Zināmā mērā tā bija nejaušība, ka VILNIS SOSĀRS 1984. gadā sāka strādāt Latvijas Onkoloģijas centrā. Tas tikko bija atvērts, trūka speciālistu, bet jaunajam dakterim pēc nepiepildītā sapņa par kardioloģiju vajadzēja darbu. Pirmajā gadā ne reizi vien gribējis pamest onkoloģiju, taču pirmajā darbavietā viņu noturēja vecāko kolēģu atbalsts, pamazām uzkrātā pieredze un modusies interese par onkoloģiju.
Pirms diviem gadiem žurnāls The Lancet izvaicāja medicīnas studentus, praktizējošus ārstus un profesorus par nākotnes medicīnas izaicinājumiem. Līdzīgu jautājumu uzdevām Latvijas medicīnas nozaru līderiem — kādas slimības veidos smaguma centru nākotnē un kā pret tām cīnīsimies?
Gandrīz var apgalvot, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. SAMUILS GORDINS medicīnā ir kopš bērna kājas, jo sāka strādāt par sanitāru pusaudža vecumā, darbu apvienojot ar mācībām 2. medicīnas skolā. Agri iepazina, ko īsti nozīmē ārsta darbs, cik bieza tā garoza.
Jaunie zinātnieki stāsta par viņas spēju pakāpties un pārkāpt pieņemtās robežas, ko uzbūvējam savā prātā. Akadēmiķe Dr. habil. med. JEKATERINA ĒRENPREISA, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, spēj vienkārši, bez patosa runāt par būtiskām, sarežģītām lietām, par dzīves virsuzdevumu. Par vēža šūnas nemirstību. Un atvadoties sirsnīgi saka: es jūs nepabaroju ar zupu...
Onkologiem un ģimenes ārstiem vaicājām, kā darbojas pērn oktobrī ieviestais zaļais koridors pirmreizējiem pacientiem un kas palicis aiz borta. Kādas problēmas zaļais koridors izkristalizējis un kādus praktiskus rīcības soļus ārsti gribētu ieraudzīt onkoloģisku pacientu aprūpē?
Runātīgi, smaidīgi, skaļāki — tā kolēģus Lionas Vēža institūtā raksturo jaunā zinātniece ANDA HŪNA. “Vēl neparasti, ka franču kolēģi, strādājot šūnu kultūru istabā, gandrīz vienmēr dzied vai līksmi dungo.”
“Niršana ir skaista atpūta no ikdienas rūpēm,” saka onkologs—ķirurgs ANDREJS SREBNIJS, kad tiekamies Latvijas Onkoloģijas centrā. Dakteris ar prieku un reizē skumjām stāsta par savu aizraušanos, jo situācija pasaulē pēdējā laikā ļoti mainījusies un nav zināms, kad atkal varēs relaksēties zemūdens pasaulē.
Kā mazināt mirstību no ādas vēža, kā veicināt agrīnu diagnostiku, kā par ādas vēža profilaksi runāt ar pacientiem? Un visbeidzot, kāpēc ādas vēzim senākās mācību grāmatās varēja atļauties veltīt vien dažas lappuses, bet šodien tēma ir ļoti aktuāla un saslimstības un mirstības dati ir satraukumu rosinoši. Šos jautājumus 24. aprīlī kopējā Eiromelanomas dienai veltītā konferencēs risināja dermatologi, onkologi, pieaicinot arī mediju pārstāvjus un nozares ministru.
Onkologs JĀNIS EGLĪTIS, Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, veic caurmērā trīssimt līdz trīssimt piecdesmit operāciju gadā. Ja rēķina aritmētiski — teju ik dienu pa pacientei ar diagnozi “krūts vēzis”.
To, ka kļūs par ārstu, Onkoloģijas centra galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs JURIS TĀRS sapratis, būdams 6. klases skolnieks. Nekad nav vairījies darba, vienmēr bijis gatavs uzņemties atbildību. Gada laikā veic ap 250 operāciju, ir ilga pieredze audzēju ārstēšanā. Komplicētas un radikālas operācijas, kādas savulaik uzskatīja par unikālām, tagad ir ikdienas darbs.
DPYD gēna testēšana ieviesta pacientiem pirms noteiktas ķīmijterapijas uzsākšanas kolorektālā jeb zarnu vēža gadījumā. Šī testēšana palīdz vēl pirms ārstēšanas sākuma identificēt pacientus, kuriem standarta medikamentu deva var radīt paaugstinātu smagu blakusparādību risku, un nepieciešamības gadījumā pielāgot terapiju.
Hronisku iekaisīgu imunoloģisku slimību, piemēram, reimatoīdā artrīta (RA), psoriātiskā artrīta (PsA), aksiālā spondiloartrīta (axSpA), sistēmas sarkanās vilkēdes, kā arī iekaisīgo zarnu slimību (IZS) un ādas psoriāzes ārstēšana pēdējo divdesmit gadu laikā ir piedzīvojusi milzīgu un revolucionāru attīstību.
Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
