Patiesā hronisku obstruktīvu plaušu slimību izplatība nav zināma, bet lēš, ka gandrīz 40 % populācijas kādā dzīves posmā ir diagnosticēta hroniska obstruktīva elpceļu slimība. HOPS ļoti nosacīti var uzskatīt par vīriešu slimību, astmu par sieviešu, bet šajā literatūras apskatā plašāk par astmas—HOPS pārklāšanās sindromu un par atšķirībām ārstēšanā.
Astma un hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir sen zināmas un daudz pētītas obstruktīvas elpceļu slimības. Aptuveni viens no 12 cilvēkiem pasaulē slimo ar astmu vai HOPS, šo slimību heterogenitāte un pārklāšanās klīniskajā praksē ir realitāte.
Sāpes krūtīs ir viena no biežākajām sūdzībām, kuras dēļ pacienti nonāk slimnīcu uzņemšanas nodaļā. Sāpju raksturs pacientiem pat vienādu slimību gadījumā var atšķirties — tāpēc sāpes, kas vienam pacientam pavadīs akūtu kardiovaskulāru slimību, citam var liecināt par pavisam biežu, dzīvību neapdraudošu slimību.
Stetoskops, ko pierasts redzēt veselības aprūpes speciālistiem apliktu ap kaklu, iespējams, nākotnē tiks aizvietots ar viedtālruni un jaunu mobilu ierīci HeartBuds, kas ir nedaudz lielāka par monētu.
HOPS ir izplatīta, novēršama un ārstējama slimība, kam raksturīga pastāvīga elpceļu obstrukcija, kas parasti ir progresējoša un saistīta ar elpceļu un plaušu hronisku iekaisuma atbildreakciju uz ieelpotām kaitīgām daļiņām vai gāzēm. Tā ir viena no plašāk pētītajām elpceļu slimībām. Rakstā apkopoti jauni pētījumi un atziņas par HOPS.
Kā pavasaris, tā rudens tradicionāli tiek uzskatīts par gadalaiku, kam ir lielāka negatīvā ietekme uz cilvēku veselību nekā vasarai vai ziemai. Elpceļu simptomi pacientiem var variēt no vieglas deguna tecēšanas līdz astmas vai hroniskas obstruktīvas plaušu slimības uzliesmojumiem. Kas rudenī patiesībā mainās un kāda tam ir nozīme?
Klīniskajā gadījumā aprakstīts gados jauns pacients ar mikoplazmu pneimoniju, pacients smagā stāvoklī tika pārvests no reģionālās slimnīcas. Klīniskā gadījuma aprakstā lasiet par izmeklējumiem un izvēlētajiem diagnostikas un ārstēšanas veidiem.
Katru pavasari mūs priecē plaukšanas un ziedēšanas skaistums. Daudziem pavasaris rada pacilātu garastāvokli, asociējas ar iemīlēšanos un emocionālu pacilātību, toties daļa astmas pacientu pavasari gaida ar satraukumu un nemieru, jo viņiem tas nozīmē zināmu izolētību no vispārējās dabas atmodas un cilvēkiem, lielu iespēju slimības uzliesmojumam un apgrūtinošiem simptomiem.
Hipersensitīvs pneimonīts vairāk uzskatāms par sindromu, jo skar gan alveolas, gan bronhiolas, gan plaušu interstīciju. Tā ir imunoloģiski noteikta atbildreakcija uz dažādu organisku vai mazmolekulāru ķīmisku vielu (haptēnu) atkārtotu inhalāciju. Atkārtotas un ilgstošas saskares gadījumā var veidoties neatgriezenisks plaušu bojājums.
Astmas pacienta ārstēšanas mērķis ir laba astmas kontrole. Terapijas iznākumu nosaka pacienta stāvoklis, slimības smagums, izvēlētie medikamenti, inhalācijas paņēmiens un pacienta līdzestība terapijai. Regulāra inhalējamo pretiekaisuma medikamentu lietošana ar bronhodilatatoriem efektīvi novērš simptomus lielākajai daļai astmas pacientu.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
