HOPS 21. gadsimtā
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir novēršama un ārstējama plaušu slimība. HOPS biežākie simptomi ir elpas trūkums, slodzes nepanesība un produktīvs klepus. Šobrīd HOPS ir trešais biežākais nāves cēlonis pasaulē. [1; 2]
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir novēršama un ārstējama plaušu slimība. HOPS biežākie simptomi ir elpas trūkums, slodzes nepanesība un produktīvs klepus. Šobrīd HOPS ir trešais biežākais nāves cēlonis pasaulē. [1; 2]
Gadījumos, kad koncentrējamies uz vienu slimību, nevis pacientu kopumā, sagaidāmais rezultāts nav tik veiksmīgs. Der izvērtēt, kas ārstēšanas taktiku un paredzamo rezultātu var būtiski ietekmēt.
Ģimenes ārsta un pediatra praksē īpaša uzmanība jāpievērš astmas novērtēšanai un ārstēšanai pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem vecumā no 12 līdz 25 gadiem — dzīves periodā, kad notiek hormonālas un sociālas pārmaiņas.
SPKC dati rāda, ka Latvijā 2017.—2019. gadā ar pneimonijas diagnozi stacionāros ārstējušies 27 150 pacienti, vairāk nekā puse no šiem pacientiem bija vismaz 60 gadu veci. [4]
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir kompleksa, progresējoša slimība ar izteiktām plaušu un ārpusplaušu izpausmēm, un tā ir nozīmīgs saslimstības un mirstības cēlonis pasaulē. Mūsdienās arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts hronisku plaušu slimnieku dzīves kvalitātei un veselības stāvoklim, kas ir svarīgi mērķi slimības pārvaldībā, tāpēc noteikti jāpievēršas to uzlabošanai.
Astma un HOPS ir obstruktīvas elpceļu slimības ar augstu izplatības rādītāju. Tiek lēsts, ka Latvijā ar astmu slimo 2—5 % iedzīvotāju, [1] ar noteiktu HOPS diagnozi mūsu valstī 2017. gadā bijuši aptuveni 25 000 pacientu, tomēr, tā kā Latvijā smēķē gandrīz katrs trešais pieaugušais, bet HOPS attīstās līdz 50 % smēķētāju, ir pamats uzskatīt, ka patiesais HOPS pacientu skaits ir ievērojami lielāks. [2]
Maija pirmajā otrdienā Globālā Astmas iniciatīva (GINA) atzīmē Pasaules Astmas dienu. Kopā ar veselības aprūpes organizācijām un astmas speciālistiem Doctus pievienojas tēmas aktualizācijai, pievēršoties blakusslimībām, kas ietekmē astmas gaitu un sarežģī diagnostiku.
Astma ir dzīvībai potenciāli bīstama hroniska slimība, ko nevar izārstēt un ar ko sirgst cilvēki visos sabiedrības slāņos un visās vecumgrupās. Daudzās pasaules valstīs astmas izplatība aizvien pieaug.
Grūtniecība per se ir lielas izmaiņas sievietes organismā. Jebkuru zāļu lietošanas gadījumā būtībā ir jādomā par sievieti ne tikai kā par grūtnieci un notiekošajām hormonālajām izmaiņām, bet arī par augli, kas attīstās sievietes ķermenī.
S. pneumoniae — biežāko sadzīvē iegūtas pneimonijas izraisītāju mūsdienās — pirmo reizi siekalu dziedzeru sekrētā 1881. gadā izolēja Luijs Pastērs, bet S. pneumoniae ierosinātās infekcijas antibakteriālajā terapijā prevalē penicilīnu grupas medikamenti.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.