PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Sapnim pa pēdām

B. Brila
Kristīne Matuka, fizioterapeite
Kristīne Matuka, fizioterapeite Foto: Jānis Līgats
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.

Šogad 1. jūnijā palika apaļi 10 gadi, kopš viņa sāka strādāt Valmierā. Kristīne Matuka ir arī Latvijas Fizioterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, vadījusi fizioterapeitu un māszinību studentu prakses. Pietiekami daudz iemeslu, lai viņu aicinātu uz sarunu par mērķtiecīgo ceļu medicīnā.

Vaicājot Dr. Ārijai Zvaigznei, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstei, kura bija Vidzemes Rehabilitācijas centra vadītāja 17 gadus, kāpēc viņa ieteica Kristīni par vadītāju, atbilde ir: “Biju vērojusi savējos sapulcēs, darbu plānošanā, pasākumos, lēmumu pieņemšanā un attiecībās citam pret citu. Iespaids, kādu Kristīne radīja, — nosvērta un mierīga. Neiesaistījās kolektīva sīkajās intridziņās. Bet, pats svarīgākais, — Kristīne bija ļoti atvērta jaunajam un pārmaiņām. Ar savu viedokli, gudra. Aktīvi, bez liekvārdības, uzreiz iesaistījās, nebaidījās, aizdegās un sāka realizēt, kaut reizēm varbūt sajutās viena.” 

Nedaudz neparasti runāt par fizioterapeita karjeru. Vai tomēr sapni?

Man ļoti patīk izaicinājumi, kad jārisina sarežģītas situācijas, kad saslēdzas “kontakti” un redzu dažādus risinājumus, kur nav rutīnas. Medicīna mani vienmēr interesējusi. Bērnībā špricēju lelles, ārstēju omi. Mammai bija zootehniķes izglītība, mājās kaudzēm veterinārijas grāmatu. Lasīju, pētīju anatomijas attēlus. Redzēju darbu ar lielajiem dzīvniekiem. Sapratu — tomēr ne. 12. klases sākumā mērķtiecīgi izvēlējos nākotni saistīt ar medicīnu. Sestdienās no savas Rēzeknes braucu uz Rīgu, uz RSU sagatavošanas kursiem. Kad lasīju fizioterapijas studiju aprakstus, šķita, ka tā dod iespēju ātrāk redzēt sava darba rezultātu. Tagad zinu, ka arī fizioterapeitam jāmācās visu dzīvi. Vēl trolejbusā, braucot uz universitāti iesniegt dokumentus, šaubījos par prioritāti starp fizioterapeitiem un ārstiem. Ieliku ķeksi fizioterapeitos ar domu: ja tur netikšu, ārstos noteikti tikšu. Fizioterapiju tai laikā varēja apgūt arī Daugavpils Universitātē un Sporta akadēmijā. Daugavpils bija tuvāk mājām, bet tā būšana kursu laikā Stradiņa universitātes gaisotnē lika izlemt — gribu studēt šeit.

Ar vienu reizi pie fizioterapeita taču nepietiek, lai redzētu rezultātu!

Kā uz to skatāmies. Akūtā nodaļā, piemēram, traumatoloģijā, eju pie pacienta, kurš pirmajā dienā pēc operācijas guļ teju nekustīgs. Bet pēc vienas, divām mūsu darbošanās dienām viņš jau spēj pārvietoties un drīz var doties mājās. Ne tikai tāpēc, ka vairs nesāp, bet mēs ierādām, kā pareizi kustēties, kā tikt galā ar sevi ikdienā. Cik forša ziņa,  ja nākamajā dienā pēc nodarbības pacients atraksta: “Klau, izdarīju, kā mācījāt. Varu izdarīt daudz vairāk.”

Vai studiju laikā izrādījās, ka tas ir cerētais?

Dažas dienas pirms 1. septembra ar klasesbiedreni, kura iestājās studēt farmakoloģiju, sēdējām kopmītnes istabā, šķirstījām nule saņemtās anatomijas grāmatas un kaifojām: šito visu mēs zināsim! Pirmais gads līdzinās ārstu pirmajam gadam — tie paši anatomijas pasniedzēji, tās pašas grāmatas, anatomija, fizioloģija, latīņu valoda, ieskats farmakoloģijā.

Rehabilitācijas centra atklāšana 2024. gada 29. novembrī. Kristīne — vidū Rehabilitācijas centra atklāšana 2024. gada 29. novembrī. Kristīne — vidū
Rehabilitācijas centra atklāšana 2024. gada 29. novembrī. Kristīne — vidū
Nekad nebija sajūtas, ka ļoti jāpiespiež sevi mācīties, jo mani tas patiešām interesēja. Galvenais — pēc tam savilkt kopā to, kas mācīts anatomijā, ar studēto fizioloģijā. Man tas šķiet patiešām svarīgi — jebkurā diennakts stundā zināt, kurā vietā kurš muskulis sākas un kurā vietā beidzas, lai varētu strādāt.

Kad tikāt līdz praksei un pacientiem, joprojām viss tikpat ļoti patika, kā iedomāts?

Jau studiju laikā gājām pa diviem, trim studentiem pie traumatoloģijas pacienta, mācījām, kas pēc operācijas jādara, piecēlām pacientu kājās, kas mums šķita ekstra darbība. Pieteicos trīs mēnešu Erasmus praksei Dānijā. Nokļuvu pilsētā, kas pēc izmēriem līdzinās Valmierai, apmēram 100 kilometrus no Kopenhāgenas. Nosacīti lauku teritorija, bet reģionāla slimnīca. Tas bija tik izaicinoši!

Ar vietējiem runāju angliski. Reizēm nācās izmantot vācu valodu. Trīs mēnešus intensīvi mācījos dāņu valodu. Pēc pirmā mēneša varēju saprast frāzes, pamatlietas spēju pateikt tā, ka mani saprata. Aizbraucu bez Latvijas prakses pieredzes, tāpēc bija tik interesanti! Studentus uzreiz uzņem komandā, aicina kolektīvajās pusdienās, iesaista darbavietas ballītēs. Visu laiku sajutos iekļauta, savējā, nevis kaut kāds students, kuram uzgrūž darbiņus. Redzēju kolosālu komandas darbu, kad fizioterapeits nav viens pats, bet strādā komandā ar citiem rehabilitācijas speciālistiem.

Latvijas rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība IV Latvijas Nacionālā rehabilitācijas kongresa laikā. Kristīne (otrā no labās) — organizācijas komitejas vadītāja Latvijas rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība IV Latvijas Nacionālā rehabilitācijas kongresa laikā. Kristīne (otrā no labās) — organizācijas komitejas vadītāja
Latvijas rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība IV Latvijas Nacionālā rehabilitācijas kongresa laikā. Kristīne (otrā no labās) — organizācijas komitejas vadītāja
Sistēma, kur viss ir atstrādāts, izplānots, katram ir skaidra sava vieta un uzdevumi. Protams, jau tad atšķīrās tehnoloģijas, ar kurām strādāja rehabilitācijas speciālisti. Visa dokumentācija tika fiksēta digitāli. Sapratu — jā, gribu, lai tā būtu arī Latvijas slimnīcās!

Atgriezāties Latvijas realitātē…

Izgāju te paredzētās prakses. Vislabāk patika Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Tad sev teicu: gribu te strādāt! Mērķtiecīgi izvēlējos tur praksi. Beidzot universitāti, aizstāvēju bakalaura darbu par traumatoloģijas tēmu. Pieteicos vakancei Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā un tiku pieņemta!

Bet kā tad Valmiera?

Līdz Valmierai nokļuvu diezgan spontāni. Tolaik ar draugu, tagad vīru, kurš nāk no Vijciema Valkas novadā, divus gadus pēc augstskolas beigšanas dzīvojām Rīgā. Bet brīvdienām kalām plānus, kā tikt prom no Rīgas. Līdz pajautājām skaļi — vai vērts turpināt dzīvot Rīgā, ja to vien domājam, kā brīvdienās braukt uz laukiem? Zināju, ka manas kursabiedrenes Linda Kornete un Ieva Gustavsone strādā Vidzemes slimnīcā Valmierā. Aizrakstīju — vai jums kaut kad nebūs vajadzīgs fizioterapeits? Atbilde — tieši tagad meklējam!

Pieteicos vakancei un pirmo reizi ierados Vidzemes slimnīcā. Skatījos — o, cik forša slimnīca priežu meža vidū! Tas bija 2014. gada aprīlis. Pa to laiku biju uzsākusi studijas maģistratūrā, jaunā akadēmiskā programmā — rehabilitācija.

Kāpēc vēl maģistratūra?

Laikam jau zināju, ka gribētos kaut ko darīt procesu vadībā. Ar domu, ka gan jau dzīvē tas kādreiz noderēs. Sāku strādāt par fizioterapeiti. Pēc diviem gadiem sagaidīju mūsu pirmo meitu Gerdu. Vēl pēc diviem gadiem piedzima Nora.

Kā nokļuvāt līdz šim amatam?

Kopā ar Latvijas Fizioterapeitu asociācijas valdi LFA 30 gadu jubilejas pasākumā. Kristīne trešā no kreisās Kopā ar Latvijas Fizioterapeitu asociācijas valdi LFA 30 gadu jubilejas pasākumā. Kristīne trešā no kreisās
Kopā ar Latvijas Fizioterapeitu asociācijas valdi LFA 30 gadu jubilejas pasākumā. Kristīne trešā no kreisās
Kā pa jokam — bija maģistra grāds, bija praktiskā pieredze rehabilitācijā un bija iedvesma jaunumiem. Kamēr biju dekrēta atvaļinājumā, daktere Ārija Zvaigzne bija beigusi centra vadīšanu. 2021. gada rudenī kolēģi uzaicināja uz pasākumu pie dakteres Zvaigznes lauku mājās Jaunpiebalgā. Ļoti jauka tikšanās, sirsnīgi, atraktīvi — kā jau rehabilitācijas speciālisti! Drīz pēc tam uzzināju, ka vadītājas vakance atkal ir brīva. Nepieteicos. Biju vēl bērna kopšanas atvaļinājumā. Pēc tam vakance tika izsludināta atkārtoti. Varbūt tā tomēr ir zīme? Runāju ģimenē — varbūt patiešām? Sekoja pārrunas ar slimnīcas valdes priekšsēdētāju Uģi Muskovu, ar personāla daļas vadītāju Sanitu Kandeli. Ilgi runājām. Sāku te strādāt 2021. gada novembrī. Atgriezties pēc dekrēta atvaļinājuma mazliet agrāk un uzreiz augstākā amatā — tas ir diezgan drosmīgi. Lai viss būtu vēl jautrāk, sākās ieplānotā jaunā, paplašinātā centra pārbūve, un tikām pārcelti uz bijušās neiroloģijas nodaļas telpām 6. stāvā. Tā bija līdz tam brīdim vienīgā neremontētā nodaļa. Drusku šoks par telpām bija gan mums, gan pacientiem. Bet ieguvām vairāk vietas, varējām pieņemt darbā vairākus fizioterapeitus.

Cik liela tagad ir jūsu saime?

Ikdienā te ir 35 darbinieki. Ir ārsti, kas atbrauc uz pieņemšanām reizi vai divas reizes mēnesī. Valkā strādā divas fizioterapeites. Ap 40 sanākam. Esam liela nodaļa. Kopš atnācu, mūsu skaits ir pieaudzis apmēram divkārt. Kādā pasenā fotogrāfijā saskaitīju 18 darbiniekus. Visvairāk klāt nākuši fizioterapeiti. Viņiem darba ir ļoti daudz, nebija grūti pārliecināt slimnīcas vadību par šo speciālistu loka paplašināšanu.

Cik fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstu strādā jūsu vadībā? Kā ar subordināciju?

Es ārstus nevadu. Te visi ir līdzvērtīgi komandas dalībnieki. Ārsts vada pacienta rehabilitācijas procesu un kopā ar komandu to apkopo. Spēkā ir cieņpilna sadarbība, kas vērsta uz pacientu. Centrā šobrīd ar lielāko slodzi strādā daktere Inese Gaiķe un ir liels atbalsts visam stacionāra darbam. Vēl uz pieņemšanām brauc ārste Inta Kezika un rezidente. Jā, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstu piesaiste mums ir problēma. Tāpat kā daudzviet Latvijā. Visvairāk šo ārstu trūkst stacionāros. Diemžēl studenti šo specialitāti izvēlas neizprotami maz. Manuprāt, topošajiem ārstiem nav pilnvērtīga  priekšstata par to, kāda ir rehabilitācijas medicīnas loma tās plašākajā izpratnē.

Kā veidojāt attiecības ar citu nodaļu ārstiem?

Cieņpilni, ievērojot katras specialitātes ārsta pieredzi un ieteikumus. Esam ar traumatologiem vienojušies par vienotu pieeju, izveidojuši iekšējās vadlīnijas — lai fizioterapeits zina, ko ar pacientu drīkst darīt pēc operācijas. Ja kaut kas ir ārpus vadlīnijām, ārsts to ieraksta nosūtījumā — kam fizioterapeitam vai ergoterapeitam jāpievērš papildu uzmanība.

Negribu uzņemties visus laurus, bet diezgan daudz ir izdevies.

Gāju pie traumatologiem: uztaisām kopīgu bukletu pacientiem pēc krustenisko saišu operācijām! Dodam informāciju, kas jāzina pacientam, kas darāms, lai ātrāka atveseļošanās, kādi vingrinājumi veicami! Sagatavojām. Izdrukājām.

Ir fizioterapeitu grupiņa, kas iet tieši uz traumatoloģijas nodaļu. Tagad šiem fizioterapeitiem ar traumatologiem ir pat kopīga WhatsApp grupiņa ātrākai saziņai. Mūsu speciālisti varētu jebkurā nodaļā pastrādāt ar visām pacientu grupām. Bet pārliecinājāmies, ka nodaļu personālam ir mazāk stresa un jautājumu, ja atkārtoti nāk vieni un tie paši fizioterapeiti.

Jums esot izdevies arī citas nodaļas pārliecināt par rehabilitācijas iespējām.

Precīzāk, man šķiet, ka mums kā rehabilitācijas speciālistiem izdevies daudz veiksmīgāk sadarboties ar pārējām nodaļām. Sākot vadītājas darbu, gāju iepazīties ar nodaļu virsmāsām, pārrunājām saimnieciskās lietas, nepieciešamos palīglīdzekļus. Vēlāk tikām arī līdz neprecīziem nosūtījumiem — ārsts ir uzrakstījis tikai diagnozi, bet varbūt ir kādi ierobežojumi, kas mums būtu jāzina, plānojot rehabilitāciju. Runāju ar nodaļu ārstiem: klau, varbūt terapijas nodaļā piesaistām fizioterapeitus pacientiem, kas ir mazkustīgi pēc pneimonijām? Kāds fizioterapeits terapijas nodaļā? Kad mūsu speciālistu skaits pieauga, sapratām, ka varam pastrādāt arī ar citu nodaļu pacientiem.

Tā ir vispārīga aprūpes kvalitātes uzlabošana — gandrīz jebkuram mazkustīgam pacientam svarīgi gan elpošanas vingrojumi, gan vingrojumi asinsrites uzlabošanai, komplikāciju profilaksei.

Ja pacientam iedotu staigāšanas rāmi un pamācītu, viņš spētu būt kustīgāks un ātrāk doties mājās.

Fizioterapeiti sāka iet uz dzemdību nodaļu un konsultēja jaunās māmiņas. Sievietei, kurai bijis ķeizargrieziens, fizioterapeits ierāda vingrojumus, kas turpināmi mājās, lai sieviete ātrāk atgūtos. Pēc dzemdībām var parādīties urīna nesaturēšana. Kāds jaunajai māmiņai pasaka: tas ir normāli, jums piedzima liels bērns! Bet fizioterapeits sievietei iesaka pēc piecām sešām nedēļām aiziet pie kolēģa, jo problēma ir atrisināma ar vingrojumiem. Prieks, ka arī ergoterapeiti un audiologopēdi ir kļuvuši par neatņemamu sastāvdaļu akūtajā rehabilitācijā gandrīz jebkurā nodaļā.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus augusta numurā.