Konsultējot pacientus ar dažādām aukstuma traumām Rīgas un Latvijas stacionāros, centra speciālisti redz nepietiekamu medicīniskā personāla sagatavotības līmeni šajā jautājumā. Bieži vien aukstuma traumas smaguma pakāpe tiek novērtēta nepareizi, tāpēc pacients agrīnā traumas periodā nesaņem adekvātu ārstēšanu, tāpēc sekas ir nopietnas – bojājums padziļinās, notiek neatgriezeniskas izmaiņas audos.
Ceļgala locītavas priekšējās krusteniskās saites rekonstrukcija ir viena no mūsdienās biežāk veiktajām ceļgala locītavas operācijām. Statistika liecina, ka ASV ik gadu veic ap 60 000–70 000 šāda veida operāciju. Jau kopš seniem laikiem cilvēkus satraukušas ceļgala locītavas uzbūves un stabilitātes problēmas. Vēsturiski pagājis apbrīnojami ilgs laiks, kopš tika ieviestas priekšējās krusteniskās saites (Anterior Cruciate Ligament – ACL) diagnostikas un ārstēšanas metodes, jo ilgu laiku neviens ķirurgs neuzdrošinājās ar skalpeli pieskarties šai saitei.
Vasara ir gadalaiks, kad cilvēki vairāk laika pavada ārā, pievēršas dažādām aktivitātēm, līdz ar to pieaug iespēja, ka būs traumas. Pēc Veselības ekonomikas centra datiem, 2009. gadā no visiem reģistrētajiem ievainojumu veidiem visbiežāk reģistrēti lūzumi – 26,4% gadījumu, 18,8% gadījumu – sasitumi, zilumi un 15,9% gadījumu – vaļējas brūces. Visbiežāk traumas tiek gūtas mājās – 36,5% gadījumu, tad seko transporta zona – 20,5% gadījumu un vienādās proporcijās ir reģistrēta brīva daba un sporta zona – katrā 4,8% gadījumu. Šajā rakstā apkopotas biežākās traumas un to ārstēšanas principi.
Par fonu fotogrāfijai ārsts Aivars Baurovskis izvēlējās “dzelzīti” – dzelzs tiltu pāri Gaujai. Tāda izvēle vairāku iemeslu dēļ – vārdiski tilta nosaukums sasaucas ar daktera ikdienas darba instrumentiem, “dzelzītis” simbolizē Valmieru, kuru par savējo jau 25 gadus sauc Baurovsku ģimene.
Par stresa (spriedzes, slodzes, noguruma, “marša”) lūzumiem runā gadījumos, kad izmaiņas kaulos rodas atkārtotas vai nepierastas ilgstošas slodzes iedarbības dēļ. Normāli kaulu atjaunošanās procesi pēc mikrotraumām notiek katru dienu atpūtas periodā, kad osteoklastiskie un osteoblastiskie procesi ir līdzsvarā. Ja atpūtas ilgums vai intensitāte ir nepietiekama, tad kaula atjaunošanās ir traucēta un, uzkrājoties mikrotraumu sekām, rodas stresa lūzums. Šādos gadījumos pārslodzi nepalīdz kompensēt arī apkārtējo muskuļu darbība, amortizējot tie nespēj palīdzēt kaulu atveseļošanai.
Dažādas lokalizācijas sāpes mīkstajos audos (muskuļos, gļotsomiņās, cīpslās, saitēs, skrimšļaudos, locītavu kapsulās, to piestiprināšanās vietās pie periosta) ir raksturīgas plašam dažādu diagnožu pacientu lokam. Praktiski jebkuras specializācijas ārsti praksē saskaras ar pacientu sūdzībām par akūtām vai hroniskām dažādas intensitātes sāpēm balsta un kustību aparātā. Biežāk sāpju sindromi skar tieši muskuļus. Šajā rakstā – īss apskats par mīksto audu traumatiskajiem bojājumiem, ko biežāk novēro sporta medicīnā.
Iestājoties siltākam laikam, no glabātuvēm tiek izcelti velosipēdi un skrituļslidas, izvilkti motocikli un laivas, sagatavoti šašliku iesmi un malka ugunskuriem, bet traumu punktos tiek papildināti saišu, plāksteru un šinu krājumi. Klāt vasaras traumu laiks, tāpēc atgādinājums par sen zināmo un šis tas jauns par pirmo palīdzību traumu gadījumos gan pie slēgtām, gan vaļējām traumām.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Neatliekamās medicīnas palīdzības nodaļā ik gadu vēršas 19- 20 tūkstoši pacientu, tajā pašā laikā dzimstība Latvijā tikai nedaudz pārsniedz 20 tūkstošus. Pēc Sabiedrības veselības aģentūras datiem Latvijā katru gadu ārēju cēloņu dēļ bojā iet aptuveni 70 bērnu vecumā līdz 14 gadiem un vēl tikpat vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Zviedrijā šie rādītāji ir astoņas reizes zemāki. Secinājums: mūsu valstī nesargā visdārgāko – bērnus! Naivi cerēt, ka ekonomiskās krīzes laikā bērnu traumatisma problēmu izdosies pacelt valstiskā līmenī.
Ciskas kaula kakliņa lūzums (tekstā – gūžas lūzums) nav tikai lauzts kauls. Kā redzams, sekas sniedzas tālu prom no bojājuma vietas. Kādi ir šīs traumas cēloņi? Pamatā atbildi sniedz fakti – vidējais pacientu vecums pārsniedz 80 gadus un gandrīz 80% gadījumu gūžas lūzums skar sievietes. Taču ir vēl daudz neskaidrību gan par citiem riska faktoriem, gan kritērijiem.
Hronisks pēctraumatisks osteomielīts un inficēts nesaaudzis liela kaula lūzums ir sarežģīta problēma, kas izraisa nozīmīgu saslimstību un draud ar kājas amputāciju. Tā ārstēšana ir dārgs un ilgstošs process, kas prasa dažādu specialitāšu ārstu (infektologa, ortopēda, mikroķirurga) sadarbību. Literatūras dati norāda, ka hroniska osteomielīta sastopamība attīstītās valstīs pēc osteosintēzes ir līdz 10%, Latvijā (pēc Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas novērojumiem) – līdz 4%. [1]
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.