Šķidrums pleiras dobumā ir samērā bieža atrade, kas nereti ārstiem rada nopietnas diferenciāldiagnostiskas problēmas etioloģisko faktoru daudzveidības dēļ. Pasaulē katru gadu pleirālu izsvīdumu konstatē apmēram vienam miljonam pacientu. Kā zināms, patoloģiskiem procesiem pleirā un pleiras telpā parasti ir sekundārs raksturs. Viens no biežākajiem pleirītu cēloņiem Eiropā ir sirds mazspēja. Nereti ar pleirālu izsvīdumu komplicējas plaušu infekcijas, krūšu kurvja traumas, patoloģiski procesi videnē un vēdera dobumā. Pleiras telpas šķidruma diferenciāldiagnostikā bez laboratoriskās diagnostikas rādītājiem liela nozīme ir daudzām slimību klīniskās ainas īpatnībām. Ar terminu „pleirīts” apzīmē iekaisīgu vai neiekaisīgu procesu pleirā ar pavadošu patoloģisku dažāda rakstura izsvīdumu pleiras telpā. Bet nereti par pleirītu nosauc arī pleirālus noslāņojumus pēc pārciesta iekaisuma (pleirālas adhēzijas, fibrozes, pleiras kalcinozes, hialinozes). [1]
Hospitālī iegūtā pneimonija (HIP) skar astoņus no tūkstoša hospitalizēto slimnieku (0,8%). Hospitālī iegūtā pneimonija ir otrā biežākā hospitālī iegūtā infekcija pēc hospitālī iegūtās urīnceļu infekcijas. Īpaši bieži (15-20%) HIP skar intensīvās terapijas nodaļu slimniekus. Šajā rakstā centīsimies atspoguļot hospitālī iegūtas pneimonijas diagnostikas un ārstēšanas aktuālās, Amerikas Torakālās biedrības un Amerikas Infekcijas slimību biedrības kopīgi izstrādātās, vadlīnijas.
Aptuveni 80% no visiem plaušu vēža gadījumiem sastāda nesīkšūnu plaušu vēzis (non-small cell lung cancer - NSCL). Šī audzēja tipa pētīšanā koncentrēts visvairāk uzmanības, sevišķi, ņemot vērā, ka dzīvildze NSCL gadījumā cieši korelē ar audzēja stadiju - no 60 līdz 80% agrīnā stadijā, līdz nepilnam procentam IV stadijā. Sīkšūnu plaušu vēzis ir agresīvāks par NSCL, ļoti strauji aug un diagnozes noteikšanas brīdī parasti jau ir diseminēts. Neārstējot pacienti dzīvo vidēji divus trīs mēnešus, un, lai gan šis audzējs ir jutīgāks pret ķīmijterapiju (ķirurģijas loma atšķirībā no NSCL praktiski nenozīmīga), visoptimālākā ārstēšana tikai mazāk kā desmit procentiem pacientu nodrošina piecu gadu dzīvildzi. Runājot par plaušu vēža izplatības tendencēm, satraukumu rada ne vien kopējās incidences pieaugums, bet arī audzēja ekscesīvi augošā izplatība sieviešu populācijā, kamēr izplatības rādītāji vīriešiem saglabājas stabili. Paradoksu un ironiju slēpj fakts, ka plaušu vēža galvenais riska faktors - smēķēšana -, atšķirībā no daudziem citiem izplatītākajiem audzējiem (piemēram, krūts vēža), ir labi apzināts un modificējams, bet tomēr paliek nemodificēts. Visus plaušu vēža aspektus nelielā apskatā nav iespējams pat pieminēt - piedāvājam nelielu diskusiju par dažām aktualitātēm.
Raksta pirmajā daļā (Doctus, 2007, septembris) tika aplūkota sadzīvē iegūtas pneimonijas epidemioloģija, biežākie izraisītāji un diagnostikas taktika. Šajā sadaļā iekļauti praktiski jautājumi par pneimonijas ārstēšanu, kā arī jaunāko antibiotiku apskats un analīze.
Pneimonija, vērtējot pēc saslimstības un mirstības rādītājiem pasaulē, ir vissmagākā no infekcijas slimībām. Kā mirstības cēlonis starp visām slimībām tā ieņem sesto vietu, bet starp infekcijas slimībām – pirmo. Smagas pneimonijas dēļ hospitalizēto slimnieku mirstība ir ap 10-14%. Mirstība pacientu vidū, kuri pneimonijas dēļ ārstējas intensīvās terapijas nodaļā, pārsniedz pat 40%. Rezultātā pasaulē ik gadu no pneimonijas mirst vairāk nekā 4,8 miljoni cilvēku.
Aptverot visa vecuma grupas, astma joprojām ir viena no visbiežāk sastopamajām hroniskajām slimībām pasaulē. Tiek veikti arvien jauni pētījumi gan slimības kontroles, gan terapijas uzlabošanai, un ik pēc noteikta laika perioda, pamatojoties uz jaunajiem pētījumiem un atziņām, tiek atjaunotas arī vadlīnijas. Nesen publicētas jaunās GINA 2006 vadlīnijas. Raksta ietvaros aplūkoti jaunākie uz bērnu astmu attiecināmie šo vadlīniju aspekti. Tā kā ļoti svarīgu vietu astmas diagnostikā bērniem ieņem klīniskā aina, īpaša uzmanība veltīta tādam simptomam kā svilpšana.
Astma ir viltīga, turklāt ir daudz citu slimību, kas var uzvilkt tās masku. Publikācijā atspoguļotas dažas interesantas situācijas, kas ikdienas rutīnā varētu likt padomāt par šīs slimības daudzveidīgajām formām, individuālo izpausmi un to, ka, vadoties tikai pēc šķietami klasiskiem simptomiem, uzstādīt bronhiālās astmas diagnozi nebūtu pareizi.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
