Asoc. prof. ARNOLDS JEZUPOVS — ar prasīgumu ģenētiskajā kodā

Pirms kāda laika Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā pasākumā Arnolds Jezupovs tika atzīts par “Gada docētāju 2019”. Latvijas Universitātes studenti atzīst — kvalitāte ir profesora otrais vārds.

“Nereāli labs pasniedzējs, bet man no viņa bail”

Iedvesmotājs, padomdevējs, kritiķis — šādus vārdus nereti lieto, raksturojot skolotāju. Kurš no tiem ir visvairāk par jums?

Droši vien kritiķis, turklāt nebārstos ar uzslavām. Pilnībā piekrītu apgalvojumam, ka grūti mācībās, bet viegli kaujā. Tāpēc necenšos studentiem atvieglot mācību procesu — lai ir grūti, toties pēc tam viņiem būs vieglāk strādāt.

Katram cilvēkam ir savs noteikts ģenētiskais kods. Prasīgums un kritiskā attieksme ir manas identitātes būtība. Esmu tāds cilvēks.

Esat teicis, ka jāmācās tā, lai tu pats pēc tam uzticētos kā pacients. Tas ir kā? Nedot atlaides ne studentiem, ne sev, skaidrojat, kamēr saprot?

Tieši tā! Mācot studentus, labāk lieku reizi pārspīlēt nekā pievērt uz kaut ko acis. Jo agri vai vēlu pienāk brīdis, kad pats kļūsti par pacientu, un tad diezin vai gribētu nonākt nezinoša ārsta rokās. Es noteikti negribu teikt, ka studentiem būtu pavirša attieksme pret mācībām, lielākajai daļai ir gluži pretēja attieksme, bet vienmēr jau gadās kāda darvas karote, kas sabojā medus mucu.

Esmu nepacietīgs (tas ir viens no maniem lielākajiem trūkumiem!), tāpēc nemēdzu studentiem skaidrot tik ilgi, kamēr visi saprot. Man šķiet — kā var nesaprast elementāras lietas?!

Studenti katru gadu anonīmi vērtē savus mācībspēkus. Ikreiz vismaz viens ir ierakstījis, ka esot bail no manis, jo es esot stingrs un bargs.

Ir bijis arī ieraksts — “nereāli labs pasniedzējs, bet man no viņa bail”. Tātad studenti novērtē to, ko viņiem dodu, bet ir arī kaut kas tāds, kas viņiem liek no manis baidīties.

Domāju, ka tā izpaužas mana sūrā ziemeļnieka daba — esmu vienkāršs lauku zēns, varu pateikt skarbi un tieši, toties saprotami. Neesmu pārspīlēti politkorekts, kaut šobrīd tas tiek izcelts. Ja pasaki aplinkus, liela daļa cilvēku var arī nesaprast, ko tu runā.

Klīniskie gadījumi, ko apstiprina prakse

Jums ir īpašie stāstiņi un arī klīniskie gadījumi no dzīves pieredzes, ko stāstāt studentiem, lai viņi vieglāk paturētu prātā stāstīto?

Atceros, cik liels man bija gandarījums, kad students pēc nakts dežūras teica: “Notika tieši tā, kā jūs vakar lekcijā stāstījāt. Pats savām acīm redzēju intensīvajā terapijā.” Teorija nedrīkst būt blefs, pamatā jābūt patiesiem faktiem un praksei. Un klīniskie gadījumi nav izdomāti — tā ir pieredze, kas apstiprina teoriju. Taču absolūtas patiesības nav. Tāpēc es nesaku, ka tas, ko mācu, ir patiesība, bet mācu, kā es šo patiesību saprotu. Iespējams, kaut kur kļūdos, mana patiesība var nesaskanēt ar to, ko sludina ar pierādījumiem pamatotā medicīna. Tas jau arī ir tikai vairāku ekspertu pieņēmums, kuri sanāk kopā un nolemj, ka ir tā. Bet tas jau nav simtprocentīgi garantēts.

Vai studenti jūs joprojām pārsteidz?

Kā ikviens cits cilvēks. Negribu teikt, ka tad, kad augu, zāle bija zaļāka un debesis zilākas, tomēr esmu novērojis, ka tagad jaunieši vēlāk kļūst pieauguši. Acīmredzot to ietekmē labā dzīve, kāda patlaban ir. Karalaika paaudze ļoti ātri pieauga. Pusaudža gados daudzi jau strādāja, ne viens vien bija palicis bez vecākiem, tāpēc agri bija jākļūst patstāvīgam. Bet tagad redzu, ka daļa jauniešu divdesmit viena gada vecumā (lekcijas lasu trešā kursa studentiem) ir tik bērnišķīgi, ka varētu vēl spēlēties ar lellēm. Es to saucu par infantilu jeb neattīstītu domāšanu — ļoti primitīvu, ļoti vienkāršu, kad redz tikai to, kas ir deguna galā.

Vēl ir kāda iezīme, ko esmu novērojis. Mēs dzīvojam diezgan egoistiskā laikmetā, kad fokusējas tikai uz sevi, ir pārspīlēta tieksme sevi atzīt par vissvarīgāko. Tas īpaši raksturīgi bērniem, kas ģimenē bijuši vienīgie, tikuši ļoti loloti, tāpēc jūtas kā pasaules naba — ir attīstījies super ego. Viņi uzskata, ka pasaulei ir jāpielāgojas viņiem, nevis otrādi. Nu, kaut vai tāds piemērs. Man ir sarunāta tikšanās ar studentu, bet viņš noteiktajā laikā neatnāk, vēlāk atsūta ziņu, ka ieradīsies astoņos vakarā. Uzskata, ka ar mani nav jāvienojas, jo es taču esmu pakārtots viņam — sēžu un gaidu viņu, nekas cits man nav jādara. Šādu studentu nav daudz, bet, kā jau minēju iepriekš, viņi ir kā darvas karote medus mucā. Ambīcijas milzīgas, varēšana niecīga. Šīs nenobriedušās personības un ar super ego apveltītie pēdējā laikā sāk mani kaitināt.

Cik daudz atkarīgs no docētāja?

Saka: var iemācīt dziedāt, pat ja “lācis uzkāpis uz ausīm”. Kā ar medicīnu?

Var iemācīt kaut ko vienkāršu, kādu noteiktu darbību, pamatlietas, bet talantu nevar iemācīt — tas vai nu ir, vai tā nav. Var “iezubrīt”, bet praktiskajā dzīvē šāds ārsts būs bezspēcīgs. Ne visi teicamnieki kļūst par labiem ārstiem, nereti notiek tā, ka ar talantu apveltīts, taču mazliet paslinks students kļūst par izcilu speciālistu. Esmu studentiem teicis, ka sešinieks eksāmenā vēl nenozīmē, ka viņš nekļūs par labu ārstu. Augsta atzīme var palīdzēt iekļūt rezidentūrā, bet negarantē, ka ārsta profesionālā karjera būs veiksmīga. Atceros, kāda no kolēģēm stāstīja, ka visi izcilie ķirurgi, ar kuriem viņa tagad strādā kopā, eksāmenos ne reizi vien esot saņēmuši diezgan zemas atzīmes. Taču docētājs nav Dievs, lai varētu simtprocentīgi apgalvot: tev ir ārsta talants, bet tev nav, no tevis sanāks ārsts, bet no tevis ne.

Esmu tikai cilvēks, varu kļūdīties. Tāpēc nevienam nekad neesmu teicis — tev nav ko darīt medicīnā, toties mocījies, mācot neapdāvinātus studentus, esmu.

Talants ir ģenētiski ieprogrammēts, to var attīstīt, ja ielikts šūpulī, bet citādi pie tā tikt nevar. Piemēram, gandrīz ikvienam var iemācīt spēlēt vijoli, ierādīt pamatlietas, taču visi nekad nespēlēs kā pasaulslavenais Gidons Krēmers. Protams, talants ir jāattīsta un jāslīpē. Ja to pamet novārtā, arī nekas nesanāk.

Pamatīga disciplīna

Docētājs, ārsts, klīnikas vadītājs un universitātē programmas vadītājs, personīgā dzīve — kā būt labam visās jomās? Vai arī ik pa laikam vienkārši “jāuzdod gāze” katrā no jomām?

Visu iespējams apvienot, rūpīgi plānojot darbus un ievērojot stingru disciplīnu. Ir bijušas dienas, kad paveicamo esmu saplānojis pa minūtei, sākot ar septiņiem rītā un beidzot ar deviņiem vakarā. Taču ne jau tikai no manis ir atkarīgs, vai visu varēšu paveikt, kā ieplānots. Ja pacients pie manis ierodas desmit minūtes vēlāk, nekā viņam bija jābūt, varu būt diezgan skarbs un pateikt: es jums varēšu veltīt tikai piecas minūtes, jo tad būs pienākusi nākamā pacienta kārta. Daudzi to nesaprot, tāpēc ir gadījušies pat konflikti.Mani motivē teiciens — ja es to neizdarīšu šodien, tad neizdarīšu nekad, jo rīt jau būs tikpat daudz darba. Ja tomēr gadās kaut ko atlikt uz vēlāku, tad tas ir uz ļoti ilgu laiku.

Tas, ka darbojos vairākās jomās, man tikai palīdz, jo varu no vienas jomas pārslēgties uz otru. Absolūti piekrītu apgalvojumam, ka labākā atpūta ir nodarbju maiņa, it īpaši, ja pēc garīga darba iespējams pievērsties fiziskām aktivitātēm, nu, kaut vai pēc klīnikas vadītāja pienākumu veikšanas doties operēt. Operāciju zālē ieslēdzas citi smadzeņu reģioni, bet tie, kas tika nodarbināti iepriekš, atpūšas.

Lai atpūstos, es nevarētu stundām skatīties televīziju vai liedagā sauļoties. Man jābūt kustībā. Tuvinieki mēdz teikt: bet tu taču nemaz neatpūties! Atpūšos gan, jo nodarbju maiņa ir mana atpūta. Kad esmu laukos, pļauju zāli, apkopju puķudobes (puķu audzēšana ir mana lielā aizraušanās, audzēju tulpes, narcises, dālijas, peonijas un daudz citu puķu), dodos garos izbraucienos ar divriteni. Nu, kas var būt labāks garīga darba darītājam?!

Esmu arī iemācījies nedomāt par darbu, pārnākot mājās. Izejot pa slimnīcas vārtiem, gluži kā dators izslēdzos, esmu “off”. Ja to neprot, izdegšana ir garantēta. Kad biju jaunāks, es visu laiku domāju par darbu. Bet, ja esi jau mājās, tu nevari palīdzēt pacientam, tikai pats sevi grauj. Protams, nepieciešamības gadījumā varu ātri pieslēgties notiekošajam.

Ja pilnīgs svešinieks jums vaicātu, kāds jūs esat, ko jūs atbildētu?

Sevi raksturot ir grūti... Esmu pedantisks, varbūt pat pārāk, man piemīt gribasspēks — varu sevi piespiest darīt to, ko varbūt negribas darīt.

Es noteikti gribētu saglabāt cilvēcību. Mūsdienās, kad daudz ko nosaka nauda, tas nemaz nav tik viegli. Kā jau zināms, cilvēka lielākie pārbaudījumi ir nauda, vara un slava. Ja pret šīm trim lietām vari būt tolerants, tu nezaudē cilvēcību.

Cilvēkam noteikti ir vairākas dabas, ne velti saka — katrā mīt gan eņģelis, gan sātans. Atceros, savulaik lasīju par kādu nacistu, gestapovieti, kurš esot bijis sadistisks bende. Izrādījās, ka viņam iepriekš tika solīta spoža čellista karjera, jo bijis talantīgs mūziķis. Taču laiki mainījās un viņā pamodās sātans — šis cilvēks kļuva par bendi. Tāpēc, manuprāt, neviens cilvēks nevar īsti pateikt, kāds viņš ir. Katrā cīnās šie pretpoli — labais ar ļauno. Es noteikti negribētu, ka naudas vai varas dēļ sāktu pret citiem izturēties tā, kā negribētu, lai izturas pret mani.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada septembra numurā