Pēdējo 20-30 gadu laikā krūts vēža ķirurģijā veikts pagrieziens no maksimāli izturamas ārstēšanas uz minimāli nepieciešamo (prof. Umberto Veronesi). Ir pierādīts, ka no onkoloģiskā viedokļa plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par saudzējošo operāciju rezultātiem, taču tie ir daudz sliktāki no funkcionālā viedokļa. Tādas operācijas kā Halsteda mastektomija vai paplašināta Urbana mastektomija jau ir kļuvušas par pagātni. Krūts vēža ķirurģiskās ārstēšanas tendences mūsdienās raksturo krūti saglabājoša ķirurģija mastektomijas vietā, onkoplastiskās ķirurģijas pielietošana, krūts rekonstrukcija un saudzējoša paduses ķirurģija.
Aknu transplantācija ir dzīvību glābjoša operācija slimniekiem ar hronisku un akūtu aknu mazspēju, hroniskām aknu slimībām gala stadijā: dekompensētu aknu cirozi, kā arī primāru biliāru cirozi, primāru sklerozējošu holangītu un citām autoimūnām, metaboliskām un neoplastiskām aknu slimībām, kurām nav efektīvas alternatīvas terapijas. Eiropas 23 valstu 131 aknu transplantācijas centrā no 1968. gada maija līdz 2006. gada jūnijam kopā veiktas 70 862 aknu transplantācijas operācijas. Visaktīvāk strādā Spānijas, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Zviedrijas aknu transplantācijas centri. Līdz 2006. gadam šādi centri nebija nodibināti tikai dažās valstīs, diemžēl arī Latvijā. ASV tagad ik gadu 120 aknu transplantācijas centros veic vairāk nekā 6 000 aknu transplantācijas operāciju. ASV nacionālajā aknu transplantācijas gaidītāju sarakstā (The national waiting list for OLT) 2007. gadā bija reģistrēts ap 18 000 personu. Pateicoties progresam, kas gūts imūnsupresīvajā terapijā, operācijas tehniskajā izpildījumā un pacientu aprūpē, tagad 85-90% pacientu pēc aknu transplantācijas nodzīvo vienu gadu, bet 60-80% – piecus gadus un ilgāk, atgriežoties aktīvā dzīvē.
Galvenais, ko var mācīties no sekojošā klīniskā gadījuma, – ārstēšanai un izmeklēšanai nav jābūt ar nolemtības sajūtu, pat ja pacients ir krietni cienījamos gados. Arvien vairāk ir datu par to, ka ārstu zināšanas un izglītība ir viens no neatkarīgiem pozitīviem prognostiskajiem faktoriem jebkura vecuma pacientiem.
Lai runātu par diafragmas barības vada atveres trūci, tika veidota vienkāršotu praktisko jautājumu ķēde: kas ir norma, kas – novirze? → ko nozīmē šādas novirzes ārstēšana? → ārstēt konservatīvi vai ķirurģiski? → vai ķirurģiska ārstēšana ir sarežģīta un grūti izpildāma? → vai visiem pacientiem nepieciešama aktīva terapija?
Cirkumcīzija – vīriešu dzimumlocekļa priekšādiņas rezekcija jeb apgraizīšana – ir viena no biežāk veiktajām uroloģiskajām operācijām pasaulē. Tomēr cirkumcīzijas biežuma ziņā dažādās populācijās ir ievērojama atšķirība. Tās prevalence lielā mērā ir atkarīga no reliģiskiem, etniskiem, socioekonomiskiem un daudziem citiem faktoriem. ASV neonatālā cirkumcīzija sevišķi populāra bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sasniedzot pat līdz 90% jaundzimušo zēnu. Šobrīd tā svārstās 65 un 82 procentu robežās. Savukārt Eiropas valstīs, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī Āzijā cirkumcīziju izdara salīdzinoši retāk.
Katru gadu no dažādiem stacionāriem ar diagnozi – izgulējums – izrakstās vidēji simts cilvēku, kas, domājams, ir tikai neliela daļa no patiesā ar šo problēmu saistīto cilvēku skaita. Izgulējumu ārstēšanas taktikas izvēle bieži vien ir atkarīga no stacionāra, kurā atrodas pacients, un ārsta kompetences šīs problēmas risināšanā. Latvijā nav izstrādātas vadlīnijas izgulējumu ārstēšanai, un tas apgrūtina šādu slimnieku aprūpi un noved pie daudzām kļūdām, no kurām cieš pacienti. Publikācijas mērķis ir parādīt spināla pacienta ar IV pakāpes izgulējumu krustu rajonā ārstēšanas gaitu ar veiksmīgu galarezultātu.
Intrakraniālās aneirismas kā slimība ietver pārsteidzoši lielu spektru ar hemorāģiskām un išēmiskām cerebrovaskulārām izpausmēm, klīniski variējot no pavisam mēmiem asimptomātiskiem stāvokļiem līdz pat pēkšņai nāvei. Jautājuma aktualitāti nosaka tas, ka pacienti ar spontānu subarahnoidālu hemorāģiju bieži vien netiek adekvāti izvērtēti prehospitālajā etapā, kā arī optimāli ārstēti, nonākot nespecializētos stacionāros. Sekojošais teorētiskais pārskats sniedz informāciju par problēmām un to risinājumiem, savukārt Klīniskajā slimnīcā Gaiļezers veiktais pētījums – atspoguļo klīniskos rezultātus mūsu pacientiem.
Mūsdienu darba tirgus pret strādājošajiem ir ļoti prasīgs. Labi izskatīties tagad nepieciešams ne vien aktrisēm un televīzijas diktorēm, bet arī biroju administratorēm un administratoriem, grāmatvedēm un grāmatvežiem, un, protams, augsta līmeņa vadītājiem. Var droši apgalvot, ka ir skaidri saskatāma sakarība starp ārējo izskatu un sociālo veiksmi – cilvēki, atbrīvojoties no nepilnvērtības kompleksa, kas bijis saistīts ar viņu izskatu, spēj labāk izmantot savas potences. Tātad forma izceļ saturu.
19. gadsimtā pazīstamais franču ārsts Šarko (J.M. Charcot) novērojis, ka daudzi pacienti, kam attīstās brūces krustu un sēžas rajonā, drīzumā mirst, pasludināja izgulējumu par nenovēršamas nāves priekšvēstnesi. Protams, toreiz nepazina antibiotikas un specifiskas ķirurģiskas un aprūpes taktikas. Taču arī mūsdienās decubitus jeb izgulējuma nepatīkamo dabu skaidrot lieki. Turklāt šī nav tikai gultai vai ratiņkrēslam piesaistīto slimnieku problēma – imobilizācijas apstākļos audu izmaiņas, kas ir pamatā izgulējuma čūlas attīstībai, var izveidoties pat dažu stundu laikā, piemēram, ilgstošas operācijas apstākļos, vai pirms pacients vispār saņem medicīnisku palīdzību. Palūkosimies, ko par šo tēmu raksta pasaulē.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
