Ar radošu perspektīvu. IEVA RAMANE, ginekoloģe.

Šo sarunu gribu sākt ar emocionālu ievadu — paldies par mazmeitiņu! Jūs bijāt klāt viņas gaidīšanas laikā un arī pasaulē nākšanas brīdī. Nu mūsu mazajai sirsniņai jau gandrīz pusotrs gads (skatāmies meitenītes fotogrāfijas un video — aut.).

Vai, cik skaisti! Re, kā staigā! (Smaida.)

Vai esat statistikai skaitījusi, cik bērniņu gadā pieņemat?

Es nē, bet to dara mūsu nodaļas vadītāja Inga Vēvere. Un tā statistika nemaz nav iepriecinoša — ar katru gadu dzimst mazāk un mazāk bērnu. 

Visos līmeņos runā, ka jāuzlabo demogrāfija, lai dzimtu vairāk bērnu — lai būtu, kas nākotnē strādā un pelna mums pensijas. Jums ir ideja, ko pasviest tiem runātājiem?

Nu, kādas idejas — pasaulē taču ir pārapdzīvotība. 

Jā, bet mēs negribam, lai tā svešā pārapdzīvotība pārceļas pie mums uz Latviju.

Gribam vai ne, bet ar laiku tas notiks tik un tā — tāda ir skarbā realitāte. Ir naivi domāt, ka latvieši pēkšņi sāks dzemdēt vairāk. Ir jāsaprot cēloņi, kāpēc pie mums nedzimst bērni. Savā ginekoloģes praksē runāju ar sievietēm, un viena daļa šobrīd domā tā: man ir labs darbs, es labi pelnu, man ir skaists mājoklis, es varu ceļot un piepildīt savus hobijus — kāpēc man dzemdēt. Jo lielai daļai cilvēku bērns šķiet ļoti dārgs projekts. Jā, tik tiešām projekts: viss, kas bērniņam jāiegādā, to gaidot, vēlāk pulciņi, skola, drēbes. Tā rēķina paaudze, kam tagad vajadzētu radīt bērnus. Un tad ir cita puse — tie, kas dzimuši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tas bija krīzes laiks, daudzi auga ja ne nabadzībā, tad lielā pieticībā. Un vecāki viņiem ielikuši kodu, ka dzīvot laimīgi nozīmē dzīvot pārticībā. Un liela ģimene te īsti neietilpst.

Manā praksē pat četrdesmitgadīgas sievietes saka: vēl bērnu ne, vēl es gribu aizbraukt tur un tur, izdarīt to un šo, bet ar bērnu tas nav iespējams. Un vēl ir tāds kontingents, kas vienkārši dzemdē un dzemdē, un dzemdē, nedomājot — varēs visus bērnus uzturēt vai ne. Tad man gribas visiem demogrāfijas veicinātājiem pajautāt: tiešām vajag? Bet, protams, ir arī jaunie cilvēki, kam bērns ir vērtību skalas augšgalā. Un ir arī pavisam jaunas sievietes — divdesmitgadnieces, kas dzemdē. Un, lai es te tik daudz nemoralizētu, tad man ir prieks, ka ikvienai sievietei tagad ir pieejama dzemdību atsāpināšana. Arī es to izmantoju, bet mana mamma nekādi nevarēja saprast, kāpēc agrāk bez tās iztika un tagad vairs nevar. Tāpat man ir prieks par vīriešiem, kas ļoti iesaistās bērniņa gaidīšanas procesā, ir klāt dzemdībās un vēlāk rūpējas par bērniņu. Un vēl es priecājos, ka tagad pie mums Liepājas slimnīcā tēti drīkst būt klāt, kad bērniņš ierodas ar ķeizargriezienu. Tagad par to priecājas pat tie kolēģi, kas iepriekš to neatbalstīja.

Jums, ejot pa Liepāju, nav tā, ka nāk pretī mammas ar bērniem un — “paldies, dakter!”?

Ir visādi. Un arī daži kuriozi. Viens no tiem bija Pāvilostā. Draudzenei bija kāzas un, lai visi pēc ballītes no rīta atžirgtu, laivu brauciens. Aizairējām līdz Pāvilostai, un vienā brīdī es ar visām drēbēm ielēcu nopeldēties. Kāds man iedeva sausu kreklu, un es krastā sēdēju tāda slapja, pilošiem matiem. Un vēl noballējusies. Pāvilosta, kā mēs zinām, ir smalko Rīgas hipsteru vasaras galvaspilsēta. Te pienāk viena eleganta sieviete, ierauga mani un sauc: pagaidiet, pagaidiet, neaizejiet, es atvedīšu savu dēlu! Es nesaprotu, par ko ir runa, kāpēc viņa dēlu vedīs, un tur jau viņš nāk — skaists jauneklis, ne vairs bērns, drīzāk pusaudzis. “Redzi, redzi, šī ir tā dakteres, kas tevi pieņēma!” sieviete sajūsmā stāsta. Tā es tur sēžu un nesaprotu, kāpēc puiku ar mani tādā izskatā vajag tik ļoti traumēt (smejas). 

Uzaugāt starp Rīgu, kur mācījāties slavenajā 49. vidusskolā, un starp laukiem Talsu pusē, kur pagāja brīvais laiks. Kur radās Liepāja?

Tagad situācija mainījusies, bet, kad es mācījos rezidentūrā, rezidentu algas bija tāda zeķubikšu nauda, bet Rīgā bija praktiski neiespējami atrast rezidentūras vietas, kur maksā.

Mums bija jau divdesmit četri vai divdesmit pieci gadi, ģimenes, dzima bērni un vajadzēja naudu dzīvošanai. Daļa rezidentu pelnījās ar medicīnu nesaistītās nozarēs, citi meklēja vietas medicīnā, kur maksāja. Liepāja bija viena no vietām, kur piedāvāja rezidentiem strādāt un maksāja, kamēr Rīgā varēja volontēt bez maksas. Turklāt Liepājas slimnīca tolaik bija ļoti progresīva, te bija arī liela operatīvā aktivitāte. Vārdu sakot, laba bāze. Kad rezidentūra pēc pieciem gadiem beidzās, man bija daži piedāvājumi arī Rīgā, bet es no tās jau biju atradusi. Tā es paliku. Starp citu, tagad ir aktuāli, ka daudzi rīdzinieki izvēlas strādāt ārpus galvaspilsētas, bet citi, kas dzīvo ārpus tās, domā, ka Rīgā maize būs biezāka. 

Vēl jau paliek iespēja doties ārpus Latvijas. Nebija tādu domu?

Daži mani kolēģi jau studiju laikā zināja, ka nepaliks Latvijā, tāpēc skatījās uz Skandināvijas pusi. Lielākoties tie, kas gribēja strādāt augsta līmeņa stacionārā ar ļoti augstām tehnoloģijām vai nodarboties ar zinātni. Citi ārzemes izvēlas labākas algas dēļ. Man ir bijusi iespēja stažēties Somijā, Slovēnijā un citur, un tajā laikā es ļoti izjutu, ka tu tur esi ienācējs. Lai kā būtu, pamatsastāvā strādājošie ārsti uz tevi norādīs: tā latviete, tas serbs, tas horvāts. Tu nebūsi savējais, un šī attieksme man nepatika. Man bija svarīgas manas mājas, mana valoda, mana ģimene, draugi, kultūra, vaļasprieki, mani lauki, tradīcijas. Tāpēc man nebija motivācijas, kāpēc palikt kaut kur citur.

Īsti nav vērts jautāt, vai Liepājā esat kļuvusi par vietējo, jo dzīvojat Aizputes pagastā savā lauku mājā diezgan mežainā apvidū — to zinu pēc jūsu fotogrāfijām Facebook un burvīgajiem lauku vides aprakstiem.

Liepāja ir patiešām forša pilsēta, te ir daudz ko redzēt, ir vietas, kur staigāt, un lietas, ko piedzīvot, te ir augstvērtīga kultūras un mākslas dzīve. Bet pirms desmit gadiem Aizputes pusē nopirku lauku māju, jo no bērnības biju vasarās augusi laukos. Es neesmu ne lauksaimnieks, ne zemnieks, bet man vajag, lai apkārt ir plašums, tāpēc ar laiku piepirku klāt zemi. Tagad zinu, ka manā mežā ir tādi koki, tādas sēnes, tādas puķes...

Tas “mans” man noņem stresu. Atbraukušie viesi saka — tev te tāda miera osta. Tā arī ir. 

Un tad jūs ņemat fotoaparātu un ejat mežā.

(Smejas.) Jā, bet ko tad tur laukos darīt — jāņem un jāpafotografē! Latvijas daba ir ļoti skaista. Un lauki mums mazapdzīvoti. Tie, kas dzīvo šajās viensētās, arī nevēlas kaimiņus turpat aiz sētas. Un te atkal jautājums par demogrāfiju — nu ņems un sadzims mums tie daudzie bērni. Skaidrs, ka mūsu viensētas tik savrupas vairs nepaliks. Jau tagad pie mums brauc no citām valstīm, apmetas namos pie jūras un priecājas, ka te tik kluss un vientulīgs. Man arī tādas masu lietas ne visai patīk.

Noteikti būsit dzirdējusi apgalvojumu, ka laukos mūsdienās var atļauties dzīvot tikai bagātnieki.

Protams! Ja es strādātu kādu mazapmaksātu darbu, būtu grūti, jo man uz darbu jābrauc četrdesmit kilometru un tikpat atpakaļ. Lai dzīvotu laukos, ir jāstrādā, man apkārt ir lauksaimnieki, arī mazas un vidējas saimniecības, kas paši sevi nodrošina. Un zinu cilvēkus, kas strādā attālināti. Mēs esam pieraduši domāt, ka joprojām, dzīvojot laukos, vajag cūkas, vistas, trušus un ka mazliet jājūt kūts aromāts. Nē, laukos cilvēki ir ļoti radoši — audzē tējas, kaut ko gatavo, nodarbojas ar viesu uzņemšanu. Tas viss ir darbs un iespēja dzīvot, kā vēlies. Starp citu, daudzi no manas Rīgas
49. vidusskolas dzīvo laukos vai daļēji laukos. Piemēram, viena bijusī klasesbiedrene laukos audzē vistas un ir laimīga. Man zināms cilvēks no Rīgas mākslas pasaules Medzes pagastā audzē ķirbjus. 

Kā nonācāt medicīnā? 

Bērnībā saslimu ar hepatītu — iespējams, dzerot krāna ūdeni. Bērnu slimnīcā nebija vietas, tāpēc mani ielika pieaugošo slimnīcā pie tādām, kā tolaik domāju, riktīgām vecenēm: vienai bija septiņpadsmit, otrai deviņpadsmit un trešajai četrdesmit gadu (smejas). Pēc atgriešanās mājās, kā mamma stāstīja, es par slimnīcu vien esot babelējusi: kā māsiņas to un šo, kā dakteri vēl kaut ko... Un vēlāk medicīna bija apzināts lēmums. Sākumā gan domāju par māsiņu, vēlāk par zobārsti. Jau skolas laikā strādāju slimnīcā ginekoloģijas nodaļā par sanitāri, lai pati sev nopelnītu naudu, un man iepatikās. 

Vidusskolā sava nauda...

Jā, tā bija vērtība, jo bija deviņdesmitie gadi un pirmie komisijas veikali. Vēl kā šodien atceros, kā par savu pirmo naudu tur nopirku treniņbikses ar dzeltenu svītru sānos un kā mana pašvērtība
49. vidusskolā, kur bija prestižu ģimeņu atvases, būtiski pieauga.