Pēdējos gados aktualizējusies diskusija par smagu iegurņa lūzumu ārstēšanu. No visiem politraumas pacientiem var izdalīt īpašu pacientu grupu ar mehāniski nestabilu iegurņa lūzumu un nestabilu hemodinamiku traumas dēļ. Viens no problēmjautājumiem iegurņa traumas gadījumā ir neatliekama politraumas pacientu hemodinamiskā stabilizācija un ārstēšana.
Asiņošana ir galvenais nāves iemesls pacientiem ar traumām, kurus slimnīcā nogādā dzīvus. Šīs asiņošanas patoģenēzē nozīme ir arī koagulopātijai — it īpaši smago traumu gadījumā. Ap 25% pacientu uzņemšanas nodaļā iestājas ar akūtu traumatisku koagulopātiju (ATK). [1; 2] Šī traumas inducētā koagulopātija saistīta ar lielāku nepieciešamību pēc transfūzijas, augstākas pakāpes MODS risku, ilgāku ārstēšanas laiku intensīvās terapijas nodaļā un četrkārtēju mirstības palielināšanos. [1; 3]
Trauma ir biežākais nāves iemesls populācijā no 1 līdz 44 gadu vecumam un trešais (aiz aterosklerozes un onkoloģiskajām slimībām) biežākais nāves iemesls populācijā kopumā. [1; 2] Torakāla trauma ir tiešais nāves iemesls vidēji 25% traumas pacientu. [3] Trulas krūškurvja traumas (TKT) gadījumā var būt ievainotas visas struktūras krūškurvī.
Aptaukošanās slimība jeb adipozitāte ir tauku pārmērīga uzkrāšanās organismā, kuras dēļ pasliktinās veselības stāvoklis un parādās komplikācijas dažādās orgānu sistēmās. Tā nav izolēta problēma, kas skar galvenokārt ASV, tā ir globāla problēma un ar tendenci pieaugt. [1]
Žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām kuņģa-zarnu trakta slimībām Rietumu populācijā. Simptomātiskas žultsakmeņu slimības (ŽAS) un komplicētas žultsakmeņu slimības ārstēšanā piedalās ne tikai ķirurgi, bet arī ģimenes ārsti, radiologi, gastroenterologi un pat reanimatologi. Novēlotu, komplicētu ŽAS formu ārstēšanai ir būtiska ietekme uz pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšana saistīta ar ievērojamām izmaksām. Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, un ārstēšanas galvenais mērķis ir konkrementu evakuācija un žultsvadu drenējošās funkcijas atjaunošana.
Perifēro artēriju slimība (PAS) ir bieža slimība. Daļai pacientu ar PAS nav nekādu simptomu, savukārt daļai ir sāpes kājās staigāšanas laikā, šīs sāpes parasti pāriet pēc pāris atpūtas minūtēm. Slimības biežums cieši saistīts ar vecumu: PAS sastopamība ir 2,5% pieaugušo pirms 60 gadu vecuma, 8,3% 60–69 gadu vecumā un 19% cilvēku pēc 70 gadu vecuma. Vīriešiem simptomus novēro agrāk nekā sievietēm. Varbūtību, ka attīstīsies PAS, palielina šādi faktori: smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis. PAS lielākoties ārstē ar medikamentiem un dzīvesveida korekciju.
Hidradenitis suppurativa (Verneja slimība - fr. val. maladie de Verneuil; acne inversa) 1854. gadā pirmo reizi aprakstīja franču ķirurgs Aristīds Vernejs. 1921. gadā aprakstīja slimības patoģenētisko saikni ar apokrīniem sviedru dziedzeriem, 1955. gadā Šellijs (Shelley) modulēja patoģenētisko hidradenita suppurativa (HS) mehānismu. [2] HS ir reta slimība, globālā izplatība ir 1% visā populācijā. Biežāk slimo gados jauni cilvēki, sievietes trīsreiz biežāk nekā vīrieši (1 : 3,3). [16]
Šis raksts būs par aizcietējumu diferenciāldiagnostiku un to ārstēšanas iespējām. Šo rakstu mūs mudināja uzrakstīt pēdējo gadu diagnostikas progress un “jaunu”, proti, mazpazīstamu diagnožu parādīšanās medicīniskajā dokumentācijā. Mūsu mērķis ir iepazīstināt ģimenes ārstus un citu specialitāšu ārstus ar jaunākajām izmeklēšanas metodēm, izvērtējot zarnu tranzīta jeb motorikas funkcionālo stāvokli.
Akūtu ķirurģisku pacientu skaita īpatsvars pēdējos gados Latvijā ir strauji audzis. Īpaši palielinājies ir smagas sepses, komplicētas intraabdominālas infekcijas un onkoloģisko pacientu skaits. Viens no iemesliem ir plānveida ķirurģisko operāciju īpatsvara krass samazinājums. Šajā rakstā vēlamies uzsvērt V.A.C. terapijas principus, izmantošanas indikācijas un priekšrocības pār citām tradicionālām terapijas metodēm, kā arī informēt par pirmo ārstēšanas pieredzi.
Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
