PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dusmīgs pacients un dusmīgs ārsts... Kā veidot veselīgas attiecības?

D. Ričika
Dusmīgs pacients un dusmīgs ārsts... Kā veidot veselīgas attiecības?
Rosīgas dienas pievakare slimnīcā. Aiz muguras smagas sarunas ar pacientu tuviniekiem un milzu kaudze sarakstītu slimības vēsturu, jo aizvietots arī kolēģis, kas devies uz konferenci. Tuvojas darba cēliena beigas, jādodas izpildīt vecāku pienākums – jāizņem atvase no bērnudārza, bet daži nodaļas pacienti joprojām iestrēguši pie invazīvo procedūru kabineta. Māsiņa, kas menedžē šo plūsmu, paceltā balsī atcērt dakterim, ka būs jāpagaida, tas nekas, ka pulkstenis jau pieci. Pretī nāk cits pacients, uzrunā dakteri un saņem dusmu šalti, ka slimnīcas gaitenis nav domāts pacientu pieņemšanai!

Cita ainiņa. Pacients neapmierināts par nogurdinošo vizīti traumpunktā, savas emocijas atnesis uz ģimenes ārsta praksi... Kā reaģēt uz savām dusmām? Kā nesakrāt dusmas? Un kā neļauties pacienta dusmu provokācijām? Uz šiem jautājumiem atbild narkoloģe un psihoterapeite INĀRA VĀRPA.

Narkoloģe un psihoterapeite INĀRA VĀRPA Narkoloģe un psihoterapeite INĀRA VĀRPA
Narkoloģe un psihoterapeite INĀRA VĀRPA

"Normalizē" dusmas

Par dusmām ir daudz mītu un priekšstatu. Vispirms vajadzētu sev uzdot jautājumu: kādas vispār ir manas attiecības ar dusmām? Vai pieņemu, ka cilvēki mēdz dusmoties, ka dusmoties ir normāli un tā nav nekāda katastrofa, ka par dusmām var runāt? Pirmkārt, dusmas ir "jānormalizē". Dusmas ir viena no reakcijām, kad sastopos ar nejēdzībām, kad kāds/kāda pārkāpj manu komforta robežu, agresīvi ienāk manā emocionālajā, garīgajā, fiziskajā, seksuālajā vai sociālajā telpā. Dusmas ir viena no bāzes emocijām - līdzīgi kā prieks, bēdas, bailes, kau ns un vainas izjūta -, kas palīdz mums sociāli adaptēties un integrēties, ievērot robežas un rūpēties par savu komfortu. Nereti cilvēkiem ir bail no dusmām, jo tās ir kādas unfinished business lietas, nenokārtotie darījumi ar pagātni, kas rada projekcijas, - katrā dusmīgā klientā saskatu, piemēram, savu radinieku, nobīstos un esmu gatavs vai nu aizsardzībai, vai pretuzbrukumam.

Dusmas bieži mēdz būt aizkavētas

Dusmas bieži ir aizturētas, un tieši no šejienes izaug daudzi problēmgadījumi. Pacients ir aizturējis dusmas pret darba devēju, vecākiem vai dzīvesbiedru, krājis, nu viņam sāp galva. Viņš dodas uz aptieku nopirkt pretsāpju zāles un dusmas izgāž uz cilvēku, kas stāv aiz letes, bet kam nav nekāda sakara ar šīm dusmām. Farmaceits ir tā saucamā pēdējā pile, pret ko cilvēks atļaujas pārkāpt robežas. Līdzīgi arī pacienti saņem ārstu un farmaceitu sakrātās, aizkavētās dusmas. Ārsts, iespējams, ir dusmīgs uz veselības aprūpes sistēmu, politiķiem, vadību, varas ie­stādēm, un pacients, kas ienāk viņa kabinetā, ir kā pārmijnieks, uz kuru reaģējam.

Ikdienas psiholoģiskā higiēna

Kā neļauties dusmu provokācijām? Mans ieteikums ir domāt par pašprezentāciju un pašrealizāciju. Kā es pats sāku dienu? Cik pozitīvi? Vai no rīta ceļos kā kārtīgs latvietis ar nopūtu: a-a-a-atkal uz darbu jāiet! Paskatieties ielās - cik pozitīvi mēs cits citam nākam pretī?! Ļoti bieži ar nīgrām dzelzsbetona sejām! Cik atvērts esmu komunikācijai: cik pozitīvs stāvu aptiekā aiz letes vai sagaidu pacientu ārsta kabinetā?

Cilvēki ir iemācījušies dižoties un kopt savu ārieni, bet personiskā ikdienišķā psiholoģiskā higiēna diemžēl bieži izpaliek. Kaut kad, kaut kādos kursos, semināros, atstājot to psihologu un psihoterapeitu ziņā. Ja rodas kāds attiecību konflikts un priekšnieks izsauc "pie bikts" vai jāraksta paskaidrojums, seko teksts: "Bet es jau arī esmu tikai cilvēks..." Šāds iznākums liecina, ka kaut kas būtisks ir palaists garām, ka cilvēks ikdienišķi nenodarbojas ar psiholoģisko higiēnu, ka nedzīvo pēc vienas dienas dzīvošanas principa - no rīta dzimst jaunai dienai un vakarā simboliski mirst. Kas ir tavi rīki, ko ikdienā lieto, lai turētu sevi emocionāli un fiziski formā, lai no rīta atkal būtu pozitīvs? Vai dzer ūdeni, daudz staigā ar kājām, ej pirtiņā vai kontrastdušā, spēlē basketbolu, vakarā lieto lavandas eļļu utt.? Vai nesakrāj neiecietību, neapmierinātību un neizrisinātās lietas? Vai pats esi tīrs?

Tīra, pozitīva darba vide

Nākamais būtiskais jautājums: vai turi tīru savu darba vidi? Lūk, piemērs no dzīves. Mana mamma dzīvo mazpilsētā, viņai bija problēmas ar ausi. Bija pirmssvētku laiks. Divas dienas pirms svētkiem mēģināju sazvanīt ģimenes ārstu, lai dabūtu nosūtījumu pie otorinolaringologa, ģimenes ār­sta tālrunis neatbild. Nonākušas poliklīnikā, pieejam pie kases, lai veiktu maksājumu par maksas pakalpojumu, bet divas kundzes kasē sarunājas. Mana mamma stāv ar kruķiem, nav vietas, kur apsēsties. Es pacietīgi gaidu vienu, divas, trīs, piecas minūtes. Ieklausos, par ko reģistratores kasē sa runā jas, un saprotu, ka ne par medicīnisku problēmu. Saku - gribētu samaksāt. Un saņemu atbildi: "Mēs strādājam! Vai tad jūs neredzat?!" Atbildu, ka te stāv vecs cilvēks un ka es domāju - poliklīnikā pirmais ir cilvēks, nevis papīri. Tālāk nokļūstam speciālista kabinetā. Ienāk ārsta kolēģe un saka - esot uzsildījusi skābeņu zupu, vai daktere pusdienošot. Kabinetā vienlaikus apkalpo trīs cilvēkus - vienam sūc strutas no deguna, otram skalo ausi, manai mammai iepilina zāles un liek kaut kur apgulties. Daktere - dusmīga, ka mamma ir nepacietīga, ka nedzird: kā vispār varot ausis ai zau dzēt?! Es iebilstu: "Piedošanu, viņa reizi gadā tiek vesta pie lora, viņa ir vecs cilvēks un nesaprot, kālab jūs uz viņu tā kliedzat!" Pēc poliklīnikas apmeklējuma ieejam aptiekā, jo jāpasūta zāles. Pulkstenis rāda apmēram divi dienā, aptieka strādā līdz četriem. Farmaceite aiz letes man saka: "Šīs zāles būs tikai pirmdien!" Bet ir ceturtdiena. Kad manāmi samulstu, viņa vaicā: "Vai ļoti vajag, vai ļoti sāp? Nu, labi, pagaidiet 10 minūtes!" Kā, lūdzu? Jūs man piecas dienas - no ceturtdienas līdz pirmdienai - liekat gaidīt zāles, ko var pagatavot 10 minūtēs?! Mums tik bieži pietrūkst zināšanas saskarsmē, lai mācētu adekvāti uzvesties, saprast savas reakcijas un paskatītos uz sevi no malas!

Kas ir pozitīva darba vide? Tā ir vide, kas pozitīvi uzrunā klientu. Vide, kur klients ir gaidīts. To palīdz saprast lomu maiņa domās. Ja es būtu pacients, vai man būtu patīkami atrasties konkrētajā vidē? Vai ir padomāts par padzeršanās iespēju? Par salvetītēm, ja ir tāda vajadzība? Par ērtu sēdēšanu vai par iespēju vispār apsēsties? Bet tās nav tikai lietas telpā, tā ir arī profesionāļa attieksme - ārstam jābūt gatavam, ka pacients nāks ar problēmu. Tā ir attieksme, kas klientam liek justies gaidītam.

Mēs esam cits cita spogulis

Ja ārsts ir īgns, tad cilvēks, ienākot kabinetā, spoguļo ārstu un negatīvā enerģija summējas. Ja esmu neitrāla, bet cilvēks ienāk dusmīgs un es lēnā garā arī "uzvelkos" līdzi, būs lavīna. Ko darīt? Pirmkārt, neiesaistīties otra cilvēka dusmās, viņa scenārijā, provokācijās. Būt pozitīvam, nebaidīties uzrunāt: šķiet, esat ar kaut ko neapmierināts, dusmīgs, vai tā ir? Vai jūs dusmojaties uz mani?

Iesaku vienmēr domāt - ja apmainītos ar pacientu lomām, kā jūs gribētu, lai pret jums izturas? Iespējams, ikviens, kad ir noraizējies, neapmierināts, gribētu, lai kāds pasaka kaut ko pozitīvu, palīdz nomierināties. Ne taisīt lielo izmeklēšanu, bet pajautāt: "Kā es varu jums palīdzēt? Varbūt varu iedot glāzi silta ūdens padzerties?" Manuprāt, nevajadzētu vairīties arī no dežūr­smaida, jo smaidošs cilvēks vienmēr signalizē, ka viņš ir atvērts komunikācijai.

Kā nesakrāt dusmas?

Ja diena ir pagājusi, var atskatīties uz dienas notikumiem un pajautāt sev: kā jūtos cilvēciski, profesionāli, ģimeniski, sociāli? Kas bija vērtības šajā dienā un kas - grūtības? Cik es priecājos, cik dusmojos, apvainojos? Ja ir bijis konflikts ar kolēģi, pacientu, tad - ko es varu iemācīties par sevi. Tas, ko parasti dara, rāda viens uz otru: tu biji vainīgs, ka mani sakaitināji! Bet varbūt pavaicā sev: ko es varu iemācīties no šīs situācijas? Ja tas ir iespējams, tad nākamajā dienā var turpināt sarunu ar kolēģi vai pacientu. Ja tas ir vienreizējs pasākums (cilvēks izgāzis dusmas aptiekā), tad būtu jāsaprot, kālab es tā reaģēju, ko tas man iemāca par manām dusmām un reakciju.

Vēl var analizēt, ko dusmīgais cilvēks ar savu uzvedību uzjundīja, kādas ir pēcgaršas izjūtas? Varbūt visi, kam nav slinkums, uz mani vienmēr izgāž dusmas?

Tāpat arī domāt par resursiem: ko es šajā situācijā varēju darīt citādi, lai konflikts neattīstītos? Ja būs līdzīga situācija, kādus rīkus varētu izmantot?

Kā atjaunoties, neizejot no darba vietas?

Ir daudz vienkāršu paņēmienu, kā to izdarīt. Lūk, tikai daži. Atver logu, ievelc piecas lielus malkus. Padzeries ūdeni. Paņem somā līdzi ābolu vai burkānu sulu. Piecas minūtes pašķirsti Bidstrupa komiksu grāmatu. Izkliedz dusmas vai saplēs vecus žurnālus. Vai piezvani mīļam cilvēkam, bērnam. Iededz svecīti, pabužini mīļlietiņu. Paņem rožukroni. Nav vienas receptes, katram tas ir kaut kas savs. Atnes puķes, uzliec mūziku. Tas prasa divas minūtes. Ticu, mums katram noteikti ir šīs divas minūtes, tās vienkārši ir jāatrod.

Ja zini, ka konsultācijā tevi gaidīs 30 cilvēku, ir būtiski sagatavot sevi šim darbam. Ko tu no rīta dari, lai uz darbu atnāktu pozitīvs: vingro, dzer ūdeni, tējas? Ir tāda vienkārša formula: fakts ® attieksme ® pašatbildība = stress (eistress vai distress). Fakts: pieņemšanā 30 cilvēki. Attieksme: atšķirīga. Ārprāts, ko viņi atnākuši?! Vai arī: jā, viņiem vajag manu palīdzību. Atbilstīgi attieksmei ārsts ražo emocijas. Viņš būs vai nu priecīgs, vai īgns un neiecietīgs. Nākamais - pašatbildība: ja zinu, ka man ir tikšanās ar 30 cilvēkiem, kā es sevi sagatavoju, lai varētu sešas stundas izturēt? Vēdināšu telpas, dzeršu ūdeni, ņemšu piecas minūtes pauzi, intensificēšu darbu. Un iznākumā ir stress. Vai nu eistress, kad strādā ar adrenalīnu, prieku, enerģiju. Vai arī di­stress, kad kļūsti īgns un piedevām pārnāc mājās kā kašķīgs tēvs vai neirotiska māte un nespēj pildīt sociālo lomu ģimenē.

Ja pacienti arvien biežāk nokaitina, sadusmo...

Ja "iziešana no rāmjiem" notiek arvien biežāk, jādomā par profesionālu un cilvēcīgu izdegšanu. Prieks, bēdas, dusmas, kau ns, vainas izjūta un bailes ir katru dienu, un prieks ir tas, kam jākompensē pārējās izjūtas. Pajautā sev: vai dzīvoju ar prieku, vai ražoju prieku? Kā atjaunojies fiziski, psihiski, sociāli, garīgi, seksuāli? Varbūt sadedz darbā, jo nav personiskās dzīves: tev ir šķirta laulība, nav veselīgu attiecību ar bērniem, nav hobiju, interešu. Ir tikai darbs, darbs, darbs. Kad ar klientiem zīmējam dzīves resursus, cilvēki ir šausmās, kad ierauga, ka viņiem nekā nav. To, cik labs tu būsi profesionālis, nosaka tas, cik labs tu esi kā cilvēks. Tu nevari būt labs ārsts, ja cilvēciski būsi īgns un kašķīgs.

Pirms 25 gadiem kādos menedžmenta kursos izpildīju vērtīgu testu - to būtu vēlams izpildīt ikvienam, kas neapmierināts iet uz darbu. Testā jāatbild uz trim jautājumiem:

  • cik motivēts esi izpildīt savu darbu, cik ļoti mīli savu darbu;
  • kādas ir tavas profesionālās un teorētiskās zināšanas par konfliktoloģiju, saskarsmi, dusmām, savām reakcijām;
  • kāds ir tavs tīklojums ar citiem speciālistiem: vai ir kolēģi, ar ko izrunāties, lai neizdegtu, vai ir supervizors, vai ej pie psihoterapeita, uz baznīcu?

Katru atbildi novērtē 1-10 ballu sistēmā. Godīgi! Ja ir 15 punkti un mazāk, jādomā par darba maiņu, jāmeklē palīdzība vai jādodas atpūsties ilgstošākā atvaļinājumā.

Foto: Inese Austruma

 

 

Raksts žurnālā