Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir bieži nediagnosticēta un bieži neatpazīta slimība. HOPS progresē lēni, un pacients pielāgojas gan elpas trūkumam, gan klepum. Mazāk kā 50% pacientu HOPS diagnoze ir apstiprināta, jo dažkārt diagnoze tiek noteikta ar vieglu roku, dažkārt paliek nenoteikta, bet citreiz ietilpst citu orgānu sistēmu nozoloģisko vienību sastāvā, radot diferenciāldiagnostikas problēmas – to apliecina arī šis klīniskais gadījums.
HOPS jeb hroniska obstruktīva plaušu slimība ir viens no vadošajiem saslimstības un mirstības iemesliem pasaulē. PVO dati liecina, ka HOPS izraisītā nāve katru gadu pasaulē ieņem ceturto vietu starp visiem nāves cēloņiem. Tradicionāli HOPS tiek uzskatīta par plaušu slimību, jo, kā apgalvots definīcijā, tās pamatā ir mazatgriezeniski gaisa plūsmas traucējumi elpceļos, kuri progresē un ir saistīti ar patoloģisku iekaisuma reakciju uz kaitīgu aerosolu vai gāzu daļiņu inhalāciju. [1] Tomēr HOPS ir daudzkomponentu slimība, kurai raksturīgas strukturālas un funkcionālas pārmaiņas gan plaušās, gan ārpus tām.
Šķidrums pleiras dobumā ir samērā bieža atrade, kas nereti ārstiem rada nopietnas diferenciāldiagnostiskas problēmas etioloģisko faktoru daudzveidības dēļ. Pasaulē katru gadu pleirālu izsvīdumu konstatē apmēram vienam miljonam pacientu. Kā zināms, patoloģiskiem procesiem pleirā un pleiras telpā parasti ir sekundārs raksturs. Viens no biežākajiem pleirītu cēloņiem Eiropā ir sirds mazspēja. Nereti ar pleirālu izsvīdumu komplicējas plaušu infekcijas, krūšu kurvja traumas, patoloģiski procesi videnē un vēdera dobumā. Pleiras telpas šķidruma diferenciāldiagnostikā bez laboratoriskās diagnostikas rādītājiem liela nozīme ir daudzām slimību klīniskās ainas īpatnībām. Ar terminu „pleirīts” apzīmē iekaisīgu vai neiekaisīgu procesu pleirā ar pavadošu patoloģisku dažāda rakstura izsvīdumu pleiras telpā. Bet nereti par pleirītu nosauc arī pleirālus noslāņojumus pēc pārciesta iekaisuma (pleirālas adhēzijas, fibrozes, pleiras kalcinozes, hialinozes). [1]
Hospitālī iegūtā pneimonija (HIP) skar astoņus no tūkstoša hospitalizēto slimnieku (0,8%). Hospitālī iegūtā pneimonija ir otrā biežākā hospitālī iegūtā infekcija pēc hospitālī iegūtās urīnceļu infekcijas. Īpaši bieži (15-20%) HIP skar intensīvās terapijas nodaļu slimniekus. Šajā rakstā centīsimies atspoguļot hospitālī iegūtas pneimonijas diagnostikas un ārstēšanas aktuālās, Amerikas Torakālās biedrības un Amerikas Infekcijas slimību biedrības kopīgi izstrādātās, vadlīnijas.
Aptuveni 80% no visiem plaušu vēža gadījumiem sastāda nesīkšūnu plaušu vēzis (non-small cell lung cancer - NSCL). Šī audzēja tipa pētīšanā koncentrēts visvairāk uzmanības, sevišķi, ņemot vērā, ka dzīvildze NSCL gadījumā cieši korelē ar audzēja stadiju - no 60 līdz 80% agrīnā stadijā, līdz nepilnam procentam IV stadijā. Sīkšūnu plaušu vēzis ir agresīvāks par NSCL, ļoti strauji aug un diagnozes noteikšanas brīdī parasti jau ir diseminēts. Neārstējot pacienti dzīvo vidēji divus trīs mēnešus, un, lai gan šis audzējs ir jutīgāks pret ķīmijterapiju (ķirurģijas loma atšķirībā no NSCL praktiski nenozīmīga), visoptimālākā ārstēšana tikai mazāk kā desmit procentiem pacientu nodrošina piecu gadu dzīvildzi. Runājot par plaušu vēža izplatības tendencēm, satraukumu rada ne vien kopējās incidences pieaugums, bet arī audzēja ekscesīvi augošā izplatība sieviešu populācijā, kamēr izplatības rādītāji vīriešiem saglabājas stabili. Paradoksu un ironiju slēpj fakts, ka plaušu vēža galvenais riska faktors - smēķēšana -, atšķirībā no daudziem citiem izplatītākajiem audzējiem (piemēram, krūts vēža), ir labi apzināts un modificējams, bet tomēr paliek nemodificēts. Visus plaušu vēža aspektus nelielā apskatā nav iespējams pat pieminēt - piedāvājam nelielu diskusiju par dažām aktualitātēm.
Raksta pirmajā daļā (Doctus, 2007, septembris) tika aplūkota sadzīvē iegūtas pneimonijas epidemioloģija, biežākie izraisītāji un diagnostikas taktika. Šajā sadaļā iekļauti praktiski jautājumi par pneimonijas ārstēšanu, kā arī jaunāko antibiotiku apskats un analīze.
Pneimonija, vērtējot pēc saslimstības un mirstības rādītājiem pasaulē, ir vissmagākā no infekcijas slimībām. Kā mirstības cēlonis starp visām slimībām tā ieņem sesto vietu, bet starp infekcijas slimībām – pirmo. Smagas pneimonijas dēļ hospitalizēto slimnieku mirstība ir ap 10-14%. Mirstība pacientu vidū, kuri pneimonijas dēļ ārstējas intensīvās terapijas nodaļā, pārsniedz pat 40%. Rezultātā pasaulē ik gadu no pneimonijas mirst vairāk nekā 4,8 miljoni cilvēku.
Aptverot visa vecuma grupas, astma joprojām ir viena no visbiežāk sastopamajām hroniskajām slimībām pasaulē. Tiek veikti arvien jauni pētījumi gan slimības kontroles, gan terapijas uzlabošanai, un ik pēc noteikta laika perioda, pamatojoties uz jaunajiem pētījumiem un atziņām, tiek atjaunotas arī vadlīnijas. Nesen publicētas jaunās GINA 2006 vadlīnijas. Raksta ietvaros aplūkoti jaunākie uz bērnu astmu attiecināmie šo vadlīniju aspekti. Tā kā ļoti svarīgu vietu astmas diagnostikā bērniem ieņem klīniskā aina, īpaša uzmanība veltīta tādam simptomam kā svilpšana.
Astma ir viltīga, turklāt ir daudz citu slimību, kas var uzvilkt tās masku. Publikācijā atspoguļotas dažas interesantas situācijas, kas ikdienas rutīnā varētu likt padomāt par šīs slimības daudzveidīgajām formām, individuālo izpausmi un to, ka, vadoties tikai pēc šķietami klasiskiem simptomiem, uzstādīt bronhiālās astmas diagnozi nebūtu pareizi.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
