Regulāras fiziskās aktivitātes sniedz daudz priekšrocību fiziskajai un garīgajai veselībai, un lielākā daļa no tām izskaidrojama ar spēju veicināt adaptāciju dažādās organisma sistēmās: kardiovaskulārajā, endokrīnajā un nervu sistēmā, balsta—kustību aparātā. Tās sekmē ilgmūžību un uzlabo dzīves kvalitāti. [1] Regulāras fiziskas aktivitātes uzlabo arī enerģijas metaboliskos procesus visā ķermenī un muskuļus padara stiprākus un izturīgākus pret nogurumu. Par laimi, interese par fiziskām aktivitātēm pieaug visā pasaulē. [2]
Jebkura sporta nodarbība saistās ar lielāku vai mazāku pārslodzi dažādām balsta—kustību aparāta struktūrām. Nav iespējams uztrenēt servi tenisā, ja tūkstošiem un miljoniem reižu netiek atkārtota viena un tā pati servēšanas kustība pleca un elkoņa locītavā. Organisms saņem signālu, ka pleca locītava tiek pārslogota, un attiecīgi mēģina adaptēties ārējām prasībām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Lai arī Latvijā ziemas ir visai nepastāvīgas un neprognozējamas, tomēr, sākoties sezonai, var gaidīt ar ziemas sportu saistīto traumu pieaugumu. Iemaņas piemirsušās, pieredze vēl nav atsvaidzināta. Kuri ir traumatiskākie ziemas sporta veidi un kādas ir galvenās traumas, no kā ik gadu cieš profesionāli sportisti un amatieri? Kāda ir šo traumu pareiza ārstēšanas taktika un vai iespējama profilakse?
Vasaras sporta veidi ir ļoti dažādi gan profesionālajā, gan amatieru sportā. Liela daļa amatieru sporta cienītāju ziemas mēnešos nav fiziski aktīvi, bet aktivitāti sāk vēlā pavasarī vai atvaļinājuma laikā vasarā.
Starptautiskā Baltijas artroskopijas un sporta medicīnas konference (19.–21. augustā Tartu, Igaunijā) uzskatāma par ļoti būtisku zinātnisko notikumu sporta medicīnā. Tā deva labu stimulu plašam medicīnas speciālistu lokam: sporta ārstiem, traumatologiem, ortopēdiem, rehabilitologiem, fizioterapeitiem un citu medicīnas specialitāšu pārstāvjiem.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
