Kad viena dzīve turpinās citā. JĀNIS JUŠINSKIS, transplantologs

Dakter, cik operāciju jums ir nedēļā?

Nedēļā veicu trīs četras plānveida operācijas, kā arī transplantācijas, kas ir neparedzamas, jo var gadīties, ka nedēļā ir viens vai divi donori vai arī nav neviena. Savukārt Latvijas Transplantācijas centrā kopumā komanda veic kādas 12 plāna operācijas nedēļā plus nieru transplantācijas operācijas un, ja nepieciešams, vēl akūtās operācijas, saistītas ar nieru transplantāciju vai sagatavošanu transplantācijai.

Latvijā tiek veiktas sirds, nieru, aknu, radzenes transplantācijas. Ja skatās statistiku, tad veiktas 50 sirds transplantācijas, vairāk nekā 2300 nieru transplantācijas. 2026. gada jūlija dati rādīja, ka rindā gaida: sirdi — 9 cilvēki, nieri — 62 cilvēki, aknas — 9 cilvēki, plaušas — 1 cilvēks, audus — 11 cilvēki. Ieskicējiet lielo transplantācijas bildi — kā mums kopumā sokas, kuros segmentos esam sekmīgi, kuros ne tik ļoti?

Esam uzkrājuši diezgan nopietnu pieredzi nieru transplantācijā; citu orgānu transplantācijā pieredze nav tik liela — aknu transplantēšanā esam tikai sākumā. Mūsu centra darba rezultāti ir ļoti labi, bet ir, kur tiekties.

Tagad pasaulē meklē iespējas, kā varētu novērst donoru skaita samazināšanos. Vēršas pie sabiedrības, izglīto to. Izvērtē iespējas izmantot donorus tad, kad transplantācija iziet ārpus ziedošanas standarta kritērijiem un riski ir nedaudz augstāki. Tagad ļoti bieži izmanto donorus pēc sirdsdarbības apstāšanās — viņi ir gandrīz puse no visiem donoriem. Svarīgi ir apzināt ne vien donorus, bet arī recipientus. Mēdz būt tā, ka ir donora orgāns, bet nav, kam to pārstādīt.

Pirmie aknu transplantācijas rezultāti mums bija ne pārāk labi, bet pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies. Tagad plānojam izveidot komandu, kas spētu veikt gan aknu, gan nieru transplantāciju. 

Vēl jāpiemin nozīmīgs fakts, ka Latvijā tiek gatavots ceļš, lai pacientiem būtu pieejama plaušu transplantācija, ko pagaidām neveicam.

Ir izstrādāta un apstiprināta medicīniskā tehnoloģija šīs operācijas veikšanai, apmācīti speciālisti (paldies kolēģiem pulmonologiem, kas izstrādāja tehnoloģiju!), kā arī gatavojamies pievienoties orgānu apmaiņas tīklam Scandia­transplant. Tā ir Ziemeļvalstu (Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Islande un Igaunija) transplantācijas organizācija, kas koordinē orgānu apmaiņu un transplantāciju starp vairākām valstīm — palīdz atrast piemērotu donora orgānu pacientam arī tad, ja orgāns atrodas citā dalībvalstī. Tādējādi līdz ar pievienošanos Scandiatransplant Latvijas pacientiem būs pieejams plašāks donoru loks, ja nepieciešama steidzama transplantācija, taču, saņemot orgānu, jāatceras, ka pēc tam būs jāatdod mūsu donora orgāns. Vienīgais gadījums, kad nav jāatdod orgāns, — ja tas nosūtīts saistībā ar piemēroto recipientu trūkumu orgāna ieguves centrā.

Kā minējāt, plaušas Latvijā pagaidām netransplantē, arī aizkuņģa dziedzeri ne. Vai ir bijuši mēģinājumi?

Transplantēt aizkuņģa dziedzeri jau mēģinājusi ķirurgu komanda, kas strādāja pagājušajā gadsimtā daktera Jāņa Bicāna vadībā. Divreiz mēģināja pārstādīt daļu šī orgāna, taču pacientam bija ar imūnsupresiju saistītas komplikācijas. 2008. un 2018. gadā Transplantācijas centra speciālisti pārstādīja visu aizkuņģa dziedzeri, taču rezultāts nebija veiksmīgs. Orgāns sāka darboties, taču radās komplikācijas. Vienā gadījumā tā bija ķirurģiska komplikācija, otrā gadījumā orgāns slikti reaģēja uz ārstēšanu. Tāpēc aizkuņģa dziedzeri vajadzēja izņemt no recipienta organisma. Abos gadījumos aizkuņģa dziedzeris tika pārstādīts kopā ar nieri. Nieres turpināja strādāt, un tas nozīmē, ka virziens bija pareizs. Aizkuņģa dziedzeris ir orgāns, kas prasa ļoti akurātu attieksmi, ir grūti vadāms pēc trans­plantācijas. Turpinām strādāt šajā virzienā.

Profesore Ieva Ziediņa Doctus intervijā stāstīja, ka ar nieres transplantāciju no dzīva donora mums veicas diezgan slikti. Tas ir viens no mūsu mantojumiem, ka cilvēki baidās par savu veselību. Esat domājis, kā runāt ar sabiedrību, lai attieksme kļūtu atbalstošāka?

Baidīties par savu veselību, rūpēties par to ir absolūti normāli. Analizējot statistikas datus par donoriem, jāsecina, ka dzīvo donoru ziedoto orgānu skaita ziņā atpaliekam no daudzām valstīm. Taču, salīdzinot citu valstu datus, redzams, ka dzīvo donoru orgānus transplantācijai biežāk izmanto reģionos, kur reliģisku vai citu apsvērumu dēļ nav pieņemts transplantēt mirušu donoru orgānus, piemēram, tādas valstis ir Turcija, Dienvidkoreja, Izraēla, Japāna un vēl citas.

Lai veidotos labāka izpratne par orgānu transplantāciju, pirmām kārtām vajadzētu pacientu piederīgajiem izskaidrot, kā notiek šī operācija, kādas tehnoloģijas izmanto, kāpēc transplantācija nepieciešama, kā tā uzlabo recipienta dzīves kvalitāti un kā ietekmē donora dzīvi un veselību. Pacienti negrib paši runāt ar saviem piederīgajiem par to, ka tuvinieks varētu viņiem ziedot nieri. Kautrējas, baidās, parasti aizbildinās, sakot — es negribu, lai kāds manis dēļ ciestu. Bet donori pēc orgāna transplantācijas tiek novēroti tāpat kā recipienti, tiek ņemtas analīzes, tāpēc, ja rodas kādi sarežģījumi, tos var uzreiz atklāt un novērst. Manuprāt, vajadzētu iesaistīties arī plašsaziņas līdzekļiem.

Ja laika mašīna jūs aiznestu 30—50 gadu tālā nākotnē, kāda varētu izskatīties jūsu nozare? Par ko pašlaik runā pasaules kongresos, kādas ir iestrādes? 

Vienā no pēdējiem transplantologu kongresiem tika ziņots, ka cilvēkam ir pārstādīta ģenētiski modificēta cūkas niere. Tā deviņus mēnešus darbojās bez dialīzes, tad vajadzēja izņemt, jo pārtrauca strādāt. 

Ļoti svarīgi, ka turpinās darbs pie diagnostikas metožu izstrādes, jo tas ļaus labāk noteikt donora orgānu akūtu atgrūšanu. Jo agrāk konstatē problēmu, jo vieglāk atrisināt to, un orgāns ilgāk strādās.

Protams, ir arī lietas, par kurām pašlaik vairāk sapņojam, nevis uztveram kā tuvākajā nākotnē iespējamas. Būtu labi, ja varētu izveidot donoru orgānu banku jeb noliktavu, kur tos varētu uzglabāt vairākas diennaktis, nevis tikai dažas stundas, kā tas ir tagad. Tas dotu laiku, lai varētu sameklēt recipientu, viņu bez steigas sagatavot transplantācijai. Iespējams, pēc 30—50 gadiem tehnoloģijas būs attīstījušās tā, ka donoru orgānu ilgāka uzglabāšana būs realitāte, nevis sapnis. Un varbūt arī būs iespējama orgānu apstrāde, lai mazinātu imunoloģisko atbildi. Tāpat būtu labi, ja varētu transplantēt orgānus, neievērojot asins grupu nesaderību. Bet iepriecina tas, ka pašlaik tiek izstrādātas pārnēsājamas portatīvās ierīces dialīzes veikšanai. 

Taču mans lielākais sapnis ir, ka mediķi spētu izārstēt gandrīz visus pacientus, un transplantācija būtu nepieciešama tikai īpaši smagos gadī­jumos. Un lai donora orgāns tiktu pieņemts kā savējais, bez imūnsupresijas, lai nevajadzētu nomākt imūnsistēmu.

Par pašiem orgānu saņēmējiem — vai ir bijis tā, ka dakteri izdara visu, bet pacients nav līdzestīgs un jūsu darbs vējā? Kā to uztverat?

Diemžēl tādi pacienti mēdz būt. Tad ir sarūgtinājums, ka netiek novērtēts ne vien mediķu paveiktais, bet arī donora ieguldījums. Šis donora ziedotais orgāns būtu varējis izglābt kāda cita cilvēka dzīvību, taču viņš nav sagaidījis šo transplantāciju un nomiris, jo niere pārstādīta citam — nelīdzestīgam pacientam. Nelīdzestīgu pacientu, paldies Dievam, nav daudz, mēs cenšamies to savlaicīgi konstatēt un strādāt ar viņiem.

Jūs centru vadāt deviņus gadus. Ko uzskatāt par pēdējo gadu sasniegumiem?

Šis laika posms bijis diezgan smags — piedzīvota gan nodaļas slēgšana, gan pārkārtošana, arī donoru skaita samazināšanās, tad sekoja Covid–19 pandēmija, kad vairāki transplantācijas centri citviet pasaulē pārtrauca savu darbību pilnībā, bet mēs turpinājām.

Ceru, ka nākamgad jau notiks pirmās orgānu apmaiņas ar Scandiatransplant. Vairāki kolēģi izmanto iespēju stažēties Scandiatransplant klīnikās, kas ļaus pie mums nodrošināt kvalitatīvu orgānu apmaiņu. Pateicoties sadarbībai ar ārvalstu kolēģiem, varējām ieviest drošāku nieru transplantācijas operāciju, kad donors ir dzīvs cilvēks.

Vēl jāpiemin, ka Transplantācijas centrs tagad var izmantot vairākas jaunās tehnoloģijas, piemēram, speciālas hipotermiskās perfūzijas mašīnas nieru saglabāšanai pēc orgāna iegūšanas līdz transplantācijai. Iespējams, kādreiz būs arī citu orgānu saglabāšanas mašīnas, donora un recipienta imunoloģiskās saderības pārbaude atbilstoši mūsdie­nīgām laboratoriskām tehnoloģijām. Starp citu, laboratorija šogad ir izgājusi svarīgu starptautisko sertifikāciju, kas nodrošina iespēju piedalīties orgānu apmaiņas organizācijās. Arī aktīvāk piedalāmies dažādos starptautiskos projektos, ko iniciē Eiropas Orgānu transplantācijas komiteja, kas darbojas Eiropas Padomes Eiropas Zāļu un veselības aprūpes kvalitātes direktorāta ietvaros.

Pastāstiet par Transplantācijas centra komandu, kā tā ir veidojusies? 

Vispirms Stradiņa slimnīcā tika izveidota profesionāla bāze nieru transplantācijai, kas bija kodols, ap kuru vēlāk komandā iesaistījās arī cita profila ārsti. Pirmie ķirurgi, kas veica nieru transplantēšanu, patiesībā iesaistījās tolaik vēl līdz galam neizpētītā medicīnas jomā.

Transplantologa darbs ir smags, jābūt gatavam operēt jebkurā diennakts laikā, pret ko var būt iebildumi ģimenei. To ne visi var izturēt, tāpēc daudzi aiziet. Arī labi nopelnīt šeit nav iespējams, jo visu laiku esi aizņemts, tāpēc piestrādāt citur ir grūti.

Patlaban mūsu komandā ir seši sertificēti transplantācijas ķirurgi, viens rezidents, transplantācijas koordinatori, anesteziologi, nefrologi, hepatologi, radiologi, intensīvās terapijas speciālisti, laboranti. Sirds transplantācija notiek Sirds ķirurģijas centrā, šo operāciju veic sirds ķirurgi. Plānojam attīstīt abdominālo orgānu transplantācijas komandu, piesaistīt tai kolēģus no vispārējās ķirurģijas.

Kādiem jābūt jaunajiem kolēģiem, lai ņemtu savā komandā?

Pirmām kārtām godīgiem, jo visiem ir tiesības uz donora orgānu un ārstēšanu, un ļoti atbildīgiem — gan savas profesijas, gan donoru un recipientu, gan viņu tuvinieku priekšā. Turklāt transplantologam jāpārzina ne vien ķirurģija, bet arī ētika, psiholoģija un jurisprudence. Transplantoloģija ir viena no juridiski visvairāk regulējamām un kontrolējamām nozarēm medicīnā. Ķirurga–transplantologa darbs ir nenormēts, vienmēr jābūt gatavam iesaistīties daudzu stundu ilgās operācijās, doties uz citām slimnīcām.

Mūsu darba specifiku var salīdzināt ar ugunsdzēsēja vai policista darbu. Ļoti liela nozīme ir tam, vai ārsta ģimene spēj pieņemt šādu situāciju.

Labs transplantologs ir arī empātisks, nedrīkst baidīties no smagām situācijām, operācijas laikā jāprot improvizēt, ja tas nepieciešams, jo nereti ar kaut ko saskaramies pirmo reizi. Nedrīkst apjukt, jābūt aukstasinīgiem, izlēmīgiem.

Visi jaunie kolēģi, kas strādā pie mums, ir sevi pierādījuši no labākās puses. 

“Veiksmīga operācija, lai cik sarežģīta un nogurdinoša, dod kolosālu pabeigta darba sajūtu. Iznāc no zāles tāds drusku nesevī, bet uzreiz redzi sava darba rezultātu,” — tā Doctus intervijā savulaik teicis profesors Rafails Rozentāls. Kā jūs raksturotu īpašos ķirurga gandarījuma momentus?

Man īpašs gandarījums ir tad, ja izdodas atrisināt sevišķi komplicētu uzdevumu, esmu atradis ceļu, kā to izdarīt, un pacients atveseļojas. Par dažiem sarež­ģītiem gadījumiem esam sagatavojuši publikācijas. Viens šāds stāsts bija par to, ka operācijas laikā konstatējām, ka pacienta vēna ir bojāta, tāpēc turpināt transplantāciju nav iespējams. Izvērtējuši situāciju, nolēmām, ka pacienta vēnu iespējams atjaunot, izmantojot donora orgāna vēnu. Galu galā nieres transplantācija izdevās labi.

Esat stāstījis intervijās, ka medicīnu izvēlējāties tāpēc, ka bērnībā daudz laika pavadījāt slimnīcā, bijāt čempions kāju laušanā. 

Tā ir, jau bērnībā iepazinu slimnīcas vidi un arī agri apzinājos, ka gribu kļūt par ārstu. Sākumā priekšroku devu traumatologa profesijai, kas bija likumsakarīgi, jo lauztos locekļus man ārstēja Traumatoloģijas slimnīcā.

Bērnībā traumas guvu, pagalmā spēlējot hokeju, lecot no šūpolēm un pat jumta. No šūpolēm lēcu ar visiem kruķiem, ģipsis vēl nebija noņemts, — nesadziedējot iepriekšējo traumu, ieguvu jaunu.

Savu ārsta karjeru sākāt Rīgas 1. slimnīcā reanimācijā. Kā nonācāt līdz ķirurģijai?

Rīgas 1. slimnīcā sāku strādāt pēc 3. kursa, kad tur biju praksē. Turpināju strādāt visu studiju laiku un arī beidzot augstskolu. Vispirms biju medbrālis reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā, pēc tam nonācu ķirurģijas nodaļā jau ārsta statusā.

Kāpēc ķirurģija? Laikam te nozīme ir arī raksturam. Ķirurgi lielākoties ir nepacietīgi, grib ātri tikt pie rezultāta, nespēj sagaidīt, ka pacients atlabs, ārstējot tikai ar zālēm. Protams, es mazliet pārspīlēju.

Vai atceraties savu pirmo operāciju?

Protams! Kad vēl strādāju par medbrāli reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā, palīdzēju ķirurgiem — pacientiem ievietoju pleirālas drenas, veicu centrālo vēnu punkcijas un citas manipulācijas. Tā bija ļoti laba prakse.

Kad sāku strādāt patstāvīgi kā ķirurgs, veicu dažādas operācijas — bija trūces, perforācijas, tikai sākumā nebija neviena apendicīta, operēt iznāca tikai pēc dažiem mēnešiem. Bet pirmā patstāvīgā man bija trūces operācija. Viss noritēja sekmīgi, tiesa, pasniedzēja man palīdzēja, kad bija nepieciešams.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2026. gada novembra numurā.