ILZE APINE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas dienesta vadītāja, Latvijas Ultrasonogrāfistu asociācijas viceprezidente, RSU doktorante. Māca ne vien studentus, bet arī pieredzējušus ārstus. Joprojām spēlē klavieres, vairs gan nemodinot kaimiņus trijos naktī. Patīk būt starp cilvēkiem, kuri atver robežas. Ar domāšanu “ne iekš kastes”.
ILZE APINE
Dzīvot aizrautīgi
Pirmais, kas piesaista, ir jūsu aizrautīgā attieksme pret dzīvi. Vai ārsti skatās uz dzīvi citādi nekā, piemēram, skolotāji, ierēdņi, datorspeciālisti?
Varu runāt tikai par sevi. Biju ļoti jūtīgs bērns. Mani vecāki ir ārsti: mamma — ģimenes ārste, tētis — ķirurgs. Un man šķita, ka ārsti strādā, lai palīdzētu pacientiem, jo viņi abi tā darīja, bija misijas apziņa. Man likās, ka cilvēkiem, kas stājas augstskolā, lai studētu medicīnu, ir jābūt ļoti jūtīgiem. Bet pirmajos kursos nāca milzīgs aplauziens, jo liela daļa tādi nebija. Nevis tāpēc, ka negribētu, bet domāšana bija racionālāka.
Ar brāli un mammu
Kā tas atsaucās uz jums?
Mana pirmā darbavieta bija Stradiņaslimnīca. Man tur ļoti patika, bet darba apjoms ārkārtīgi auga, es nepratu apstāties, bija brīdis, kad izdegu. Brīdī, kad izdedz, zaudē empātiju. Ir dusmas uz pacientiem. Uz sevi — arī. Jo nespēj būt objektīvs. Tagad esmu vadītāja un zinu, kā tas ir no citām pozīcijām. Tev vienkārši “jāspaida”darbinieki, lai izstrādātu kvotas. Ja darbinieks neko nesaka, vadītājs priecīgi pieņem, ka viss kārtībā. Toreiz es izdegu un gandrīz aizdevos uz Zviedriju. Tas bija pirms vienpadsmit gadiem — tolaik reizi nedēļā braucu uz Valmieras slimnīcu. Kādudien slimnīcas vadītājai teicu, ka došos uz Zviedriju, bet Liepas kundze ierosināja: jūs varētu nākt uz Valmieru. Un piedāvāja tādus nosacījumus, ka biju priecīga piekrist viņas piedāvājumam. Lielajai meitiņai bija četri gadi, mazās meitiņas man vēl nebija, ģimene arī bija pajukusi, un tad es tur tā jauki pārziemoju. Četrus gadus. Valmieras slimnīcā strādāju fantastiskā, dakteres Māras Epermanes izveidotā darba vidē, kādu biju redzējusi Zviedrijā, kur viss norit saskaņoti: asistents dara asistenta darbu, māsa dara māsas darbu un ārsts — ārsta darbu. Neko tādu Latvijā nebiju redzējusi. Un šajā sakārtotajā vidē empātija, spēja just līdzi pamazām atgriezās.
Ar mammu, tēti un brāli izlaidumā Mazsalacas vidusskolā, 1990. gads
Kāpēc neturpinājāt?
Gribēju lielākus izaicinājumus. Un vēl: notika tā, ka man saveidojās ģimene. Rīgā atgriezos divtūkstoš desmitajā gadā un sāku strādāt Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tad pieteicās otra meitiņa un es aizgāju dekrētā. Un neilgi pēc tam man piezvanīja no Bērnu slimnīcas — viņi meklēja Radioloģijas nodaļas vadītāju. Bet pirms dzemdībām biju kā tāda svētā govs un neko nevarēju uzsākt. Dienu pirms Ziemassvētkiem piedzima Marija, pēc mēneša man palika četrdesmit gadu un divas dienas vēlāk es gāju pie slimnīcas valdes priekšsēdētājas Čakšas kundzes, lai pateiktu... Atceros, kā braucu gar Torņakalna kapiem ar bērna ratiem un pie sevis dziedāju: nē, nē, nē, nē, nē, nē... (smuki dungo ). Esmu pieaugušo abdominālais radiologs, un kāda mārrutka pēc man tagad jāapgriež visa dzīve, sākot darbu jomā, kur es gandrīz neko nezinu. Biju gatavojusies sarunai un jautāju, kāpēc man, kas komfortabli jūtas savā darbības laukā, būtu kaut kas dzīvē jāmaina? Viņa teica: iemācīties var visu. Un galu galā mēs esam gatavi gaidīt. Vienīgais lūgums bija savlaicīgi pateikt, ja tomēr atbilde ir “nē”. Es sadzirdēju cilvēcisko faktoru. Saredzēju, ka kolēģis ir vērtība. Un skaidri paustu domu, ka visa centrā ir pacients, ka mums jābūt pacienta pusē. Kaut vai šīs krāsainās līmlapiņas uz datortomogrāfa vai magnētiskās rezonanses iekārtām — savulaik tā bija slimnīcas sabiedrisko attiecību speciālistes Romēnas Namnieces ideja. Šis ir piektais gads, kad esmu šajā darbiņā. Pieci gadi pagājuši ļoti ātri.
Radioloģija - manējā
“Skaistie studiju gadi: no kreisās — Ivita Bijona, Iveta Skurule, vidū es, Ilze Konrāde, Baiba Kreitenberga un šķērsām pāri Kaspars Ruks.”
Kad sapratāt, ka radioloģija ir jūsējā?
Piektajā kursā mani aizrāva profesora Jūlija Anšeleviča lekcijas — tas bija internās medicīnas jeb terapijas kurss. Viņš pasniedza kolosāli — strukturēti un inteliģenti. Man patika teorija, bet mums bija jāiet arī “piečubināt” pacientus. Un es nevarēju saprast, kāpēc man ir tik grūti. Vēlāk noformulēju: lai būtu gandarīta par darbu, man vajag rezultātu. Bet te bija process: cilvēks no manis gaida brīnumu, mazu tabletīti, kas viņam noņems spiedienu, cukura līmeni un tā tālāk, taču grib turpināt ēst majonēzi un kūkas, štopēt siļķīti kažokā. Pats nav gatavs piedalīties, iesaistīties. Tu nevari viņam ielikt jaunu mugurkaulu vai asinsspiedienu saregulēt. Kādu laiku biju nomākta, jo īsti nesapratu, ko varu medicīnā darīt. Es biju ļoti laba visās teorijās. Un tomēr biju tik izteikts praktiķis, ka zinātne man likās kaut kāds fufelis — nu, ko viņi tur var ņemties! Tajā laikā biju izdomājusi, ka jāiegūst braukšanas tiesības. Un mana laba draudzene, bijusī pasniedzēja, ar kuru kopā mācījāmies braukt, teica: zini, man liekas, tev vajag ultrasonogrāfiju izmācīties, šie speciālisti būs vajadzīgi. Tobrīd Latvijā bija dažas ultrasonogrāfijas iekārtas, tās varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Centos izkalkulēt, kas varētu atbilst man — kur nav tā procesa un kur var dabūt rezultātu. Es netiku galā ar iekšķīgo slimību pacientiem. Arī ķirurģija man nederēja, jo gribu būt ģimenes cilvēks un redzēt bērnus. Vēl derētu patologanatomija. Tur ir rezultāts. Pacients mierīgs, guļ. Bet tur tā smaka... Un tad ir radioloģija — tev nav pacientam jāstāsta, kāpēc viņš nedrīkst ēst kūku vai siļķi, vari runāt tikai par diagnozi, bet, ja negribi runāt, ir ārstējošais ārsts. Tur ir rezultāts, jo tev ir bilde, un rezultāts būs jebkurā gadījumā. Redzi patoloģiju — ir rezultāts, patoloģiju neredzi — arī rezultāts. Pēc tam bildi noliec malā, aiztaisi vakarā durvis un nedomā par to.
Man bija divdesmit četri gadi, un, kad iestājos reizdentūrā, tikpat kā nemaz nebija smalkās digitālās radioloģijas. Bija tumšie rentgena kabineti, aparāti, kam parametrus iestatīja ar roku, vadoties pēc tabulām. Radioloģija nebija populāra, bet man tas šķita vienīgais ceļš, kā medicīnā varu justies komfortabli. Kas tur gāja? Kolēģi, kas nebija izturējuši konkursu citās rezidentūrās. Bet es piektajā kursā pieņēmu lēmumu kļūt par radiologu un pie sava skolotāja, tagadējā Bērnu slimnīcas kolēģa daktera Artūra Plūmes sāku mācīties ultrasonogrāfiju — beidzot augstskolu, man bija priekšrocības. Tajā dienā, kad bija rezidentūras atlase, Medicīnas akadēmijas Radioloģijas katedras vadītājs un Stradiņa slimnīcas radiologs dakteris Ēriks Reinholds (es viņam nepaguvu pateikt paldies — viņš aizgāja pagājušā gada oktobrī) sacīja: par jums jautājumu nav, bet mums ir piedāvājums — tikko esam saņēmuši karstu faksu, ka Zviedrijas Radiācijas aizsardzības institūts sedz izmaksas vienam maģistrantūras studentam radiācijas bioloģijā Londonas universitātē. Brauksit? Atbildēju, ka biju domājusi par ultrasonogrāfiju. Bet saprotiet, tās ir saistītas lietas, jūs būsit iekšā starptautiskajā apritē — tā mani pārliecināja.
Rudenī aizbraucu uz Londonu, nomācījos gadu un ieguvu maģistra grādu. Ja pirms tam domāju — kam man radiācijas bioloģija, un tas, ka radiācija izraisa vēzi, uz diagnostiku neattiecas, tad šodien par jonizējošā starojuma kaitīgumu arī diagnostiskajā radioloģijā es runāju katru dienu. Bērnu slimnīcas kolēģi par to dzirdējuši tik daudz, ka nu jau vismaz divus gadus nestrīdamies, ka vajadzētu no kāda izmeklējuma atteikties. Tagad runāju plašākai auditorijai, piemēram, ģimenes ārstiem. Taču izpratnes veicināšanā ārpus pediatru loka vēl daudz darāmā.
Samazināt izmeklējumu skaitu
Almas pirmā skolas diena
Par šo tematu arī profesors Uģis Gruntmanis pirms kāda laika izteica domu, ka visām asociācijām vajadzētu pārskatīt izmeklējumu skaitu un no kaut kā atteikties, jo diagnostikā esam vienā no pirmajām vietām Eiropā.
Tas ir plašs jautājums. Ja valsts medicīna ir nabadzīga, tad privātās medicīnas īpatsvars, kas piedāvā radioloģiskos izmeklējumus, ir liels. Un reizēm vēlme nopelnīt pārmāc medicīnas ētiku. Tomēr uzskatu, ka darba mazāk nepaliks arī tad, ja mēs izmeklējumus šķirosim. Jo pieprasījums ir milzīgs.
“Savulaik iedibināju tradīciju Latvijas Ultrasonogrāfijas asociācijas biedriem kopīgi braukt uz Eiropas Ultrasonogrāfistu kongresu Euroson. Tagadējā prezidente Maija Radziņa šo tradīciju turpina. 2005. gada kongress Ženēvā, Šveices Alpi.”
Jūsuprāt, šis pieprasījums ir adekvāts? Vai nebūtu jābūt kādām vadlīnijām, lai pacients nestaigātu apkārt, taisot bezgalīgus izmeklējumus?
Viss jau ir izdomāts. Gan Eiropā, gan Amerikā ir radioloģisko izmeklējumu vadlīnijas. Mums vienkārši jāiziet tam cauri, godprātīgi jāsakārto, noliekot malā personīgo izdevīgumu. Patiesībā lielākā daļa ārstu strādā kaut kur privāti, arī es.
Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras dati liecina, ka trešdaļa un pat puse radioloģisko izmeklējumu pediatriskajiem pacientiem nav pamatoti. Domāju, pieaugušajiem šis skaitlis varētu būt lielāks, jo ir gadījumi, kad izmeklējumu veic ne jau tādēļ, lai pacienta liktenī ko mainītu, bet gan tādēļ, lai apskatītos, apmierinātu ziņkāri.
Vai te nav jautājums par izšķiršanos, spēju pateikt konkrētu viedokli?
Nenoliedzami, jo tas prasa izkāpt no komforta zonas, kas, savukārt, rada neziņu par nākotni un stresu.
Pēdējos gados mēs daudz runājam par pacientu drošumu un ārstu kļūdām. Un tās ir. Nav patīkami, ja pacients cieš, un, protams, ka pašam tas ir smagi. Īpaši smagi ir tad, kad tev šķiet, ka tu no tēmas kaut ko saproti, bet tieši tajā brīdī tev “iesit pa seju”.
Bērnu slimnīcā lielu uzmanību pievērš pacientu drošumam. Slimnīcas tīmekļa vietnē katrs darbinieks var reģistrēt situācijas, kad rodas apdraudējums pacienta drošumam. Ideja tāda: lai sistēmiski iztīrītu drošuma kļūdas (kas ir arī ārstu kļūdas), jāsaprot kartējums, kādā veidā tās rodas — kur, kā, cik bieži, kas ir noticis. Nereti drošuma apdraudējums rodas neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā. Svarīgi, ka sistēma, kurā ziņo par problēmu, nav sodoša. Citādi neviens neziņos. No ieviešanas pagājuši trīs gadi, un redzams, ka izpratne uzlabojas. Arī šobrīd, ja saņemu sūdzību par sava dienesta darbu, es neuzvelkos un netaisnojos, bet uzņemu to kā vēl vienu skoliņu, kā varu uzlabot sava darba kvalitāti.
Radioloģija pediatrijā
Valmieras slimnīcā, mācot ārstiem ultrasonogrāfiju, foto — Iraklijs Abesadze
Strādāt radioloģijas jomā ar bērniem ir īpaša atbildība?
Ir tāds jēdziens kā izcilība. Tas nenozīmē, ka tu strādā perfekti, bet tas nozīmē, ka tu uz to tiecies. Bērniņi ir ļoti dažādi — vecumā, garumā, svarā... Veidojot attēlu, pie katra jādomā, kādus parametrus paņemu nost, kādus — pielieku klāt, ko pazaudēju, paņemot nost, ko iegūstu, pieliekot klāt, un vai tas ir būtiski. Attēla kvalitātei ir saistība ar starojuma devu. Tehnisko parametru ziņā bilde būs labāka, ja staru deva būs lielāka. Ja redzi, ka bilde ir perfekta, tad staru deva ir par lielu. Mērķis ir iegūt attēlu, kas ir graudains jeb trok-šņains, bet joprojām nolasāms. Apstarošana rada risku, īpaši bērniem ar augošiem audiem. Savā ziņā radiologu darbs līdzinās tam, ko saskaņā ar instrukcijām dara lidmašīnas pilots. Noteiktiem izmeklējumiem ir savi protokoli, kas pieaugušiem pacientiem ir lielākā mērā universāli. Arī bērnu praksē ir protokoli, kur ir dalījums pa vecumgrupām vai pēc svara, taču var būt un ir izņēmumi. Četrpadsmitgadīgs jaunietis var svērt vairāk nekā simt kilogramu, attiecīgi standarta izmeklēšanas parametri viņam var nebūt piemēroti. Katrs pacients jānovērtē individuāli. Dabiski, kad sākām par to runāt, tas radīja kaut kādu diskomfortu, pretestību. Visvieglāk ir strādāt rutīnā. Sākumā jaundzimušo izmeklējumiem izvēlējāmies tik mazas starojuma devas, ka drīz bija skaidrs — tās tomēr jākāpina. Taču arī kāpinot mūsu starojuma devas ir krietni zem Eiropas vidējā līmeņa jeb tā sauktajiem standartlīmeņiem.
Ar meitām Almu un Mariju
Tātad mēs esam malači?
Malači, malači! Un kā mums tas viss sākās? Paņēmām visu divdesmit radiologu asistentu datus un skatījāmies: kam sanāk līdzīgi, kam starojuma devas ir augstākas, kam — zemākas. Un redzam: ahā, re, ir viena kolēģe, kas strādā ar zemāku! Kādas viņai bildes? Perfektas! Tātad visi var strādāt ar šādiem parametriem. Visi iet, pamācās. Bilde joprojām perfekta. Tagad, ja mēs paņemam zemākus parametrus, joprojām dabūjam pietiekamas kvalitātes bildes. Tātad varam paņemt vēl zemākus. Un tā būtu jābūt visur, bet sākas tas viss ar bērnu radioloģiju, jo tā ir pilnīgi cita medicīna, citādi — daudz jutīgāki — pacienti. Tas ir pierādīts: jo augstāka starojuma deva, jo lielāks kanceroģenēzes risks apstarošanas rezultātā. Radioloģijā nav noteiktas devas sliekšņa vērtības, pie kuras skaidri zinām, ka attīstīsies audzējs. Toties mēs zinām: jo zemāka deva, jo mazāks risks, un saviem pacientiem mazinām riskus, cik vien varam.
“Kādus piecus gadus aktīvi piedalījos piedzīvojumu sporta pasākumos, jo gribēju tikt pāri savai nevarēšanai.”
Ko nozīmē vadīt slimnīcas nodaļu?
Kad atnācu uz šo nodaļu, personāls bija pārsvarā seniori. Redzēju radiologu asistentu algu lapiņas un brīnījos, kā viņas vispār vēl strādā. Un tajā brīdī mazās algas dēļ uz privātstruktūru aizgāja radiologa asistente, kas vienīgā mācēja datortomogrāfijas izmeklējumus veikt tā, lai dežurējošajam radiologam naktīs nebūtu jābrauc uz slimnīcu. Tad mēs ar slimnīcas vadību un ekonomistiem izrēķinājām kopējo darba apjomu, noteicām kompetenču līmeņus un atalgojumu, deviņi radiologu asistenti mēneša laikā iemācījās strādāt ar datortomogrāfu, lai sasniegtu augstāku kompetences līmeni. Atalgojuma starpība un iespēja saņemt vairāk, iegūstot noteiktu kompetenci, motivēja kolēģus attīstīties. Mēs bijām pirmie, kas dabūja algas pielikumu, pēc tam arī pārējie saņēma. Man ir tā pozitīvā pieredze, kad vadība pilda solījumus.
Reiz atbraucu no komandējuma un man saka — priekštelpā esot mainīta kārtība, jo notiekot šūmēšanās, kad sajaucas slimnīcas un ambulatorie pacienti. Ieraugu, ka uzlikts uzraksts: “Ambulatoriem pacientiem ienākt aizliegts!” Aizeju pie sabiedrisko attiecību meitenēm un palūdzu, vai varētu nomainīt uzrakstiņu. Tagad tur ir: “Mīļie pacienti un mīļie vecāki! Lūdzu, gaidiet, kamēr dakteris jūs pasauks.”
Patiesībā gribu, lai pašai ir patīkami atnākt, jo esmu cietusi no sliktām attiecībām darbā. Tas paņem daudz spēka. Agrāk domāju, vai es gribu vadīt nodaļu, bet vadīt ir vienīgais veids, kā tu vari sakārtot vidi, lai tev būtu pieņemami. Man patīk strādāt praktiski, bet, kā viens kolēģis saka, man patīk arī šiverēt — sakārtot, domāt, ko un kā sistēmiski labāk izdarīt.
Foto: Inese Austruma, no BKUS un Ilzes Apines albuma
Pilnu rakstu lasiet Doctus 2017. gada septembra numurā