Regulāras fiziskās aktivitātes sniedz daudz priekšrocību fiziskajai un garīgajai veselībai, un lielākā daļa no tām izskaidrojama ar spēju veicināt adaptāciju dažādās organisma sistēmās: kardiovaskulārajā, endokrīnajā un nervu sistēmā, balsta—kustību aparātā. Tās sekmē ilgmūžību un uzlabo dzīves kvalitāti. [1] Regulāras fiziskas aktivitātes uzlabo arī enerģijas metaboliskos procesus visā ķermenī un muskuļus padara stiprākus un izturīgākus pret nogurumu. Par laimi, interese par fiziskām aktivitātēm pieaug visā pasaulē. [2]
Jebkura sporta nodarbība saistās ar lielāku vai mazāku pārslodzi dažādām balsta—kustību aparāta struktūrām. Nav iespējams uztrenēt servi tenisā, ja tūkstošiem un miljoniem reižu netiek atkārtota viena un tā pati servēšanas kustība pleca un elkoņa locītavā. Organisms saņem signālu, ka pleca locītava tiek pārslogota, un attiecīgi mēģina adaptēties ārējām prasībām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Lai arī Latvijā ziemas ir visai nepastāvīgas un neprognozējamas, tomēr, sākoties sezonai, var gaidīt ar ziemas sportu saistīto traumu pieaugumu. Iemaņas piemirsušās, pieredze vēl nav atsvaidzināta. Kuri ir traumatiskākie ziemas sporta veidi un kādas ir galvenās traumas, no kā ik gadu cieš profesionāli sportisti un amatieri? Kāda ir šo traumu pareiza ārstēšanas taktika un vai iespējama profilakse?
Vasaras sporta veidi ir ļoti dažādi gan profesionālajā, gan amatieru sportā. Liela daļa amatieru sporta cienītāju ziemas mēnešos nav fiziski aktīvi, bet aktivitāti sāk vēlā pavasarī vai atvaļinājuma laikā vasarā.
Starptautiskā Baltijas artroskopijas un sporta medicīnas konference (19.–21. augustā Tartu, Igaunijā) uzskatāma par ļoti būtisku zinātnisko notikumu sporta medicīnā. Tā deva labu stimulu plašam medicīnas speciālistu lokam: sporta ārstiem, traumatologiem, ortopēdiem, rehabilitologiem, fizioterapeitiem un citu medicīnas specialitāšu pārstāvjiem.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
