Kolonoskopija ir izšķirīgs diagnostikas un terapeitiskais instruments, ar kura palīdzību pārbaudīt pacienta resno zarnu. Tomēr ir būtiski ņemt vērā indikācijas un kontrindikācijas procedūrai, lai izvairītos no nepamatotas vai nevajadzīgas kolonoskopijas. Kolonoskopija ir kļuvusi par populāru metodi kolorektālā vēža skrīningam un dažādu kuņģa—zarnu trakta apakšējo daļu slimību ārstēšanai.
Baltās gaismas endoskopija (BGE) līdz šim ir “zelta standarts” ikdienas gremošanas trakta endoskopiskai attēlveidošanai. Tomēr konstatēts, ka ar parasto BGE var nepamanīt ievērojamu daudzumu bojājumu (īpaši plakanu), tādējādi nenosakot smalkas, bet svarīgas iekaisuma pazīmes un aizkavējot terapiju. Papildu apsvērums — parastā BGE nespēj detalizēti raksturot asinsvadu zīmējumu, tāpēc atrades, iespējams, tiks nepareizi interpretētas.
Lai pārvarētu šādas baltās gaismas izmantošanas problēmas un uzlabotu endoskopijas efektivitāti, ir izstrādāta endoskopija ar krāsvielu izmantošanu, t.i., hromoendoskopija. Pierādīts, ka hromoendoskopija var ievērojami uzlabot endoskopisko vizualizāciju, proti, tā palīdz nošķirt izmainītu laukumu no veseliem audiem. Taču dzīvē šī metode saistīta ar vairākām tehniskām grūtībām. Modernā endoskopiskā aparatūra piedāvā virtuālās hromoendoskopijas iespējas un dažādus optiskos filtrus. Virtuālā hromoendoskopija nodrošina digitālu kontrastu endoskopijas reāllaikā, veicot asuma, nokrāsas un kontrasta izmaiņas pa pikseļiem, lai uzlabotu gļotādas attēlu. Jo īpaši šis asinsvadu un gļotādu virsmu digitālais uzlabojums ļauj identificēt patoloģiskus bojājumus, kas var nebūt redzami ar parasto baltās gaismas attēlu.
Optiskās hromoendoskopijas tehnoloģijas izmanto optiskās lēcas, lai sašaurinātu spektrālās caurlaidības joslas platumu, tādējādi atklājot gļotādas un zemgļotādas asinsvadus, piemēram, šaurjoslas attēlveidošana (narrow band imaging, NBI). Digitālās hromoendoskopijas tehnoloģijas nozīmē iegūto attēlu digitālo pēcapstrādi, kad tiek uzlabots audu kontrasts, piemēram, elastīgā spektrālā attēla atveidošanas krāsu uzlabošana un i-Scan digitālais kontrasts. Pavisam nesen izstrādāta endoskopiskā sistēma, kura kā gaismas avotu izmanto lāzeru (Blue Laser Imaging, BLI).
Izmantojot divus monohromatiskos lāzerus, BLI ļauj veidot baltās gaismas attēlus, kā arī NBI, uzlabojot virsmas un asinsvadu struktūras. Ir izveidotas vairākas klasifikācijas, kas palīdz raksturot bojājumus, izmantojot attēla uzlabošanu. Mikrovaskulārā modeļa novērtēšanai NBI starptautiskā kolorektālā endoskopiskā (NICE) klasifikācija un Japānas NBI ekspertu komandas (JNET) klasifikācija ir vispopulārākā, bet “bedres” modeļa novērtēšanai “zelta standarts” ir Kudo klasifikācija.
Pieņemot lēmumu veikt kolonoskopiju, jāņem vērā procedūras indikācijas un kontrindikācijas, riski un izmaksas. Galvenais kolonoskopijas kvalitātes rādītājs ir indikācija procedūrai, jo 20—50 % kolonoskopiju tiek veiktas ar neatbilstošām indikācijām. Nepamatotas vai nevajadzīgas kolonoskopijas, kas tiek veiktas bez pietiekama medicīniska iemesla, var izraisīt komplikācijas, palielināt saistītās izmaksas un risku pacientam.
Tāpēc vairākas organizācijas (Amerikas Gastrointestinālās endoskopijas biedrība, ASGE, Eiropas Gastrointestinālās endoskopijas piemērotības ekspertu grupa, EPAGE) izstrādā vadlīnijas un standartus, lai noteiktu, kad ir pamats veikt kolonoskopiju, bet kad ir citi, piemērotāki izmeklējumi vai ārstēšanas metodes. Šīs vadlīnijas tiek izstrādātas, ņemot vērā medicīnisko pierādījumu un pacientu drošumu, lai procedūras tiktu veiktas tikai pamatoti medicīnisku apsvērumu dēļ. Tas ir būtiski gan pacientu drošībai, gan veselības sistēmas ilgtspējai. [1]
Klasiskas kolonoskopijas indikācijas
Asiņošana
Apakšējās kuņģa—zarnu trakta (KZT) asiņošanas avotu noteikšana ir medicīniski steidzams gadījums, un šeit būtiska precīza diagnostika, lai izvairītos no nopietnām komplikācijām un laicīgi nodrošinātu piemērotu ārstēšanu.
Apakšējā KZT asiņošana var izpausties slēptas asiņošanas, melēnas, nelielas intermitējošas hematohēzijas vai smagas hematohēzijas veidā. Jebkura cēloņa izraisītas apakšējās KZT asiņošanas dēļ steidzami nepieciešama kolonoskopija.
Pacientu stāvokli, kuri nav piemēroti kolonoskopijai, var novērtēt ar DT kolonogrāfiju. Pacientiem, kuriem ir melēna, vispirms veic augšējā KZT endoskopiju, lai noteiktu augšējā KZT asiņošanas cēloņus. Ja asiņošanas avotu tur neatklāj, tiek nozīmēta kolonoskopija, lai identificētu asiņošanas avotu resnajā zarnā.
Intermitējošu niecīgu hematohēziju var diagnosticēt arī ar anoskopiju ar/bez sigmoidoskopijas, lai atklātu distāli novietotus bojājumus tūpļa, taisnās zarnas un sigmas apvidū pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem. Tomēr kolonoskopija joprojām var būt nepieciešama, ja nevar noteikt galīgo asiņošanas avotu.
Kolonoskopija ir ieteicama procedūra pacientiem ar intermitējošu hematohēziju, kuriem ir kāds no šiem riska faktoriem: vecums > 50, resnās zarnas vēzis ģimenes anamnēzē vai citi “sarkanā karoga” simptomi, piemēram, svara zudums, anēmija un izmaiņas zarnu darbības paradumos. Bez šaubām, kolonoskopija ir precīzāka, ar plašākām diagnostiskām un ārstnieciskām iespējām.
Smagas hematohēzijas gadījumā hemodinamiskā stabilitāte nosaka diagnostisko un terapeitisko pieeju. Hemodinamiski stabiliem pacientiem nepieciešama steidzama (8—24 h laikā) kolonoskopija. Kritiski slimiem pacientiem vispirms tiek indicēta augšējā endoskopija, kā asiņošanas avotu izslēdzot augšējo kuņģa—zarnu traktu. Korekti izvēlēta diagnostikas metode un ārstēšanas pieeja ir būtiskas, lai uzlabotu pacienta stāvokli un samazinātu komplikāciju risku. [4]
Kolorektālais vēzis
Resnās un taisnās zarnas vēzis (KRV) ir galvenais ar vēzi saistītās saslimstības un mirstības cēlonis Ziemeļamerikā, Eiropā un citos reģionos cilvēkiem ar līdzīgu dzīvesveidu un uztura paradumiem. Pasaulē KRV ir trešais izplatītākais vēzis vīriešiem un otrs izplatītākais sievietēm; mirstība no tā joprojām ir samērā augsta. Zināšanas par KRV patoģenēzi strauji aug, īpaši augsta riska grupām, tāpēc iespējams izstrādāt jaunus skrīninga rīkus, lai identificētu pacientus, kuriem būtu vislielākais ieguvums no vēža attīstības uzraudzības un adjuvantās terapijas pēc potenciāli ārstnieciskas (curative) operācijas.
Pagājuši vairāki gadu desmiti ar ierobežotām iespējām progresējošu slimību ārstēšanā, toties tagad ir daudzi jauni ķīmijterapijas veidi. Individualizēta terapija, kuras pamatā ir molekulārā profilēšana, jau kļuvusi par klīnisko praksi. KRV sastopamības biežums dažādās populācijās ievērojami atšķiras. Visaugstākie saslimstības rādītāji ir attīstītajās valstīs (Austrālijā un Jaunzēlandē, Eiropā un Ziemeļamerikā), viszemākie — Dienvidāzijā un Rietumāfrikā. Sastopamības biežuma atšķirības pasaulē var būt pat desmitkārt. Saslimstības ar KRV rādītājs var atšķirties arī valsts robežās. Šīs neatbilstības, visticamāk, skaidrojamas ar atšķirībām vides faktoros, uztura modeļos. Vairākos pētījumos uzrādīts, ka skrīninga programma ar elastīgo sigmoidoskopiju var ietekmēt ar KRV saistīto sastopamību un mirstību.
Kolonoskopija var būt visefektīvākais KRV skrīninga līdzeklis, un tas ir pirmā līmeņa KRV skrīninga tests, ko iesaka MSTF (Multi-Society Task Force on Colorectal Cancer), lai gan trūkst datu no perspektīviem pētījumiem.
Kolonoskopija ASV ir KRV skrīninga metode, ko izmanto visbiežāk, tā ļauj vizualizēt visu resno zarnu un viena seansa laikā gan konstatēt, gan noņemt prekursoru bojājumus.
Tomēr daudzās citās valstīs kolonoskopija ir tikai daļa no divfāžu pieejas, kad sākotnēji ir pozitīvs skrīninga tests un tikai pēc tam tiek veikta kolonoskopija.
Kolonoskopijas priekšrocības: augsta jutība pret vēzi un visu veidu pirmsvēža bojājumiem, diagnostika un ārstēšana vienā seansā, kā arī ilgi intervāli (desmit gadu) starp izmeklējumiem tiem pacientiem, kam ir normāli izmeklējumu rezultāti. Viens vai divi negatīvi izmeklējumi jau var liecināt par mūža aizsardzību pret KRV. Pacientiem, kuriem pirmsvēža bojājumu noteikšanā ir visaugstākais jutīguma līmenis un kuri vēlas veikt skrīningu, jāapsver kolonoskopija. Lai gan nav pabeigti nejaušināti kolonoskopijas pētījumi skrīningam, plaši pierādījumi no adenomas grupām, kohortas pētījumi par saslimstību un mirstību, kā arī gadījumu kontroles pētījumi apstiprina kolonoskopijas efektivitāti KRV un nāves no vēža gadījumu novēršanā.
Veicot kolorektālo bojājumu endoskopisku novērtēšanu, ir jāizvērtē specifiskās endoskopiskās pazīmes. Dažas no tām ietver vairākus morfoloģiskos aspektus, kas dažkārt tiek izvērtēti ar baltās gaismas kolonoskopiju, citkārt izmanto ar attēlu uzlabotās endoskopijas metodes, kad bojājumu vizualizācijas uzlabošanai lieto krāsvielu vai speciālu aprīkojumu. Jaunākie pētījumi rāda, ka par priekšrocību T1 KRV un dziļās zemgļotādas invāzijas optiskai diagnostikai tiek uzskatīta uzlaboto attēlveidošanas metožu izmantošana, nevis parastu morfoloģisko pazīmju izmantošana.
Augstas izšķirtspējas endoskopija, izmantojot krāsvielu šķīdumus kombinācijā ar kolonoskopiju (hromoendoskopiju) vai augstas izšķirtspējas optiskām metodēm (piemēram, virtuālo hromoendoskopiju ar NBI, iScan, spektrālās attēlveidošanas krāsu uzlabošanu, zilā lāzera attēlveidošanu, automātiskās fluorescences attēlveidošanu, lāzera konfokālo attēlveidošanas endoskopiju vai mikroskopiju), ir ieteikta kā līdzeklis bojājumu noteikšanai, īpaši augsta riska grupām, piemēram, iekaisīgu zarnu slimību vai Linča sindroma gadījumā, vai kā papildinājums kolonoskopijai, ja ir aizdomas par plakanām adenomām.
Šīs metodes var atklāt vairāk adenomu nekā konvencionālās kolonoskopijas laikā, izmantojot balto gaismu, taču to lietderība ikdienas praksē vēl tiek precizēta. Turpinās arī citu virsmu eksponēšanas metožu izvērtēšana. Strauji klīniskajā praksē ienāk datora asistētās diagnostikas uzlabošanas metodes, sevišķi nolūkā agrīni izvērtēt onkotisku veidojumu resnajā zarnā. [2; 12]
Novērošana pēc polipektomijas
Pēcpolipektomijas novērošana veido 20 % no veiktajām kolonoskopijām un tādējādi lielu daļu veselības aprūpes izdevumu, bet ir svarīgs posms KRV uzraudzībā un agrīnās diagnosticēšanas nodrošināšanā. Šīs novērošanas mērķis ir identificēt iespējamās jaunas polipu formācijas vai progresējošas neoplāzijas un novērst to pārvēršanos par vēzi.
Pacienti, kam veikta polipektomija, rūpīgi jāuzrauga, jo pierādīts, ka ir risks attīstīties jauniem polipiem nākotnē. Tāpēc svarīgi ievērot konkrētu novērošanas grafiku un atkārtotas kolonoskopijas veikt atbilstoši medicīniskām vadlīnijām.
Gan jāpiebilst, ka šie termiņi dažādās valstīs nedaudz variē. Šāda veida novērošana un agrīnās intervences palīdz uzlabot pacientu izdzīvošanas iespējas un samazina kolorektālā vēža sastopamību. Daži novērojumu pētījumi ziņo par 2—5 % progresējošas neoplāzijas risku 5—10 gadus pēc negatīvas kolonoskopijas, kas ir salīdzināms ar progresējošas resnās zarnas neoplāzijas risku vidējā riska pacientiem, kuriem tiek veikta pirmā kolonoskopija. [4; 15]
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS)
Kolonoskopijas diagnostika un diferenciācija starp čūlaino kolītu un Krona slimību, slimības aktivitātes apjoma un smaguma novērtējums, ārstēšanas efektivitāte, ļaundabīgo audzēju uzraudzība un endoskopiskā ārstēšana, piemēram, striktūras dilatācija, ir kolonoskopijas un tās indikāciju ietvaros IZS gadījumā.
Pašlaik ASV, Eiropas un citas starptautiskas biedrības un vadlīnijas definējošās iestādes iesaka endoskopiski vizualizēt visu resno zarnu, lai sākotnēji diagnosticētu IZS vai citus kolītus.
Klīniskā aina un laboratoriskie dati, kas raksturo abas slimības, var pārklāties, bet resnās zarnas un terminālā ileum gļotādas endoskopiska vizualizācija, kā arī slimības iesaistīšanās pakāpe palīdz diferencēt slimības procesus. Turklāt kolonoskopija piedāvā iespēju veikt biopsiju, kas ir kolonoskopijas galvenā priekšrocība. Ja vien tas nav kontrindicēts smaga kolīta vai iespējama toksiska megakolona dēļ, sākotnējās novērtēšanas laikā pacientiem ar klīniskām izpausmēm, kas liecina par IZS, jāveic pilna kolonoskopija ar terminālā ileuma intubāciju.
Kolonoskopiskās izmeklēšanas laikā biopsijas paraugi jāpaņem gan no slimības skartajiem, gan neskartajiem rajoniem. Pēc terapijas sākšanas diagnozi var apstiprināt ar mazāku biopsijas paraugu skaitu. Jāatceras, ka IZS palielina risku KRV attīstībai. Lielākajā daļā vadlīniju teikts, ka kolonoskopija KRV skrīningam indicēta 8—10 gadus pēc tādu simptomu sākuma, kas saistīti ar IZS. [19]
Akūta un hroniska diareja
Kolonoskopiju parasti neizmanto, lai izvērtētu akūtu caureju, jo lielākoties tās etioloģija ir infekcioza. Pacientiem ar akūtu caureju jāveic sākotnējais novērtējums ar fēču uzsējumu. Ja asins un fēču kultūras nav pārliecinošas vai ja simptomi saglabājas vai pasliktinās, lai gan tiek lietoti empīriskas terapijas līdzekļi, ir indicēta kolonoskopija tās augstās diagnostiskās efektivitātes dēļ.
Histoloģija ir neatņemama hroniskas caurejas kolonoskopiskās novērtēšanas daļa, jo vairākas slimības (eozinofilais kolīts, mikroskopiskais kolīts, amiloidoze u.c.) endoskopijā var šķist normālas, bet mikroskopijā tās ir patoloģiskas. Mikroskopiskais kolīts var būt limfocītisks vai kolagēns, to raksturo neasiņaina, ūdeņaina caureja. Mikroskopisko kolītu endoskopijā var nepamanīt: pat ja endoskopiski gļotāda šķiet normāla, vajadzīgas vairākas biopsijas.
Pacientiem ar HIV asociētu caureju, orgānu vai kaulu smadzeņu transplantāciju vai imūnsupresīvu medikamentu lietošanu ir nepieciešama kolonoskopija ar biopsijām, lai izslēgtu CMV kolītu un transplantāta pret saimniekorganismu slimību. [22]
Pie citām relatīvām indikācijām var pieskaitīt patoloģisku radioloģisko izmeklēšanu, neizskaidrojamas sāpes vēderā, hroniskas obstipācijas, resnās zarnas bojājumu lokalizēšanu pirms operācijas un operācijas laikā.
Terapeitiskā endoskopija
Terapeitiskā endoskopija attīstījusies kā daudzveidīga joma gastroenteroloģijas praksē, šīs procedūras kļuvušas par standartu daudzu KZT slimību diagnostikā un ārstēšanā. Pēdējās desmitgadēs terapeitiskā endoskopija ļoti progresējusi, īpaši saistībā ar agrīnas KZT neoplāzijas rezekcijas metodēm (EMR jeb endoskopisko gļotādas rezekciju, ESD jeb endoskopisko submukozālo disekciju). Šīs metodes ļauj ārstiem veikt precīzas un maztraumējošas operācijas, izmantojot endoskopu, tādējādi saīsinot atveseļošanās ilgumu un samazinot komplikāciju risku.
Šīs tehnoloģijas radījušas jaunas iespējas ārstēšanā, uzlabojušas diagnostikas un terapijas precizitāti dažādu KZT slimību gadījumā, audzēju ārstēšanā, mazinājusies nepieciešamība pēc tradicionālām operācijām. [25]
Terapeitiskās kolonoskopijas indikācijas
Bojājumu izgriešana un ablācija
EMR ir metode agrīnai KRV ārstēšanai. Lielāko daļu adenomu un intramukozālo vēžu var noņemt ar EMR. Izmantojot EMR audzējiem, kas lielāki par 2 cm, ir mazāka iespēja rezecēt pilnībā. Vairākās valstīs izmanto vēl citu metodi, kas pazīstama kā ESD. Procedūra ir vienkāršāka nekā laparoskopiskā kolektomija, taču tā ir laikietilpīga un ir lielāks perforācijas risks nekā EMR. ESD indicēta bojājumiem > 2 cm, bojājumam, par kuru ir aizdomas, ka tas ir invazīvs submukozāls vēzis, un gļotādas bojājumiem ar fibrozi vai lokālu atlieku agrīnu vēzi pēc endoskopiskas rezekcijas. [4; 26; 27]
Apakšējā KZT asiņošanas ārstēšana
Akūtas apakšējā KZT asiņošanas ārstēšana ir indicēta steidzami vai kā izvēles procedūra. Steidzamas kolonoskopijas gadījumā resno zarnu sagatavo, izmantojot šķīdumu uz polietilēnglikola bāzes, ko ievada iekšķīgi vai caur nazogastrālo zondi.
Pašlaik izmanto šādas metodes: metāla klipšu ievietošana, termiska koagulācija un epinefrīna injekcija. Samērīgi asiņošanas smaguma pakāpei un bojājuma izmēram kolonoskopiska iejaukšanās ar kādu no šīm metodēm ir norādīta kā pirmais solis hemostāzes sasniegšanai. Pastāvīgas divertikulāras asiņošanas gadījumu var ārstēt ar metāla klipšu ievietošanu. Asinsvadu ektāzijas var ārstēt termiski (labāks efekts) vai ar epinefrīna injekciju. Gadījumos, kad asiņošanas vietu noteikt nevar vai kad asiņošanas avota vizualizācija ir slikta pašas asiņošanas vai zarnu tīrības dēļ, jāārstē angiogrāfiski vai ķirurģiski. [28]
Resnās zarnas dekompresija
Akūta resnās zarnas obstrukcija ir izplatīta resnās zarnas vēža izpausme, un bieži vien pacienta vispārējā veselība ir slikta, tāpēc ķirurģiska iejaukšanās nav optimāla izvēle.
Kolonoskopiskas iejaukšanās lietderība, izmantojot pašizplešanās metāla stentu (SEMS), dekompresijas caurulītes ievietošanu vai audzēja atdalīšanu, kopš 1990. gada kļuvusi ļoti populāra un pēdējos gados tiek pētīta arvien biežāk.
Endoskopiska iejaukšanās ir kā tilts uz operāciju vai kā paliatīvs pasākums pacientiem, kuri ir ķirurģiski nepiemēroti. Priekšroka būtu stenta ievietošanai, ja tehniski tas iespējams. Akūtas resnās zarnas pseidoobstrukcijas vai Ogilvi sindroma endoskopiska dekompresija ir vēl viena terapeitiska indikācija kolonoskopijai. Šā stāvokļa etioloģija ir daudzfaktoru (pēc intraabdominālas operācijas, sepse, hipotireoze, neiroloģiski traucējumi, muguras smadzeņu bojājumi utt.), ja nav patiesas mehāniskas obstrukcijas. [31]
Stenozes dilatācija
Tādu stenotisku bojājumu kā anastomozes un IZS izraisītas striktūras gadījumā kolonoskopiska iejaukšanās ir viena no izplatītākajām indikācijām kolonoskopijai. Vairākos pētījumos ziņots par augstu efektivitāti ar zemu komplikāciju līmeni, tomēr problēmu rada recidīvs. Resnās zarnas stenozes ārstēšanā parasti izmantotās metodes ir balona paplašināšana ar steroīdu injekciju vai bez tās un elektroincīzija — visām ir dažādi panākumi. [34; 35]
Svešķermeņa evakuācija
Pašreizējā bāze svešķermeņu pārvaldībā KZT apakšējā daļā ir svešķermeņa veids, tuvums ānusam, blakus struktūru ievainojums, kā arī ķirurģijas un endoskopijas pieredze veselības aprūpes centrā. Svešķermenis KZT parādās pēc brīvprātīgas vai netīšas svešķermeņa ievietošanas vai norīšanas. Bieži vien etapā pirms slimnīcas pacients objektu mēģina izvilkt pats. Tomēr, ja radioloģiskā izmeklēšana vai klīniskā aina liecina par perforāciju vai augstāk gulošu objektu/objektiem, kolonoskopija var neizdoties un aizkavēt operāciju. [36]
Zarnu tīrīšana
Kolonoskopijas kvalitāti nosaka vairāki kritēriji, viens no tiem ir adekvāta zarnu tīrīšana pirms procedūras. Lauzti daudzi šķēpi, lai izveidotu universālu tīrīšanas metodi, taču joprojām katram no preparātiem ir savi plusi un mīnusi.
Adekvāta zarnu sagatavošana ir ļoti svarīgs faktors, lai procedūra būtu precīza un optimāli vizualizētu resnās zarnas gļotādu. Pareiza sagatavošana palīdz samazināt gāzu un fēču klātieni zarnās, uzlabo gļotādas vizualizāciju un endoskopists spēj noteikt pat mazākās izmaiņas vai slimības pazīmes.
Ja zarnu tīrīšana nav bijusi adekvāta, tad seku spektrs ir visai plašs.
- Ilgstoša procedūra. Ja zarnas nav sagatavotas pietiekami, procedūra būs ilgāka, jo ārstam grūtāk redzēt un izvērtēt gļotādu, tāpēc var palielināties pacienta diskomforts.
- Lielākas izmaksas. Ilgākas procedūras un palielinātā komplikāciju riska dēļ nepietiekama sagatavošana var sadārdzināt procedūru (papildu uzturēšanās laiks slimnīcā, aprīkojums).
- Atkārtota kolonoskopija. Nepietiekama zarnu sagatavošana var rezultēties nepilnīgā procedūrā, tātad pacientam būs nepieciešama atkārtota kolonoskopija.
- Zemāks aklās zarnas intubācijas līmenis. Nepietiekamas sagatavošanas dēļ aklās zarnas intubācija būs grūtāka vai pat neiespējama. Aklās zarnas intubācija ir svarīgs solis, lai nodrošinātu pilna apjoma kolonoskopiju.
- Lielāks elektrokauterijas risks. Nepietiekama zarnu sagatavošana palielina piededzināšanas (electrocautery) vai citu ķirurģisku procedūru risku, jo redzamība būs ierobežota un ārstam būs grūti instrumentus kontrolēt precīzi.
- Neapmierinoša pieredze. Nepietiekama sagatavošanās var izraisīt pacienta neapmierinātību un diskomfortu procedūras laikā, radīt psiholoģisku stresu un veicināt nevēlēšanos atkārtot procedūru nākotnē. [40]
Noslēgumā
Būtiski, lai pacienti ievērotu visus norādījumus par zarnu pareizu sagatavošanu, ko sniedz ārstējošais ārsts un medicīnas speciālisti, lai nodrošinātu precīzu, drošu un efektīvu procedūru, kā arī samazinātu nepieciešamību izmeklēt atkārtoti, ar to saistītās izmaksas un riskus.
