Iekaisīgu zarnu slimību pacientu diagnostika un ārstēšana nereti ir komplicēta, resursu un laika ietilpīga. Klīniskās situācijas var būt netipiskas, saistītas ar blakusslimībām (infekcijas, hroniskas slimības), organisma īpatnībām, medikamentu ietekmi. IZS pacientu ārstēšanā ir nepieciešama pieredze, zināšanas un aprūpes resursi.
Krona slimība ir hroniska iekaisīga zarnu slimība, kuras ārstēšana pēdējā desmitgadē piedzīvojusi būtisku paradigmas maiņu. Jaunākās Eiropas Krona un kolīta organizācijas (European Crohn’s and Colitis Organisation — ECCO) vadlīnijas uzsver personalizētu ārstēšanas pieeju, treat-to-target principa ieviešanu, kā arī precīzu slimības monitorēšanu, lai sasniegtu un noturētu remisiju. [1; 2] Rakstā apkopoti galvenie aspekti par terapijas izvēli, monitorēšanas rīkiem un onkoloģiskā skrīninga ieteikumiem klīniskajā praksē.
“Visas slimības sākas zarnu traktā,” tā modernās medicīnas tēvs Hipokrats vēstīja 2000 gadus atpakaļ. Izpratne par zarnu trakta mikrobioma nozīmi cilvēka veselībā un slimību patoģenēzē strauji attīstās. Tāpat arī pieaug zināšanas par probiotiku nozīmi dažādu fizioloģisku un patoloģisku stāvokļu pārvaldībā.
Pacienti ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) ziņoja par sliktāku ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (HRQOL) nekā veseli cilvēki, neskatoties uz augstiem remisijas rādītājiem, un zarnu mikrobiotas izmaiņas bija ciešāk saistītas ar HRQOL nekā slimības aktivitāte.
Apmēram 10 % pacientu ar čūlainu kolītu un 26 % ar Krona slimību nepieciešama ķirurģiska rezekcija desmit gadu ietvaros pēc diagnozes atklāšanas. Kaut arī jau zināms, ka agrīna ķirurģija uzlabo klīnisko iznākumu, līdz šim maz zināms par klīniskā stāvokļa izmaiņām gadu pirms operācijas.
19. maijā – Pasaules Iekaisīgu zarnu slimību dienā – Latvijas Krona un Kolīta slimnieku biedrība atzīmēs nevis vienu dienu, bet īstenos nedēļu garu kampaņu ar lozungu “Runā atklāti! Runā par IZS!”, aptverot gan priekšlikumus politikas veidotājiem, gan informatīvas aktivitātes, gan gleznu izstādi Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.
Zināms, ka pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) var attīstīties komplikācijas no nieru veselības puses. Taču nav zināms, vai zems aGFĀ varētu būt predisponējošais faktors IZS attīstībai nākotnē.
Iekaisīga zarnu slimība (IZS) ir hroniska, progresējoša slimība, kas skar kuņģa—zarnu traktu. IZS grupā ietilpst čūlainais kolīts, Krona slimība un mazāk izplatītais mikroskopiskais kolīts (limfocitārs un kolagenozs). Šobrīd šīs slimības nav izārstējamas pilnībā, taču terapija uzlabojusi pacientu dzīves kvalitāti un mazinājusi ķirurģiskas ārstēšanas nepieciešamību IZS terapijas procesā (ķirurģiska ārstēšana Eiropā nepieciešama 10—30 % Krona slimības gadījumu un 5—10 % čūlainā kolīta gadījumu). [1]
Pēdējo gadu statistikas dati liecina, ka Eiropā iekaisīgu zarnu slimību pacientu skaitam ir tendence strauji pieaugt. Arī Latvijā ar Krona slimību un čūlaino kolītu slimo vairāk nekā 2500 pacientu, kas ir nopietns signāls gan veselības aprūpes speciālistiem, gan sabiedrībai kopumā.
Izpētīts, ka ārstēšanu ar levotiroksīnu ir droši pārtraukt katram ceturtajam pacientam no 60 gadu vecuma, un vairogdziedzera funkcija saglabājas adekvāta gadu bez medikamenta lietošanas. Pētījums veikts 58 ģimenes ārstu praksēs Nīderlandē.
Hronisku aknu slimību, īpaši cirozes, gadījumā, malnutrīcija ir bieža un klīniski nozīmīga komplikācija. Malnutrīciju ne vienmēr ir viegli pamanīt, jo tā var slēpties aiz šķidruma aiztures (ascīts, perifēra tūska) vai pat aptaukošanās, vienlaikus pastāvot muskuļu masas zudumam (sarkopēniska aptaukošanās). Sarkopēnija ir malnutrīcijas galvenā izpausme, un tā saistīta ar augstāku mirstību, infekciju risku, hospitalizācijas ilgumu un sliktākiem transplantācijas iznākumiem.
Pēc kādiem principiem jāvadās, izvēloties konkrēto bisfosfonātu osteoporozes pacientam? Kādos gadījumos jāpāriet uz terapiju ar denosumabu? Kādos gadījumos lemj par teriparatīda nozīmēšanu pacientam ar osteoporozi? Lasiet Dr. MAIJAS GUREVIČAS atbildes.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas padome 2026. gada 9. aprīlī ievēlēja Inetu Derjabo par valdes locekli uz laiku. Viņa pildīs valdes locekļa pienākumus līdz brīdim, kad atklātā konkursā tiks ievēlēts pastāvīgs valdes loceklis.
Aptaukošanās izplatība Eiropā un Latvijā turpina pieaugt, un tā kļuvusi par riska faktoru ne tikai metaboliskām un kardiovaskulārām slimībām, bet arī elpošanas sistēmas traucējumiem. Eurostat dati liecina, ka 2022. gadā Eiropā vairāk nekā puse pieaugušo bija ar lieko svaru, bet aptuveni 23—24 % ar adipozitāti (ķermeņa masas indekss ≥ 30). Līdzīga situācija vērojama arī Latvijā. Bronhiālā astma skar 5—8 % Eiropas pieaugušo, 4 % Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot aptaukošanās sastopamībai, neizbēgami pieaug pacientu skaits, kam šīs abas slimības pastāv vienlaicīgi. [1; 2]
