Mājās atgriezies pieredzējis mugurkaula ķirurgs. ARTŪRS DONCOVS

Dakteris Doncovs stāsta, ka kolēģi Ventspilī viņu uzņēmuši ļoti viesmīlīgi — jau no pirmās dienas sajuties kā mājās. Sākums bijis nedaudz mulsinošs, jo pacientu plūsma bija mazāk intensīva, nekā pierasts Vācijā, kur viņš bija pieradis pie darba lielās slim­nīcās ar konveijera ritmu. Taču šīs sajūtas ātri pārgāja, un viņš saprata, ka var koncentrēties uz darba kvalitāti un individuālu pieeju katram pacientam. 

Kā savu pienesumu viņš redz iespēju Ventspils slimnīcā attīstīt jaunas idejas un metodes, kuras Rietumeiropā — Vācijā, Šveicē un Austrijā — jau kļuvušas par ikdienas praksi mugurkaula ķirurģijā. Tādējādi varētu palīdzēt virzīt Ventspils slimnīcu, lai tā kļūtu par vienu no vadošajām mugurkaula ķirur­ģijas iestādēm Latvijā.

Arī pilsēta, par kuru agrāk nebija domājis kā par savu dzīvesvietu, dakterim patīk, un nu viņš to sauc par mājām. Te tagad dzīvo viņa ģimene, kurā aug trīs bērni — dēls un divas meitas, vecumā viens, trīs un pieci gadi. Bērni jau ir iedzīvojušies un apmeklē bērnudārzu. 

Janvāra beigās Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā tika veiktas līdz šim Latvijā un Baltijā unikālas mugurkaula operācijas — trim pacientiem implantētas kustīgas un amortizējošas jostas daļas starpskriemeļu diska protēzes. Pastāstiet mazliet vairāk par tām!

Es nesauktu šīs operācijas par īpašām. Rietumeiropā šīs operācijas arī nav rutīnas prakse, tomēr tās ir iekļautas modernās mugurkaulāja ķirurģijas standarta arsenālā. Lai operācija pacientam palīdzētu, ir rūpīgi jāizvērtē noteiktā pacienta sāpju cēlonis, jo ne visas muguras sāpes ar diagnosticētām starpskriemeļu diska izmaiņām ir ārstējamas ar šo metodi. Pareiza operācijas indikācija šajā gadījumā ir galvenais laba rezultāta priekšnosacījums. Tehniski, protams, ir arī noteiktas nianses, kuras šai metodei ir tikpat svarīgas kā pareiza operācijas indikācija. 

Neiztiksim bez klasiskā jautājuma — kāpēc medicīna?

Izvēle par labu medicīnai bija organiska — mana mamma strādā medicīnas jomā, līdz ar to jau kopš bērnības atrados šajā vidē. Vidusskolas pēdējās klasēs pastiprināti pieauga interese par bio­loģiju un ķīmiju, un pamazām kļuva skaidrs, ka tieši šī joma mani saista visvairāk. Stājoties Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, jau sākumā zināju, ka vēlos kļūt par ķirurgu. Mani saistīja medicīna kā zinātne kopumā, taču īpaši svarīga bija iespēja strādāt praktiski — ar rokām. 

Kas ir jūsu dzimtā puse?

Esmu no Siguldas. Mācījos Siguldā un absolvēju Siguldas Valsts ģimnāziju. Pēc tam studijas turpināju Rīgas Stradiņa universitātē, kur pabeidzu Medicīnas fakultāti. Pēc studijām profesionālais ceļš mani aizveda tālāk uz Rietumiem.

Kas ietekmēja jūsu specializāciju?

Jau studiju laikā aktīvi interesējos par neiroķirurģiju. Paralēli mācībām iesaistījos praktiskajā darbā, volontējot kopā ar kolēģiem neiroķirurgiem, piedaloties izsaukumos un strādājot specializētā medicīnas centrā arī reģionos. Šī pieredze deva iespēju būt klāt reālajā darbā, redzēt specialitātes ikdienu un apzināti izvērtēt savu turpmāko profesionālo virzienu.

Sākotnēji plānoju specializēties neiroķirurģijā, tomēr dzīves un tā brīža politiskās situācijas dēļ Latvijā šāda iespēja man nebija pieejama. Pieņēmu lēmumu raudzīties plašāk. Tā nonācu pie izvēles doties uz Vāciju. Tur mani tomēr atturēja no neiroķirurģijas, iesakot rezidentūru ortopēdijā un traumatoloģijā kā daudz plašāka spektra specialitāti. Tā aptver visu balsta un kustību aparātu un ir īpaši attīstīta Vācijā, Šveicē un Austrijā. Šis ieteikums izrādījās izšķirošs, un es uzsāku specializāciju ortopēdijā un traumatoloģijā. Vairākus gadus strādāju universitātes klīnikās Vācijā, veicot dažādas sarežģītības pakāpes operācijas traumatoloģijā gan pieaugušajiem, gan bērniem, kā arī ortopēdijā un mugurkaula ķirurģijā. Praktiskā pieredze ietvēra arī darbu ar politraumām un rekonstruktīvajām operācijām, kas ļāva padziļināti apgūt sarežģītu klīnisko gadījumu ārstēšanu.

Neiroķirurģija būtu šaurāka joma?

Mūsdienās ortopēdija, traumatoloģija un neiroķirurģija īpaši cieši satiekas tieši mugurkaula ķirurģijā. Mugur­kaula speciālisti pamatā nāk no diviem profesionālajiem virzieniem —neiroķirurģijas un ortopēdijas. Ortopēdija man šķita īpaši saistoša tās plašā spektra dēļ. Tā aptver gan mīksto audu ķirurģiju, gan locītavu ķirurģiju, gan politraumu ārstēšanu — faktiski visu balsta un kustību aparātu. Šī daudzveidība man deva iespēju attīstīt plašas klīniskās kompetences. Es nenožēloju lēmumu uzsākt rezidentūru ortopēdijā.

Vienlaikus jau no paša sākuma zināju, ka nākotnē vēlos specializēties tieši mugurkaula ķirurģijā. Tā ir mana profesionālā interese un sirdslieta, kas man patika jau studiju gados.

Pastāstiet par ārzemēs gūto pieredzi!

Rietumu profesionālā pieredze gūta gan Vācijā, gan Šveicē. Kopumā ārzemēs pavadīju vairāk nekā septiņus gadus, kuru laikā pilnībā pabeidzu reziden­tūru un ieguvu sertifikāciju. 

Vācijā rezidentūras sistēma būtiski atšķiras no Latvijas. Tā ir ilgāka un strukturēta pēc konkrētu prasību izpildes principa. Formāli rezidentūras ilgums var būt ļoti dažāds — tas var būt pat 20—25 gadus, jo viss atkarīgs no tā, cik ātri tiek izpildītas nepiecie­šamās prasības un uzkrāta praktiskā pieredze. Man izdevās rezidentūru pabeigt minimālajā iespējamajā termiņā — sešu gadu laikā —, kas ortopēdijā un trauma­toloģijā Vācijā tiek uzskatīts par ļoti augstu tempu — kā sports (smejas). Sertificējos uzreiz pēc šī perioda, ar pilnībā izpildītu operāciju katalogu, un paralēli ieguvu arī apakšspecialitātes, kuras biju uzsācis rezidentūras laikā.

Būtiska nozīme bija profesionālajai videi — man paveicās ar skolotājiem un klīnikām, kurās strādāju. Tas deva iespēju aktīvi operēt, uzņemties atbil­dību un uzkrāt daudzveidīgu pieredzi. Protams, arī Rietumu sistēmā netrūkst izaicinājumu, tomēr profesionālās izaugsmes iespējas bija plašas. Papildus ķirurģiskajai kvalifikācijai esmu sertificēts manuālās medicīnas un osteopā­tijas speciālists.

Kāda bija iepazīšanās ar Vāciju? Vai bija viegli pieņemt vācu kultūru, mentalitāti? 

Iepazīšanās ar Vāciju bija ļoti ātra. Nokārtojot nepieciešamos eksāmenus un saņemot ārsta licenci Vācijā jeb tā saucamo aprobāciju, nedēļu vēlāk bija jāsāk dežurēt — bez atvieglojumiem. Kā vācieši teica — ins kalte Wasser schmeißen! (iemest aukstā ūdenī — no vācu val.). Otrs moments — valoda. Reti kurā Vācijas reģionā runā tīrā vācu valodā. Ja ir vairāk kolēģu no ārzemēm, to var dzirdēt biežāk, bet, ja paveicas tikt tur, kur lielākā daļa ir vietējo vāciešu, tad sākumā paiet laiks, kamēr sāc saprast šo dialektu. Pēc daudziem nodzīvotiem un nostrādātiem gadiem gan Vācijā, gan Šveicē reizēm pat pats vairs nepamani, ka runā dialektā. 

Vācijas kultūra un mentalitāte pēdējās desmitgades laikā ir ļoti strauji mainījusies, ņemot vērā milzīgo migrācijas plūsmu. Jo lielāka pilsēta, jo vairāk jūtamas šīs izmaiņas. Ņemot vērā, ka mūsu valsts vēsture ir cieši saistīta ar Vāciju, daudzas ikdienas un kultūras lietas ir līdzīgas. Problēmu ar adaptāciju man nebija. Gadu laikā biju kļuvis par savējo. Pie sadzīves īpatnībām pierod — gan pie labām, gan pie ne tik labām, bet dvēsele gribēja uz mājām.

Kas bija izaicinošākais, startējot kā ārstam Vācijā?

Tas, no kā bija bail, — nekļūt par vienu no ierindas ārstiem, kas, nostrādājot ilgus gadus, nav spējuši izcīnīt savu vietu Vācijas medicīnas sistēmā un kļuvuši par ceļotājiem, kurus neviens nekur negaida.

Vācija ir valsts, uz kuru migrē ļoti daudzi ārsti. Lai izcīnītu savu vietu un varētu augt, ir jāpieliek lielas pūles, lai tava kvalifikācija būtu pieprasīta. 

Cik lielās slimnīcās jūs praktizējāt, ko apguvāt kā traumatologs profesionāli? Par ko esat lepns un gandarīts?

Pats sākums, atbraucot uz Vāciju, bija vidēja lieluma klīnika netālu no Kemnicas (Chemnitz), Saksonijā. Pēc neilga laika es sapratu, ka manus turpmākos attīstības plānus šeit realizēt būs grūti, un gribējās būt vidē, kur tiek virzīta medicīna. Tā ceļi aizveda mani uz Vācijas dienvidiem un Šveici. Tur strādāju vadošajās universitātes un maksimālā aprūpes spektra klīnikās Vintertūrā (Winterthur) un Freiburgas universitātes klīnikā. Kā pēdējā darbavieta bija liels traumatoloģijas un ortopēdijas centrs Švarcvaldē. 

Man ir paveicies, ka esmu sertificējies īsākajā atļautajā laikā Vācijā un man bija iespēja apgūt sarežģītākās traumatoloģijas un ortopēdijas disci­plīnas, tādas kā bērnu ortopēdija un traumatoloģija, iegurņa ķirurģija un pilns endoprotezēšanas spektrs. Tas man ļāva uzņemt jaudu kā ķirurgam un būt pieprasītam šajā specialitātē.

Esmu sertificējies kā mugurkaulāja ķirurgs Vācijas Mugurkaulāja ķirurģijas asociācijā (Deutsche Wirbelsāulengesellschaf) — DWG Master Zertifikat, kas Vācijā mugurkaulāja ķirurgu aprindās ir ļoti liels sasniegums un kvalitātes simbols. 

Pilnu rakstu lasiet Doctus 2025. gada maija numurā