Vitamīni pasaulē zināmi jau kopš XIX gadsimta otrās puses. Vārdu "vitamīni" dzīvē ieviesa poļu bioķīmiķis Kazimirs Fanks. XX gadsimta sākumā vitamīnu nozarē bija daudz jaunu atklājumu. C vitamīns ir svarīgākais vitamīns, jo tas ir galvenais dzīvasbūtnes balsts, saistībā ar C vitamīna atklājumiem piešķirtas pat trīs Nobela prēmijas. Šajā rakstā vairāk par dabīgajiem vitamīniem un to nozīmi veselības saglabāšanā.
Praksē reti sastopam primāru (jeb iedzimtu) imūndeficītu ne tikai tā retās sastopamības dēļ, bet arī tāpēc, ka šo slimību biežāk diagnosticē agrīnā vecumā (bērniem) un bieži neiedomājas pārbaudīt imūnās sistēmas rādītājus pieaugušiem cilvēkiem. Šīs diagnozes – vispārējā variablā imūndeficīta – agrīna atpazīšana ir panākumu ķīla savlaicīgai aizvietojošai imūnterapijai, lai novērstu infekcijas sindromu, uzlabotu dzīves kvalitāti un rūpīgi novērotu un diagnosticētu iespējamās šīs pamatslimības attālinātas sekas.
21. gadsimta problēma – pavājinoties iedzīvotāju kopīgajam imunoloģiskajam reaktivitātes fonam, nemitīgi pieaug saslimšanas gadījumu skaits ar infekcijas slimībām (īpaši vīrusu infekcijām), ļaundabīgiem audzējiem, autoimūnām un alerģiskām slimībām. Lielpilsētas (megapoles) apstākļos uz imūnsistēmu iedarbojas ne vien stress, bet arī virkne nelabvēlīgu eksogēnu un endogēnu faktoru. Palūkosimies uz mūsdienu cilvēka un industriālās pasaules attiecībām caur imūnsistēmas prizmu!
Ar pacientu saistītie faktori kā būtiska preanalītiskā posma sastāvdaļa noteikti jāņem vērā, veicot laboratorijas sniegto testēšanas pārskatu interpretāciju. Būtiskākie un biežāk sastopamie faktori, kas saistīti ar pacientu, ir šādi: vecums, dzimums, rase, grūtniecība, ēšanas un fiziskās aktivitātes ieradumi, alkohola, nikotīna, medikamentu, narkotiku un citu ķīmisku vielu, kā arī blakusslimību ietekme. Kāda ir šo faktoru ietekme uz dažiem relatīvi bieži veicamiem bioķīmiskiem testiem?
Pretvīrusu imunitāti nodrošina nespecifiskās un specifiskās – šūnu un humorālās – imūnsistēmas harmoniska kopdarbība. Rakstā aplūkoti humorālās un šūnu imunitātes veidošanās mehānismi atbildē pret vīrusu infekciju organismā, ieskicējot mūsdienās aktuālu vīrusu (B hepatīta, gripas u. c.) un organisma savstarpējās iedarbības modeļus.
Mūsdienās ir zināmas apmēram 50 autoimūnslimības. Pēc amerikāņu autoru datiem, tās skar 1-2% no pasaules iedzīvotājiem, bet Eiropā – apmēram 3% iedzīvotāju. Autoimūnslimību patoģenēze saistīta ar imūnsistēmas atbildi pret paša organisma autologajiem antigēniem, kas rezultējas ar autoantivielu produkciju un to izraisītu audu bojājumu. Konkrētās antivielas ir saistītas ar noteiktu slimību spektru – autoantivielas palīdz diferencēt slimības, noteikt to apakštipu, prognozēt slimības gaitu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.