Staru proktīts ir nopietna staru terapijas komplikācija, kura būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti un kuras ārstēšanas iespējas ir ierobežotas. Problēma ir aktuāla, ņemot vērā onkoloģisko slimību izplatību. Slimības ārstēšanai nepieciešama multidisciplināra pieeja, sākot ar optimālākās onkoloģiskās slimības ārstēšanas metodes izvēli – staru terapijas deva, ilgums, nepieciešama turpmāka novērošana pie onkologa, gastroenterologa, endoskopiska terapija – un beidzot ar ķirurģisku ārstēšanu.
Ir pagājuši nu jau vairāk nekā pieci gadi pēc apjomīgā randomizētā Women Health Initiative (WHI) pētījuma pārtraukšanas un sensacionālā ziņojuma par hormonu aizstājterapijas (HAT) iespējamās saistības ar krūts vēža attīstību publiskošanas. Kas ir mainījies zinātnē un praksē šajā laikā? Kādas varētu būt turpmākās rekomendācijas?
Pēdējo 20-30 gadu laikā krūts vēža ķirurģijā veikts pagrieziens no maksimāli izturamas ārstēšanas uz minimāli nepieciešamo (prof. Umberto Veronesi). Ir pierādīts, ka no onkoloģiskā viedokļa plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par saudzējošo operāciju rezultātiem, taču tie ir daudz sliktāki no funkcionālā viedokļa. Tādas operācijas kā Halsteda mastektomija vai paplašināta Urbana mastektomija jau ir kļuvušas par pagātni. Krūts vēža ķirurģiskās ārstēšanas tendences mūsdienās raksturo krūti saglabājoša ķirurģija mastektomijas vietā, onkoplastiskās ķirurģijas pielietošana, krūts rekonstrukcija un saudzējoša paduses ķirurģija.
Melanoma sastāda tikai 4% no visiem ādas vēžiem [1], bet, salīdzinot ar citiem ļaundabīgajiem ādas audzējiem, ir visbiežākais nāves cēlonis visā pasaulē. Tas ir iemesls 90% ar ādas audzējiem saistītu nāves gadījumu. Pēc vispasaules datiem 2002. gadā ir reģistrēti 160 000 jauni melanomas gadījumi un 41 000 no tiem sastāda melanomas izraisītie nāves gadījumi. Šīs slimības biežums visā pasaulē turpina pieaugt daudz straujāk nekā citu ādas audzēju biežums. Latvijā saslimstība ar melanomu 2002. gadā bija 4,5 gadījumi uz 100 000 vīriešu un 8,7 – uz 100 000 sieviešu. Katru gadu Latvijā tiek reģistrēti apmēram 170 jauni gadījumi, un saslimstībai ar melanomu joprojām ir vērojama tendence pieaugt.
Iekaisuma saistību ar ļaundabīgiem audzējiem apzinājās un centās skaidrot jau pirms vairākiem gadsimtiem. 1863. gadā Rūdolfs Virhovs norādīja, ka ļaundabīgs audzējs veidojas hroniska iekaisuma vietā. Zinātnieks šos novērojumus skaidroja vienkārši: dažādi kairinātāji bojā audus, un rodas iekaisums, kas veicina pastiprinātu jaunu audu veidošanos. [1] Vēlākie pētījumi šķīra akūtu iekaisumu no hroniska un tika secināts, ka akūts iekaisums, pretstatā hroniskam, veicina audzēju regresiju. Turpretī hroniskas iekaisīgas slimības saistās ar paaugstinātu audzēja attīstības risku. [2;3]
Krūts vēža hormonterapijas iespējas ir plašas. Kopš XIX gadsimta beigām līdz pat mūsdienām kā nederīga nav atmesta neviena. Taču visilgāk un visplašāk lietotais medikaments ir tamoksifēns. Ķīmiski tas ir trifeniletilēna transizomēra citrāts, kura antiestrogēnās īpašības nosaka dimetil-amino-etoksi- sānu ķēde un tās trans- konfigurācija. Bez tiešās mijiedarbes ar estrogēnu receptoriem tamoksifēns bloķē arī G1 fāzi un palēnina šūnu proliferāciju. Tādējādi to pamatoti var uzskatīt arī par citostātisku līdzekli. Tamoksifēna lietošanas indikācijās ietilpst gan krūts vēža adjuvantā terapija, gan metastāžu ārstēšana, kā arī to atļauts lietot vēža profilaksei sievietēm ar ļoti augstu krūts vēža attīstības risku. Turklāt pacientēm ar krūts vēzi tamoksifēnu (valsts kompensēts medikaments) izraksta ģimenes ārsts. Raksta ietvaros centīšos raksturot tamoksifēna lietošanas principus, sagaidāmās blaknes un iespējamās mijiedarbes ar citiem medikamentiem un terapijas novērošanu.
Aprakstītais gadījums parāda, cik svarīgi ir novērot pacientu dinamikā, izvēlēties pareizu terapijas taktiku (šajā gadījumā mazinvazīva terapija savlaicīgi diagnosticēta audzēja - carcinoma in situ - gadījumā), kā arī demonstrē tālāka novērošanas algoritma pielietošanu, lai izslēgtu adenokarcinomas recidīvu.
Savā praksē kuņģa vēža slimniekus sastopam relatīvi bieži, bet šoreiz runa būs par īpašu, reti sastopamu kuņģa vēzi. Lasītājiem var rasties jautājums – kāpēc jātērē laiks tādas slimības apskatīšanai, kuras Latvijā, iespējams, nemaz nav? Tomēr iepazīšanās ar tālāk paustajām ziņām noderēs jebkuram praktizējošam ārstam, jo šī reti sastopamā kuņģa vēža pētīšanai veltītie pūliņi ļāvuši tālu pavirzīt izpratni par daudzu ļaundabīgu audzēju attīstību un bagātināt zināšanas par šo sarežģīto problēmu. [1]
Demonstrācijas mērķis – reta barības vada vēža lokalizācija un klīniska manifestācija – pacients ar apjomīgu kakla veidojumu, kurš varētu būt gan audzējs, gan metastāzes kakla limfmezglos, kā arī sifilītiska gumma.
Endometrioze kā līdz galam neizzināta slimība liek atkal un atkal apstrīdēt it kā jau pierādītus apgalvojumus. Atverot jebkuru ginekoloģijas grāmatu, var izlasīt, ka endometrioze ir labdabīga saslimšana. Neviens vēl neuzdrošināsies pārrakstīt šo definīciju un mainīt vārdu labdabīga, tomēr jau vairākus gadus pasaulē tiek diskutēts par to, kāda ir saistība starp endometriozi un ļaundabīgiem audzējiem. Diskusijas risinās vairākos virzienos, taču katrā jautājumā ir pretrunīgi secinājumi, dažāda pierādījumu ticamība un vienotas atbildes vēl nav rastas. Šajā rakstā mēģināsim analizēt literatūrā atrodamas hipotēzes un to pierādījumus.
Augsta asinsspiediena (TA) mainība ir saistīta ar paaugstinātu aldosterona un minerālkortikoīdu receptoru aktivāciju. Turklāt, atkārtoti novērota sistoliskā TA mainība var paaugstināt kardiovaskulāro notikumu un hroniskas nieru slimības (HNS) attīstības risku. FIDELITY ir 3.fāzes FIDELIO-DKD un FIGARO-DKD pētījumu apokopotā analīze, kurā nesteroīdais minerālkortikoīdu receptoru antagonists (nsMRA) finerenons salīdzinājumā ar placebo nozīmīgi samazināja kardiovaskulāro slimību un nevēlamo nieru veselības iznākumu risku pacientiem ar HNS un 2.tipa CD.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā oficiāli atklāta Latvijā vienīgā robotizētās magnētiskās navigācijas sistēma Stereotaxis Genesis, kas paplašina iespējas ārstēt pacientus ar sarežģītiem sirds ritma traucējumiem.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
