Zināmā mērā tā bija nejaušība, ka VILNIS SOSĀRS 1984. gadā sāka strādāt Latvijas Onkoloģijas centrā. Tas tikko bija atvērts, trūka speciālistu, bet jaunajam dakterim pēc nepiepildītā sapņa par kardioloģiju vajadzēja darbu. Pirmajā gadā ne reizi vien gribējis pamest onkoloģiju, taču pirmajā darbavietā viņu noturēja vecāko kolēģu atbalsts, pamazām uzkrātā pieredze un modusies interese par onkoloģiju.
Pirms diviem gadiem žurnāls The Lancet izvaicāja medicīnas studentus, praktizējošus ārstus un profesorus par nākotnes medicīnas izaicinājumiem. Līdzīgu jautājumu uzdevām Latvijas medicīnas nozaru līderiem — kādas slimības veidos smaguma centru nākotnē un kā pret tām cīnīsimies?
Gandrīz var apgalvot, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. SAMUILS GORDINS medicīnā ir kopš bērna kājas, jo sāka strādāt par sanitāru pusaudža vecumā, darbu apvienojot ar mācībām 2. medicīnas skolā. Agri iepazina, ko īsti nozīmē ārsta darbs, cik bieza tā garoza.
Jaunie zinātnieki stāsta par viņas spēju pakāpties un pārkāpt pieņemtās robežas, ko uzbūvējam savā prātā. Akadēmiķe Dr. habil. med. JEKATERINA ĒRENPREISA, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, spēj vienkārši, bez patosa runāt par būtiskām, sarežģītām lietām, par dzīves virsuzdevumu. Par vēža šūnas nemirstību. Un atvadoties sirsnīgi saka: es jūs nepabaroju ar zupu...
Onkologiem un ģimenes ārstiem vaicājām, kā darbojas pērn oktobrī ieviestais zaļais koridors pirmreizējiem pacientiem un kas palicis aiz borta. Kādas problēmas zaļais koridors izkristalizējis un kādus praktiskus rīcības soļus ārsti gribētu ieraudzīt onkoloģisku pacientu aprūpē?
Runātīgi, smaidīgi, skaļāki — tā kolēģus Lionas Vēža institūtā raksturo jaunā zinātniece ANDA HŪNA. “Vēl neparasti, ka franču kolēģi, strādājot šūnu kultūru istabā, gandrīz vienmēr dzied vai līksmi dungo.”
“Niršana ir skaista atpūta no ikdienas rūpēm,” saka onkologs—ķirurgs ANDREJS SREBNIJS, kad tiekamies Latvijas Onkoloģijas centrā. Dakteris ar prieku un reizē skumjām stāsta par savu aizraušanos, jo situācija pasaulē pēdējā laikā ļoti mainījusies un nav zināms, kad atkal varēs relaksēties zemūdens pasaulē.
Kā mazināt mirstību no ādas vēža, kā veicināt agrīnu diagnostiku, kā par ādas vēža profilaksi runāt ar pacientiem? Un visbeidzot, kāpēc ādas vēzim senākās mācību grāmatās varēja atļauties veltīt vien dažas lappuses, bet šodien tēma ir ļoti aktuāla un saslimstības un mirstības dati ir satraukumu rosinoši. Šos jautājumus 24. aprīlī kopējā Eiromelanomas dienai veltītā konferencēs risināja dermatologi, onkologi, pieaicinot arī mediju pārstāvjus un nozares ministru.
Onkologs JĀNIS EGLĪTIS, Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, veic caurmērā trīssimt līdz trīssimt piecdesmit operāciju gadā. Ja rēķina aritmētiski — teju ik dienu pa pacientei ar diagnozi “krūts vēzis”.
To, ka kļūs par ārstu, Onkoloģijas centra galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs JURIS TĀRS sapratis, būdams 6. klases skolnieks. Nekad nav vairījies darba, vienmēr bijis gatavs uzņemties atbildību. Gada laikā veic ap 250 operāciju, ir ilga pieredze audzēju ārstēšanā. Komplicētas un radikālas operācijas, kādas savulaik uzskatīja par unikālām, tagad ir ikdienas darbs.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.
