Roka uz nodaļas pulsa. MARGARITA GRĪVA, medicīnas māsa

“Uz darbu nāku, domājot, ka strādāšu, plānošu, darīšu ar tādu attieksmi, kādu vēlētos just pret sevi, saviem tuvākajiem. Man vienmēr patīk runāt par būtisko, un ļoti vēlos, lai kolēģi šajās telpās ienes tikai svarīgo, pozitīvo, lai drūmo atstāj ārpusē, jo ir labi, ja diena sanāk viegla, ja nav nekā lieka un mēs smaidīgi, mierīgi varam satikt pacientus,” uzsver Margarita Grīva, kas slimnīcā sākusi strādāt pirms teju 20 gadiem, bet gadus desmit ir virsmāsa, kurai jātur roka uz pulsa, pamanot, kas notiek katrā nodaļas stūrītī.

Vissvarīgākais — savlaicīgs atbalsts

“Mūsu nodaļā ārstējas pacienti ar atkarībām, depresijas epizodēm, šizofrēnijas paasinājumiem, arī pacienti ar garīgo atpalicību, demenci. Ārstējamo pacientu loks ir plašs. Nodaļā ir sešdesmit gultasvietas (remonta laikā bija simt gultasvietu, tikpat daudz plānots arī nākotnē), un tās gandrīz vienmēr ir aizņemtas. Gadā pie mums ārstējas astoņsimt deviņsimt pacientu — kāds pāris nedēļu, mēnesi, cits ilgāk, bet to jau nosaka ārsts. Uzskatu, ka nodaļā ir ļoti laba komanda, lai varam dažādi atbalstīt pacientus: jā, ir medikamentozā terapija, bet, kad jūti, ka pacients sāk atplaukt, viņā atgriežas interese par dzīvi, ir ļoti svarīgi palīdzēt atgūt un apgūt prasmes, kas ļauj pacientam būt neatkarīgam ikdienas nodarbēs, tāpēc motivēju, lai iesaistītu viņus rehabilitācijas pasākumos. Un iespējas mums ir: ergoterapijas nodarbības, sporta zāle, citā ēkā darbojas dienas centrs, kur strādā fizioterapeits, mūzikas terapeits, notiek citas radošas nodarbības. Ļoti sekoju līdzi, lai šos pakalpojumus pacienti izmantotu, lai pilnvērtīga un viegla būtu viņu atgriešanās ģimenē un darbā,” pieredzē dalās Margarita Grīva.

Margarita uzsver, ka gluži kā cimds ar roku viņa sader ar ergoterapeiti Zani Golovanovu, kura ik dienu ir kopā ar pacientiem, lai viņi pilnvērtīgi izmantotu brīvo laiku, un tāpat ar saimniecības vadītāju Kristīni Moiseju.

Nodaļas kolektīva moto: visi kopā — roku, rokā! Būtisks ir nodaļas komandas darbs, pozitīvs noskaņojums un kopīga virzība uz mērķi, gādājot par labāku pakalpojumu sniegšanu pacientiem.

“Mūsu nodaļa ir jauna — izveidota pirms septiņiem gadiem, un ir prieks, ka pacienti novērtē ārstēšanās iespējas. Kad dodas mājās, viņi saka: es zinu, kam vēl slimnīcu ieteikt! Arī ģimenes ārsti braukuši pieredzes apmaiņā, apskatījuši slimnīcu, mūsu nodaļu, un jūtam, ka iesaka pacientiem braukt pie mums un meklēt profesionālu palīdzību. Vai visi to darīs? Protams, cilvēkiem joprojām ir stereotips par šādu ārstniecības iestādi, bailes te nokļūt, bet, par laimi, šī attieksme mazinās. Mūsu vidū ir ļoti daudz cilvēku, kurus ietekmē sociāli un sadzīves apstākļi, stress, seko izdegšana, trauksme, bezmiegs naktīs, tad depresija, šos stāvokļus ir svarīgi pamanīt savlaicīgi, pie speciālista izrunāt, novērst, jo citādi bieži ir situācijas, kad ārstēties nāk cilvēki, kuru slimība jau ieilgusi,” pārdomāti saka Margarita Grīva un neslēpj, ka nodaļā nereti atbalstu meklē darbīgi cilvēki — jauni un brieduma gados.

“Es nedalu pacientus, nemeklēju sakritības. Vienmēr saku — no slimības neviens nav pasargāts, bet svarīgi ir laikus meklēt atbalstu,” uzsver Margarita.

Vērtība ir mīļos sīkumos

Kas ir virsmāsa? Cilvēks, kurš vada un organizē nodaļas darbu, aprūpes kvalitāti, no kura lielā mērā atkarīgs, kā “elpo” nodaļa. Jā, savā ziņā nodaļas dvēsele un labais gariņš.

Par to, ka strādās medicīnā, Margarita zinājusi jau bērnudārzā, un izvēli nekad nav nožēlojusi. Vēlāk paralēli mācībām māsu skolā strādājusi kā Sarkanā Krusta brīvprātīgā pansionātā un par sanitāri Gaiļezera slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Viņa atzīst: māsas darbā patīk tieši pacienta aprūpes process, sekojot tam, ka pacients soli pa solim atveseļojas, nostājas uz savām kājām.

Margarita Grīva, izrādot nodaļu un stāstot par savu darbu, priecājas par kolēģu panākumiem, lepojas, ka izdevies 2. nodaļā izveidot tādu mikroklimatu, kur visiem patīk darīt ne vien to, kas ierakstīts amata pienākumos, bet just gandarījumu, ka darbam ir pievienotā vērtība. Un vērtība gluži tāpat kā laimes izjūta slēpjas sīkumos: mājīgi iekārtotas telpas, istabas augi, kāds galda vai griestu dekors, pašu rokām izveidotas kompozīcijas, sakopta āra teritorija.

Margarita Grīva dzīvo Valmierā, un tas nozīmē, ka rītos divdesmit kilometri pie stūres ir brīdis, kad laiks padomāt: ko vēl radošu, ko citādi, vēl labāk iespēt. “Braucot uz slimnīcu, pārdomāju, ko izrunāsim piecminūtē, šajā laikā izdomāju arī labas idejas kopīgiem pasākumiem. Ceļā jau redzu, kādi būs laikap-stākļi, varbūt ieteikšu kopā ar pacientiem doties laukā, kaut ko padarīt parka teritorijā.” Margarita Grīva pasmaida, atceroties, ka pavasarī uz palodzēm izaudzēti dažādi puķu stādi, puķes darbinieki kopā ar pacientiem stādījuši un tāpēc teritorija ap ēku bijusi glīti apzaļumota. Nodaļas gaiteņos ir daudz istabas augu — tie patīk visiem. Margaritai patīk pļavas ziedi: vasarā vāzēs viņa kārto margrietiņas, rudenī — viršus, lavandas zariņu. Patīk akmeņi, tie tiek apgleznoti vai atrod vietu kompozīcijās. Viņa stāsta, ka šogad taps kompozīcija no mazām koka ripām ar linu pušķīšiem vai rozītēm, koka ripas jau sagādātas. Uzgaidāmās telpas dīvāniņos ir koši spilveni, ēdamzālē dekupēti koka paliktnīši un dekorētas burciņas, kur slienas kaltētas kviešu vārpas.

“Man šīs radošās lietas patīk, un redzu, ka patīk arī kolēģēm un pacientiem. Izdaru pati, parādu, tad veidojam kopā. Ir pacienti, kas dažādas skaistas lietiņas izgatavo radošajās nodarbībās. Ir pacienti, kas prot darināt puzurus, tad līdz ziemas saulgriežiem tos mudinu izveidot. Ēdamzālē arī ir glīti dekori, jo svarīgi, lai te būtu mājīgi, lai ir tā sajūta, ka ēdienreizi vari baudīt jaukā atmosfērā,” pārliecināta Margarita, rādot, cik dažādi radošie darbiņi izdodas pacientiem un kas iespēts kopā ar kolēģēm, spriežot, ka ir ļoti svarīgi katrai dienai iedot papildu vērtību, būt radošam, atvērtam pārmaiņām un sarunām.

“Pacienti, kolēģi zina, ka ievēroju darbalaiku, jo esmu iemācījusies darbu nodalīt no tā laika, kuru noteikti atvēlēšu ģimenei, taču, kamēr esmu darbā, mana kabineta durvis vienmēr ir atvērtas. Ja kaut kas noticis (piemēram, darbinieks saslimis), no rītiem drīkst zvanīt jau pēc sešiem — lai var paspēt darbus pārplānot, nodrošināt dežūras. Un, ja kāda problēma radusies brīvdienās, arī var droši zvanīt, bet pēc pusvienpadsmitiem rītā.

Vēl Margarita atzīstas: kamēr vien laikapstākļi ļauj, reizi nedēļā uz darbu brauc ar velosipēdu. Pa dienas gaismu turp un atpakaļ — vairāk nekā 40 kilometru. Velosipēdu stūrējot, viņa domā ne tikai par darbu un cilvēkiem, bet arī par dabu, kas mainās un kas cilvēku atver labajam. Vēl brīvajā laikā viņa labprāt nūjo un skrien. “Priecājos, ka man ir atbalstoša ģimene, vīrs, kurš vienmēr teicis, lai daru to, kas man patīk. Un man ļoti patīk mans darbs — katru darbdienu esmu slimnīcā, kur satieku kolēģus un katru pacientu ar vislielāko prieku. Ļoti ceru, ka jau no nākamā gada medicīnas māsu, viņu palīgu darbs arī materiāli tiks novērtēts augstāk, un priecājos, ka, manuprāt, garām ir laiks, kad jaunās māsas uzreiz pēc mācībām devās prom uz ārvalstīm. Ceru, ka viņas nebūs spiestas tā darīt, jo neteikšu, ka jaunajiem medicīna neinteresē. Interesē un patīk, to novērtēju arī mūsu kolektīvā. Darbs nebūt nav viegls, bet viss daudz labāk izdodas, ja ir vēlme darīt visu par labu pacientam. Tad katra diena ir bagāta pārmaiņām un līdzi nes vieglumu,” uzskata Margarita Grīva.

Foto: Jānis Līgats