Elpas trūkums (dispnoe) ir biežs simptoms — 50 % pacientu terciārās aprūpes iestādēs [1] un apmēram 25 % pacientu ambulatorajā sektorā. [2] Hronisks elpas trūkums ir 50 % pacientu kardiologu praksē, bet pneimonologu — pat 60 %. [3]
300 miljoni cilvēku pasaulē — tieši tik liels ir bronhiālās astmas pacientu skaits. Veselības aprūpes speciālistiem katru dienu jācīnās ar astmas izraisītiem sarežģījumiem, komplikācijām, pacienta nevēlēšanos sadarboties, dažkārt arī ar veselības aprūpes sistēmu...
Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta grūti atklājama diagnoze, kas praksē nav sastopama bieži. Simptomi ir nespecifiski un spilgti izpaužas tikai slimības vēlākajās stadijās, tāpēc ārstēšana var būt arī novēlota.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir ceturtais nozīmīgākais mirstības cēlonis pasaulē: aptuveni 80 miljoni cilvēku slimo ar HOPS. Eiropas HOPS koalīcijas dati rāda — katru gadu no šīs slimības mirst trīs miljoni cilvēku.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — atgādināt, ka ar tuberkulozi (TB) var saslimt jebkurš un pat tad, ja dzīvo sociāli labvēlīgā vidē. TB radītais slogs sabiedrības veselībai joprojām ir aktuāls gan pasaulē, gan Latvijā.
Bronhiālā astma (BA) ir hroniska elpceļu slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma cilvēkam. Biežāk astmu diagnosticē bērniem un jauniem cilvēkiem, taču epidemioloģiskie pētījumi un klīniskā pieredze liecina, ka astma novērojama arī gados vecākiem cilvēkiem. Līdz ar novecošanās procesu izmainās plaušu struktūra un funkcijas, tāpēc slimības gaita parasti ir smagāka.
Intersticiālās plaušu slimības (IPS) ir heterogēna slimību grupa ar zināmu un nezināmu etioloģiju. IPS pamatā ir šūnu bojājums ap alveolām, kas rada plašu iekaisumu un/vai fibrotisku plaušu rētošanos. Zināmas vairāk nekā 300 dažādas IPS, no kurām vairums sastopamas ļoti reti. [1]
Katru gadu hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) ārstēšanas iniciatīva Global Initiative for Obstructive Lung Disease (GOLD) tiek pārskatīta, lai ieteikumus pamatotu ar jaunākajiem pētījumiem un publikācijām. Rakstā atspoguļotas aktualitātes un pārmaiņas jaunākajā GOLD 2017. gada versijā.
Nekontrolēta bronhiālā astma nav pietiekami novērtēta veselības problēma Latvijā un arī lielākajā daļā citu valstu, tāpēc ir būtiski ņemt vērā dažādus faktorus astmas ārstēšanā.
Cigarešu smēķēšana ir galvenais novēršamais mirstības cēlonis pasaulē. Cilvēkiem, kas atmet smēķēšanu, būtiski samazinās risks no smēķēšanas atkarīgo slimību attīstībai un mirstības risks. Šajā rakstā pievēršamies jautājumiem, kā motivēt pacientu un kādas ir smēķēšanas atmešanas sekas.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
