Pacientiem ar alerģisku rinītu bieži attīstās hronisks rinosinusīts
Pētnieki veica retrospektīvu pētījumu, lai noskaidrotu, cik bieži pacientiem ar AR attīstās HRS. Tika analizēti arī sākotnējie HRS riska faktori, salīdzināts HRS ar deguna polipiem un bez tiem, kā arī vērtēta HRS un citu alerģisku blakusslimību saistība ar vidēji smagu persistējošu AR. Analīzē tika iekļauti dati par 198 pieaugušajiem ar AR, kuriem pētījuma sākumā nebija HRS (mediānais vecums AR diagnosticēšanas brīdī – 19 gadi; 54,0 % sieviešu) un kuriem bija konstatēta sensibilizācija pret vismaz vienu inhalējamu alergēnu. Dati tika iegūti trīs terciārā līmeņa alergoloģijas centros Itālijas ziemeļos. AR tika diagnosticēts, pamatojoties uz tipiskiem deguna simptomiem pēc saskares ar alergēnu un pozitīvu ādas dūriena testu. HRS definēja kā vismaz divu simptomu un/vai ožas pavājināšanās (hiposmijas) vai zuduma (anosmijas) saglabāšanos vismaz 12 nedēļas. Ja bija klīniskas indikācijas, tika veikta attēldiagnostika vai endoskopija. AR smaguma pakāpe pēdējā vizītē tika klasificēta atbilstoši standarta vadlīnijām: viegls intermitējošs, viegls persistējošs, vidēji smags intermitējošs vai vidēji smags persistējošs AR. Mediānais novērošanas ilgums no AR diagnosticēšanas līdz pēdējai vizītei bija 19 gadi.
Kopumā novērošanas periodā HRS attīstījās 65,2 % pacientu (n = 129). Mediānais laiks no AR diagnosticēšanas līdz HRS attīstībai bija pieci gadi. Radioloģiska diagnozes apstiprināšana tika veikta 51,2 % šo pacientu, savukārt 31,0 % pacientu tika diagnosticēts HRS ar deguna polipiem. Neviens no sākotnējiem faktoriem – dzimums, vecums AR diagnosticēšanas brīdī, atopiskās blakusslimības vai sensibilizācijas profils – koriģētajās analīzēs neprognozēja HRS attīstību. Salīdzinot ar HRS bez deguna polipiem, HRS ar deguna polipiem attīstījās vēlāk (mediānais laiks līdz slimības sākumam attiecīgi 12,5 un 5 gadi) un lielākā vecumā (mediānais vecums attiecīgi 38 un 27 gadi; abos gadījumos P < 0,05). Turklāt pēdējā novērošanas vizītē pacientiem ar HRS un deguna polipiem biežāk bija astma (77,5 % pret 43,8 %) un paaugstināta jutība pret acetilsalicilskābi (27,5 % pret 5,6 %; abos gadījumos P < 0,05). Vidēji smags persistējošs AR bija biežāk sastopams pacientiem ar HRS nekā pacientiem bez HRS (attiecīgi 57,4 % un 29,0 %). HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar šo AR smaguma pakāpi, palielinot vidēji smaga persistējoša AR risku gandrīz trīs reizes (riska attiecība [HR] 2,90; P = 0,0013).
„Šie rezultāti uzsver nepieciešamību nodrošināt visaptverošu HRS ārstēšanu pacientiem ar AR, lai mazinātu simptomu smagumu un uzlabotu klīniskos iznākumus,” norādīja pētījuma autori.
AVOTS: Ippolito M, Berti A, Costantino MT, et al. Cumulative incidence of chronic rhinosinusitis and association with allergic multimorbidity in a tertiary center cohort of patients with allergic rhinitis: a long-term analysis. Eur Arch Otorhinolaryngol (2026).