Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Regulāras fiziskās aktivitātes sniedz daudz priekšrocību fiziskajai un garīgajai veselībai, un lielākā daļa no tām izskaidrojama ar spēju veicināt adaptāciju dažādās organisma sistēmās: kardiovaskulārajā, endokrīnajā un nervu sistēmā, balsta—kustību aparātā. Tās sekmē ilgmūžību un uzlabo dzīves kvalitāti. [1] Regulāras fiziskas aktivitātes uzlabo arī enerģijas metaboliskos procesus visā ķermenī un muskuļus padara stiprākus un izturīgākus pret nogurumu. Par laimi, interese par fiziskām aktivitātēm pieaug visā pasaulē. [2]
Jebkura sporta nodarbība saistās ar lielāku vai mazāku pārslodzi dažādām balsta—kustību aparāta struktūrām. Nav iespējams uztrenēt servi tenisā, ja tūkstošiem un miljoniem reižu netiek atkārtota viena un tā pati servēšanas kustība pleca un elkoņa locītavā. Organisms saņem signālu, ka pleca locītava tiek pārslogota, un attiecīgi mēģina adaptēties ārējām prasībām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Lai arī Latvijā ziemas ir visai nepastāvīgas un neprognozējamas, tomēr, sākoties sezonai, var gaidīt ar ziemas sportu saistīto traumu pieaugumu. Iemaņas piemirsušās, pieredze vēl nav atsvaidzināta. Kuri ir traumatiskākie ziemas sporta veidi un kādas ir galvenās traumas, no kā ik gadu cieš profesionāli sportisti un amatieri? Kāda ir šo traumu pareiza ārstēšanas taktika un vai iespējama profilakse?
Vasaras sporta veidi ir ļoti dažādi gan profesionālajā, gan amatieru sportā. Liela daļa amatieru sporta cienītāju ziemas mēnešos nav fiziski aktīvi, bet aktivitāti sāk vēlā pavasarī vai atvaļinājuma laikā vasarā.
Starptautiskā Baltijas artroskopijas un sporta medicīnas konference (19.–21. augustā Tartu, Igaunijā) uzskatāma par ļoti būtisku zinātnisko notikumu sporta medicīnā. Tā deva labu stimulu plašam medicīnas speciālistu lokam: sporta ārstiem, traumatologiem, ortopēdiem, rehabilitologiem, fizioterapeitiem un citu medicīnas specialitāšu pārstāvjiem.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Ja agrāk informācija par slimībām tika saņemta ārsta kabinetā, tad mūsdienās pirmā sastapšanās ar veselības jautājumiem bieži notiek digitālajā vidē. Pētījumi liecina, ka arvien biežāk pacienti mākslīgā intelekta (MI) rīkus izmanto informācijas meklēšanai, simptomu izvērtēšanai, sagatavošanās procesam pirms ārsta konsultācijas un emocionāla atbalsta gūšanai. [1; 2; 20]
