Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta grūti atklājama diagnoze, kas praksē nav sastopama bieži. Simptomi ir nespecifiski un spilgti izpaužas tikai slimības vēlākajās stadijās, tāpēc ārstēšana var būt arī novēlota.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir ceturtais nozīmīgākais mirstības cēlonis pasaulē: aptuveni 80 miljoni cilvēku slimo ar HOPS. Eiropas HOPS koalīcijas dati rāda — katru gadu no šīs slimības mirst trīs miljoni cilvēku.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — atgādināt, ka ar tuberkulozi (TB) var saslimt jebkurš un pat tad, ja dzīvo sociāli labvēlīgā vidē. TB radītais slogs sabiedrības veselībai joprojām ir aktuāls gan pasaulē, gan Latvijā.
Bronhiālā astma (BA) ir hroniska elpceļu slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma cilvēkam. Biežāk astmu diagnosticē bērniem un jauniem cilvēkiem, taču epidemioloģiskie pētījumi un klīniskā pieredze liecina, ka astma novērojama arī gados vecākiem cilvēkiem. Līdz ar novecošanās procesu izmainās plaušu struktūra un funkcijas, tāpēc slimības gaita parasti ir smagāka.
Intersticiālās plaušu slimības (IPS) ir heterogēna slimību grupa ar zināmu un nezināmu etioloģiju. IPS pamatā ir šūnu bojājums ap alveolām, kas rada plašu iekaisumu un/vai fibrotisku plaušu rētošanos. Zināmas vairāk nekā 300 dažādas IPS, no kurām vairums sastopamas ļoti reti. [1]
Katru gadu hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) ārstēšanas iniciatīva Global Initiative for Obstructive Lung Disease (GOLD) tiek pārskatīta, lai ieteikumus pamatotu ar jaunākajiem pētījumiem un publikācijām. Rakstā atspoguļotas aktualitātes un pārmaiņas jaunākajā GOLD 2017. gada versijā.
Nekontrolēta bronhiālā astma nav pietiekami novērtēta veselības problēma Latvijā un arī lielākajā daļā citu valstu, tāpēc ir būtiski ņemt vērā dažādus faktorus astmas ārstēšanā.
Cigarešu smēķēšana ir galvenais novēršamais mirstības cēlonis pasaulē. Cilvēkiem, kas atmet smēķēšanu, būtiski samazinās risks no smēķēšanas atkarīgo slimību attīstībai un mirstības risks. Šajā rakstā pievēršamies jautājumiem, kā motivēt pacientu un kādas ir smēķēšanas atmešanas sekas.
Patiesā hronisku obstruktīvu plaušu slimību izplatība nav zināma, bet lēš, ka gandrīz 40 % populācijas kādā dzīves posmā ir diagnosticēta hroniska obstruktīva elpceļu slimība. HOPS ļoti nosacīti var uzskatīt par vīriešu slimību, astmu par sieviešu, bet šajā literatūras apskatā plašāk par astmas—HOPS pārklāšanās sindromu un par atšķirībām ārstēšanā.
Astma un hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir sen zināmas un daudz pētītas obstruktīvas elpceļu slimības. Aptuveni viens no 12 cilvēkiem pasaulē slimo ar astmu vai HOPS, šo slimību heterogenitāte un pārklāšanās klīniskajā praksē ir realitāte.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
