Mūsdienās zināms, ka apmēram 20% no visiem ļaundabīgajiem audzējiem ir pārmantoti. Tas nozīmē, ka audzēja attīstību nosaka noteikti gēnu defekti jeb mutācijas, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Katram pārmantoto audzēju veidam ir savi raksturīgie gēnu defekti, tomēr kopumā gēnu izmaiņu gadījumā risks dzīves laikā saslimt ar ļaundabīgu audzēju ir no divām līdz 20 reizēm augstāks nekā vidēji populācijā. Klīniski nozīmīgākie un biežākie pārmantotā vēža sindromi ir pārmantotais krūts-olnīcu vēzis un pārmantotais kolorektālais vēzis. Tomēr gandrīz jebkuras lokalizācijas audzējiem novēro saistību ar pārmantotību. Tā, piemēram, pārmantotu priekšdziedzera vēzi konstatē aptuveni 10% gadījumu, pārmantota melanoma sastopama 5-10% gadījumu, pārmantots kuņģa vēzis – 1% gadījumu. [1;2]
Raksta mērķis ir atšifrēt informāciju, kas liecina par mikrometastāzi reģionālajā limfmezglā, lai atturētu no steidzīgas, nepamatotas limfadenektomijas, kas var inducēt melanomas progresiju.
Prostatas vēzis joprojām ir viena no svarīgākajām problēmām mūsdienu onkoloģijā. Dažādās valstīs vīriešu onkoloģisko slimību struktūrā prostatas vēzis ierindojas pirmajā trijniekā, un šo pacientu skaits palielinās ar katru gadu. Līdztekus palielinās pacientu skaits ar slimību lokalizētā stadijā, kuriem tiek veikta radikāla ārstēšana, un samazinās pacientu skaits ar slimību ielaistās stadijās. Mūsdienās ASV diseminētu prostatas vēzi diagnosticē 10%, bet Eiropā – 12-15% gadījumu. Pēc Latvijas vēža slimnieku reģistra datiem, arī mūsu valstī palielinās saslimstība ar prostatas vēzi – tā ieņem otro vietu onkoloģiskās saslimstības struktūrā pēc plaušu vēža – un vienlaikus palielinās pacientu skaits ar slimību lokalizētā stadijā, kuriem veikta radikāla prostatektomija, kā arī ir stabilizējies pacientu skaits ar slimību ielaistās stadijās.
Iekaisīgas slimības ir ļoti izplatīta krūts patoloģija. Lielākā daļa ārstu par iekaisīgu krūts slimību uzskata tikai strutainu krūts audu iekaisumu – mastītu. Mastīts neapšaubāmi ir visbiežāk sastopamā šīs grupas slimība, bet nebūt nav vienīgā. Sekojošā informācija ir turpinājums publikācijai par labdabīgām krūts slimībām Doctus 2006.gada marta numurā, kurā krūts infekcijas slimībām pieskāros tikai garāmejot.
Augsta asinsspiediena (TA) mainība ir saistīta ar paaugstinātu aldosterona un minerālkortikoīdu receptoru aktivāciju. Turklāt, atkārtoti novērota sistoliskā TA mainība var paaugstināt kardiovaskulāro notikumu un hroniskas nieru slimības (HNS) attīstības risku. FIDELITY ir 3.fāzes FIDELIO-DKD un FIGARO-DKD pētījumu apokopotā analīze, kurā nesteroīdais minerālkortikoīdu receptoru antagonists (nsMRA) finerenons salīdzinājumā ar placebo nozīmīgi samazināja kardiovaskulāro slimību un nevēlamo nieru veselības iznākumu risku pacientiem ar HNS un 2.tipa CD.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā oficiāli atklāta Latvijā vienīgā robotizētās magnētiskās navigācijas sistēma Stereotaxis Genesis, kas paplašina iespējas ārstēt pacientus ar sarežģītiem sirds ritma traucējumiem.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
