Jāsaka, ka “vistalantīgākais” no vitamīniem attiecībā uz tā darbību un funkcijām ķermenī noteikti ir D vitamīns. To it kā pavisam vienkārši var arī iegūt — izejam ārā saulainā dienā, un... Bet vai patiešām viss ir tik vienkārši?
Kāpēc seniori D vitamīnu lieto kļūdaini?
Multimorbīdu senioru vidū bieži sastopama D vitamīna neadekvāta lietošana — vai nu to lieto par daudz, vai par maz. Līdz šim riska faktori šādai situācijai nav skaidri definēti. OPERAM pētījuma šķērsgriezuma analīzē par četrām Eiropas valstīm (Beļģija, Īrija, Nīderlande, Šveice) noskaidrots, kādi ir riska faktori D vitamīna lietošanai par daudz vai par maz.
Pētījumā tika iekļauti 2008 pacienti (vidēji 79,4 gadi, 45 % sievietes). No šiem pacientiem 41,1 % saņēma D vitamīnu. Tika identificēts 681 pacients ar potenciālu D vitamīna lietošanu pārāk maz un 204 pacienti, kas potenciāli D vitamīnu lietoja par daudz (10,2 % no visiem pētījuma dalībniekiem un 24,7 % no visiem D vitamīna lietotājiem).
Statistiskās analīzes rezultāti uzrādīja, ka augstāks risks D vitamīnu lietot par maz ir, pieaugot vecumam, kā arī vīriešiem, bet ar D vitamīna lietošanu gan par daudz, gan par maz saistīts kopējais medikamentu skaits, ko pacients lieto, un iepriekšējās hospitalizācijas.
Aprēķināts: jo vairāk medikamentu seniors ikdienā saņem, jo lielāka iespēja, ka pacients D vitamīnu lietos par daudz. Savukārt, jo vairāk hospitalizāciju senioram ir bijis, jo ticamāk, ka viņš D vitamīnu lietos par maz. [1]
Vai līdzestība D vitamīna suplementācijai zīdaiņiem ir pietiekama?
D vitamīna deficīta risks zīdaiņa vecumā ir augsts, tāpēc nepieciešama profilaktiska D vitamīna substitūcija. Katra primārās aprūpes speciālista mērķis ir sasniegt labu vecāku līdzestību D vitamīna nodrošināšanā zīdainim.
Horvātijā veikts pētījums, kur noskaidrots, cik regulāri pirmā dzīves gada laikā zīdaiņi primārajā aprūpē saņem un lieto D vitamīna preparātus, kā norādīts rekomendācijās, — 400—1000 IU/dienā. Sasniedzot mazuļa gada vecumu, tika izvērtēts, cik D vitamīna preparāta pudelītes izrakstītas un izņemtas aptiekā. Tā kā pētījuma autori izvēlējās analizēt divus konkrētus D vitamīna ražotājus ar zināmu tilpumu, tad tika aprēķināts, ka vecākiem līdz bērna gada vecuma sasniegšanai būtu nepieciešamas attiecīgi 6,7 vai 5,5 pudeles.
Šajā pētījumā tika secināts, ka līdzestība D vitamīna lietošanai ir ļoti zema — tikai 7,6 % zīdaiņu saņēma rekomendēto D vitamīna apjomu. Vidēji neregulārā līdzestības grupā iekļāvās 19,3 % zīdaiņu. Netika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība starp vecāku dzīvesvietu vai izglītības līmeni un to, vai D vitamīns tiks nodrošināts zīdainim atbilstīgā daudzumā. [2]
Kad ir vajadzīga empīriska D vitamīna suplementācija?
Bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadiem tiek rekomendēta D vitamīna suplementācija, lai novērstu ar uzturu saistīta rahīta attīstību un potenciāli samazinātu elpceļu infekciju risku. D vitamīnu šajā vecuma grupā var uzņemt ar D vitamīna bagātinātiem produktiem, multivitamīniem ar D vitamīnu un/vai ikdienas D vitamīna suplementu (pilieni vai cits formāts) palīdzību. Klīniskajos pētījumos aprēķināts, ka potenciālā deva var svārstīties no 300—2000 IU dienā, vidēji 1200 IU (30 µg).
Pacientiem, kas ir jaunāki par 50 gadiem, empīriska D vitamīna suplementācija ārpus standarta 600 IU/dienā netiek rekomendēta. Rutīnas 25(OH)D testēšana arī netiek rekomendēta, taču tas attiecas uz citādi veseliem pieaugušajiem, kam nav citu zināmu riska faktoru.
Pieaugušajiem 50—70 gadu vecumā uzņemtajam D vitamīna daudzumam dienā nevajadzētu pārsniegt 600 IU, bet tiem, kas ir virs 70 gadu vecuma sliekšņa — 800 IU. Taču arī šajā gadījumā rekomendācijas attiecas tikai uz tiem pieaugušajiem, kam nav kādi zināmi riska faktori.
Eksperti rekomendē empīrisku D vitamīna suplementāciju senioriem virs 75 gadu vecuma, lai potenciāli samazinātu mirstības riskus.
Klīniskajos pētījumos analizētas devas no 400—3333 IU dienā, vidēji paliekot pie rekomendācijas lietot 800—900 IU dienā.
Papildus augstāk minētajam empīrisku D vitamīna suplementāciju rekomendē arī grūtniecēm, pacientiem ar augsta riska prediabētu. [3]
Kādas ir zināšanas un izpratne par D vitamīna nozīmi sabiedrībā?
Apvienotajā Karalistē elektroniskas aptaujas anketas formātā tika uzdoti 36 jautājumi par iedzīvotāju personīgo pieredzi ar D vitamīnu, zināšanām par potenciālajiem ieguvumiem un izpratni par riska grupām, kam D vitamīns būtu jālieto. Pētījumā piedalījās 557 respondenti, analīzē tika iekļauti dati par 486.
Tika konstatēts, ka tikai trešdaļai aptaujāto ir samērā laba izpratne par D vitamīnu; uztura bagātinātājus lietoja apmēram puse. Divi avoti, kam respondenti uzticējās visvairāk attiecībā uz informācijas iegūšanu par D vitamīnu, bija veselības aprūpes profesionāļi un informācija, kas publicēta Nacionālā Veselības dienesta (NHS) tīmekļa vietnē. Aptaujātie norādīja, ka ir gatavi maksāt par uztura bagātinātājiem savas pašsajūtas uzlabošanai. Tika novērota tendence, ka līdz ar pieaugošu respondenta vecumu samazinājās arī D vitamīna suplementācijas lietošanas sastopamība. Tas rada bažas par nepietiekamu D vitamīna līmeni senioru vidū.
Jāpiebilst, ka aptaujātajiem bija neskaidrības par to, kā līdzsvarot ar D vitamīnu bagātināta ēdiena lietošanu kopā ar uztura bagātinātājiem. [4]
Vai ar sauli pietiek?
Pēc Bilezikian et al. postulētā, UVB gaismas apmērs, kas būtu nepieciešams, lai sintezētu konkrētu definētu D vitamīna daudzumu, joprojām nav skaidrs un var būt atšķirīgs starp indivīdiem.
Pētījumos minēts, ka pavasarī un vasarā ar saules ekspozīcijas palīdzību iespējams sasniegt rekomendēto D vitamīna devu, bet ziemā ar saules gaismu iespējams uzņemt vien aptuveni 220 IU dienā. Izsecināts, ka III ādas tipam vasarā nepieciešamas 3—7 minūtes saules ekspozīcijas (seja, kakls, rokas), lai sintezētu D3 vitamīnu 400—1000 IU apmērā. Ashwell ar kolēģiem aprēķinājuši, ka dabiski ražotais holekalciferols vasaras mēnešos ir pietiekams, lai uzturētu organismu, bet nenodrošina nekādas rezerves, tāpēc nevar izslēgt suplementācijas nepieciešamību.
Endogēna sintēze nodrošina vien 60—80 % no D vitamīna prasībām, un nepastāv korelācija starp D vitamīnu un saules gaismas intensitāti. Tāpat pierādīts, ka nekontrolēta saules ekspozīcija nevar radīt holekalciferola pārdozēšanas riskus.
Cho ar kolēģiem veikuši prospektīvu, nerandomizētu klīnisko pētījumu, salīdzinot seruma kalcidiola līmeni starp saules ekspozīciju un perorālu D vitamīna 1000 IU suplementāciju. Suplementācijas grupā pēc 3 mēnešiem D vitamīna līmenis vidēji pieauga par 11 ng/ml, savukārt saules ekspozīcijas grupā statistiski nozīmīgs pieaugums netika konstatēts.
Kopējie publikācijas autora secinājumi ir šādi: ādas sintēze kā vienīgais holekalciferola avots negarantē pat minimālo rekomendēto D vitamīna līmeni serumā visu gadu. [5]
