos datumos ir tradīcija darīt kaut ko neveselīgu — pārēsties un pārdzerties, bet svinēt var arī citādi. Gribējās parādīt, ka sportošana sniedz daudz pozitīvu emociju, tāpēc var kļūt par būtisku dzīves sastāvdaļu. Ne vienam vien šī pasākuma dalībniekam tas bija pamudinājums atkal pievērsties skriešanai pēc daudzu gadu pārtraukuma.

Vispārzināms, ka fiziskās aktivitātes ikvienam cilvēkam uzlabo miegu. Arī epilepsijas slimniekiem sports ir ļoti vajadzīgs, jo ne vien uzlabo miega kvalitāti, bet ir arī veids, kā atgūt vai vairot pašapziņu, kā pārvarēt stigmu.

Diagnoze “epilepsija” nenozīmē, ka jāieraujas savā čaulā, jānocietinās savā miteklī; ir jāturpina dzīvot, jācenšas būt aktīviem, jāsporto.

Ar ko visvairāk lepojaties — kas Epilepsijas un miega centrā paveikts pēdējos gados?

Lepojos ar to, ka šāds centrs vispār ir izveidots. Tas ir ļoti liels sasniegums. Sākumā tā bija virtuāla struktūra, tikai uz papīra — bez telpām un cilvēkiem. Centrs tika izveidots pēc mana ierosinājuma. Desmit gadu laikā esam izauguši līdz patstāvīgai struktūrvienībai ar lielu kolektīvu un lielu varēšanu — spējam nodrošināt līdzvērtīgu pakalpojumu klāstu tam, kādu sniedz Rietumu klī­nikas. Tās metodes un ārstēšana, kas pirms desmit gadiem šķita nereālas, jo nevarējām atļauties finansiāli un nebija arī profesionālā rūdījuma, patlaban ir pieejamas pacientiem. 

Centram ir divi virzieni — miega izmeklē­jumi un epilepsija. Pastāstiet par tiem!

Miega medicīna un epileptoloģija mūsu centram ir līdzvērtīgi virzieni. Veicam visus nepieciešamos funkcionālos izmeklējumus, kas saistīti ar elpošanas traucējumiem miegā, ar dažādām miega slimībām, tajā skaitā retām miega slimībām. Šajos desmit centra darbības gados ir dramatiski palielinājies tādas retas miega slimības kā narkolepsija diagnosticēto gadījumu skaits.

Epilepsijas jomā, lai noteiktu epi­lepsijas veidu un izcelsmes iemeslus, veicam standarta elektroencefalogrammas un elektroencefalogrammas miegā, izmantojam video novērošanu. Operā­ciju laikā ar stereotaktiskās neiroķirurģijas palīdzību smadzenēs ievietojam ļoti tievus dziļuma elektrodus, lai ļoti precīzi reģistrētu dažādu smadzeņu zonu elektrisko aktivitāti. Tas nepieciešams gadījumos, kad ir augsta varbūtība palīdzēt ar ķirurģisku operāciju, bet neinvazīvi izmeklējumi nedod pietiekamu informāciju, lai izveidotu precīzu operācijas plānu. Caur šiem elektrodiem var arī veikt smadzeņu zonu funkcionālu kartēšanu, lai saprastu, vai potenciāli operējamajā zonā nav kritiski svarīgu galvas smadzeņu funkciju. Turklāt daudzos gadījumos caur šiem elektrodiem var veikt identificēto epilepsijas izcelsmes vietu uzkarsēšanu — radiofrekvences termokoagulāciju. Salīdzinoši daudzos gadījumos tas pilnībā atbrīvo no lēkmēm un plaša tradicionāla operācija nav nepieciešama.

Mēs visi, kas strādājam BKUS Epilepsijas un miega medicīnas centrā, esam klīnicisti, neaprobežojamies tikai ar to, ka tikai veicam izmeklējumus; mēs pacientus arī ārstējam, meklējam ārstniecības metodes, kas efektīvāk varētu palīdzēt gan epilepsijas pacientiem, gan tiem, kam ir miega traucējumi. Svarīgs ir rezultāts, tāpēc gādājam, lai nozare attīstītos, lai būtu viss mūsdienīgai ārstēšanai vajadzīgais. Tāpat nepārtraukti izglītojamies, jo medicīna ļoti strauji progresē — tas, kas sasniegts šogad, pēc pusgada var būt novecojis. 

Kā Latvijā izskatāmies profesionāli uz pasaules fona? 

Izskatāmies ļoti labi, varam visu to pašu, ko lielākajās Rietumeiropas klīnikās, daudzos aspektos esam pat labāki; centrs ir aprīkots ar jaunākās paaudzes tehnoloģijām. Saistībā ar šo atceros kādu gadījumu. Vienā no mūsu jomas kongresiem dzirdam, kā brīnišķīgs ārvalstu profesors stāsta, kādas superīgas lietas dara viņu klīnikā, bet, kad dodamies turp, lai aizgūtu pieredzi, pārliecināmies, ka konkrētajā klīnikā ir tikai viena lieta, ko vērts pārņemt. Ja gribas iepazīt vēl kādu inovāciju, jādodas uz citu šīs valsts klīniku. Mēs savā centrā esam pārņēmuši labāko no daudziem līdzīgiem centriem pasaulē un salikuši vienuviet. Citur tā nav. Kad pirms vairākiem gadiem stažējos Zviedrijā, biju pārsteigts, ar cik novecojušu aparatūru strādā zviedru kolēģi. Mēs izmantojam kvalitatīvas jaunākās paaudzes iekārtas. 

Ja par to, kas būtu attīstāms un ieviešams, — mums vajadzētu palielināt apjomus un sniegt palīdzību vairāk pacientiem. Tāpēc pirmām kārtām nepieciešams paplašināt komandu.

Cik daudz pacientu gadā nokļūst Bērnu slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centrā?

Izmeklējumu skaits ir ap pieciem tūkstošiem. No tiem kādi 400 mēnesī ir īstermiņa izmeklējumi, kad pacients ierodas uz elektroencefalogrāfiju, kas ilgst stundu vai divas, un pēc tam dodas mājās. Sarežģīto gadījumu ir mazāk — to skaits mērāms desmitos.

Kādi ir jūsu pacienti?

Dažādi. Pie mums nāk uz pārbaudēm tie, kam ir aizdomas par kādu slimību, piemēram, epilepsiju vai elpošanas traucējumiem miegā un kuriem pēc veiktajiem izmeklējumiem diagnoze bieži vien neapstiprinās. Un tad ir pacienti, kas cieš no grūti ārstējamas hroniskas slimības — epilepsijas vai retas miega slimības, kam nereti ir ģenētiska izcelsme. Ar viņiem mūsu darbs ir intensīvāks.

Mūsu aprūpē nonāk bērni, sākot ar jaundzimušajiem, kā arī veicam izmeklējumus pieaugušajiem. Šobrīd Baltijā esam vienīgie, kas veic stereotaktisko elektroencefalogrāfiju, kad encefalo­grāfijas vadiņus liek nevis uz galvas ādas, bet neiroķirurgs operācijas laikā tos ievieto smadzeņu vielā. Tā ir viena no epilepsijas neiroķirurģijas virsotnēm. Patlaban ir noslēdzies pilotprojekts, un, pateicoties valsts atbalstam, šī manipulācija ir valsts apmaksāta gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Ar epilepsiju slimo 1 % populācijas. Vai sabiedrībā joprojām pastāv stigmas attiecībā uz epilepsiju? 

Diemžēl tā ir, taču neesam tie aizspriedumainākie, — mēs neuzskatām, ka epilepsiju izraisa ļauni gari vai ka tā ir lipīga. Šādi pieņēmumi joprojām ir dzīvi Āfrikā un Āzijā. 

Pētījumi rāda, ka, piemēram, Vācijā un Norvēģijā aptuveni puse epilepsijas slimnieku saskaras ar stigmatizāciju. Latvijā tas ir līdzīgi. Iemesli mēdz būt dažādi. Jau vēsturiski visas reliģijas epilepsiju saistījušas ar grēku, ar ļaunu garu iemiesošanos cilvēkā. Epilepsijas lēkmes var izskatīties biedējoši un bīstami, jo lēkmes skartais cilvēks kādu brīdi nespēj kontrolēt, kas notiek ar viņa ķermeni un prātu, bet apkārtējie nezina, kā šādā situācijā pareizi rīkoties. Ja sabiedrībai trūkst zināšanu par epilepsijas izcelsmi un izpausmēm, tad notiek izstumšana un nepieņemšana. Bet tiklīdz cilvēkam ir personiska saskarsme ar epilepsijas slimnieku vai viņš ir noklausījies kādu lekciju, aizspriedumu ir mazāk. Piemēram, ja bērnudārza audzinātājai vai skolotājai bijusi saskarsme ar bērnu, kas cieš no epilepsijas, tad, sastopoties ar nākamo šādu bērnu, viņa ir daudz pieņemošāka. 

Zinātne joprojām meklē atbildes, kā prognozēt epilepsijas lēkmes sākumu? 

Epilepsijas lēkmju palaidējmehānisms ir pārmērīgas elektriskas izlādes galvas smadzeņu neironu šūnās. Ir epilepsijas ar ekselentu prognozi, kad ir tikai dažas lēkmes dzīves laikā un pēc tam tās vairs neatkārtojas un nekādu ietekmi uz organisma funkcijām neatstāj vai tā ir niecīga. Un ir grūti ārstējamas epilepsijas, kas, paldies dievam, skar daudz mazāku daļu cilvēku nekā epilepsijas ar labu vai relatīvi labu prognozi.

Sirgstot ar šo slimību, biedējošākais ir tas, ka nav iespējams prognozēt, kad sāksies lēkme. Bijis daudz pētījumu, kad izmantotas dažādas ierīces, kas varētu noteikt tās tuvošanos, bet pagaidām šie pētījumi ir nesekmīgi.

Interesanti, ka epilepsijas lēkmes tuvošanos jūt suņi — īsu brīdi pirms tam, kad saimniekam sākas krampji, mainās suņa uzvedība. Tas notiek tāpēc, ka neilgi pirms lēkmes mainās cilvēka smarža. Taču vēl nav izstrādāta ierīce, kas šīs pārmaiņas spētu konstatēt un varētu cilvēku laikus brīdināt par lēkmi. Tad viņš kontrolētu epilepsiju, nevis būtu otrādi, kā diemžēl tas ir tagad. Ja tāda ierīce būtu, noteikti mazinātos stigma.

Vai pacienti, viņu vecāki bieži uzdod jautājumu: kāpēc es saslimu? 

Šo jautājumu es dzirdu bieži. Godīga atbilde uz to ir lakoniska: nepaveicās. 

Epilepsija ir īpaša ar to, ka pret šo slimību profilakse nepastāv vai arī tā ir ierobežotā līmenī. Ja ievēro profilakses noteikumus sirds un asinsvadu slimību gadījumos — sporto, veselīgi ēd, ir normāls svars, labs miegs, nav kaitīgu ieradumu, saslimšanas risks ievērojami mazinās. Epilepsijas gadījumā iespējams novērst tikai dažus šīs slimības veidus, piemēram, pasargājot sevi no galvas smadzeņu traumām un infekcijām, ievērojot personīgo higiēnu, mazgājot rokas, jo ir parazīti, kas var provocēt epilepsiju; vakcinējoties pret slimībām, kas arī var iedarbināt epilepsijas palaidējmehānismu. Bet smagos epilepsijas gadījumos, ko nosaka ģenētiski faktori, pagaidām nekādas profilakses nav.

Epilepsijai pārsvarā ir ģenētiska bāze, bet to var izraisīt arī infekcijas slimības, smadzeņu audzējs vai insults, galvas traumas, jo šai slimībai var būt nezināma etioloģija.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2026. gada oktobra numurā.