ŅIKITA BEZBORODOVS, bērnu psihiatrs: Ar neviltotu interesi
Tāpēc Dr. Bezborodovam pienākumu netrūkst: rezidentūras vadītājs bērnu psihiatrijas programmā, pasniedzējs RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedrā, Latvijas Psihiatru asociācijas valdes loceklis, psihiatru starptautisko profesionālo organizāciju biedrs. Dr. Bezborodovam patiesi rūp, lai bērni Latvijā izaugtu veselīgāki — izveidotos veselīgāka sabiedrība. Tāpēc viņš dara vairāk, nekā prasa viņa pienākumi: aktīvi iesaistās veselības politikas veidošanas procesos, organizē un veicina nevalstisko organizāciju darbību. Un sabiedrība to novērtē — 2020. gadā dakterim pasniedza balvu “Latvijas lepnums” nominācijā “Vairāk nekā prasa pienākums”.
Dakter, ja godīgi — nepiekūstat no uzmanības, ka jūs aicina uz intervijām, diskusijām, vaicā pēc eksperta viedokļa?
No uzmanības es nenogurstu, drīzāk no darba apjoma. Ja esi viens no retajiem bērnu psihiatriem, pie kura vēršas pēc eksperta viedokļa, pienākumi dubultojas. Par laimi, patlaban situācija mainās, darba tirgū ienāk jauni dakteri, kas ir gatavi publiski uzstāties. Tāpēc, kad vien rodas iespēja, intervijai, diskusijai vai eksperta viedokļa paušanai es iesaku savus jaunos kolēģus, jo ir svarīgi, ka parādās dažādi cilvēki un tiek pausti dažādi viedokļi.
Esat teicis, ka tituli un amati ir kā kurpes, kuras jāienēsā, lai justos ērti. Bet vai nav arī tā, ka tad, kad kurpes ievalkājas, tās vairs neberž — vairs tik skarbi neredzi trūkumus?
Biju diezgan jauns, kad man uzticēja vadošu amatu. Atklāti sakot, tās vadītāja kurpes vēl neesmu ievalkājis. No visām aktivitātēm, kurās iesaistos, vislielāko piepūli man sagādā tieši administrēšana. Man patīk un padodas klīniskais darbs, šķiet, ka tam ir liela jēga. Tāpat man tuvs ir darbs ar studentiem, lekciju lasīšana. Nedz klīniskais darbs, nedz darbs ar studentiem mani nenogurdina tā, kā tas notiek, kad pildu vadītāja pienākumus.
Manuprāt, vajadzētu noteikt konkrētu termiņu, cik ilgi drīkst ieņemt vadošu amatu, un ne tikai medicīnā, bet jebkurā jomā.
Tagad, kad jau septiņus gadus esmu vadījis BKUS Bērnu psihiatrijas klīniku, ir uzkrājusies pieredze, bet mazinājusies degsme. Zinot, cik daudz enerģijas un laika jāiegulda, lai veiktu kādas pārmaiņas, ieviestu kaut ko jaunu, dažkārt ļauju, lai viss rit pa vecam. Pirms septiņiem gadiem diez vai būtu tā rīkojies. Tāpēc nedrīkst pārāk ilgi iesēsties vadītāja krēslā, ir jābūt nomaiņai, lai nāktu cilvēki ar svaigu redzējumu, idejām, enerģiju. Ne velti Latvijas valsts Satversmē ierakstīts, ka “viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas”.
Vai joprojām ticat — ja ir laba ideja un enerģija, tad Latvijā var mainīt lietas? Neesat vēl pazaudējis optimismu?
Optimismu neesmu pazaudējis, bet labāk pārzinu situāciju, esmu reālists. Ir jārēķinās: jo lielāks kuģis jeb sistēma, jo lielāka ir inerce jeb tendence saglabāt ierasto kārtību. Lai mainītu kuģa kustības virzienu, nepieciešams ieguldīt daudz enerģijas, turklāt virziena maiņa nenotiek strauji. Ieviest ko jaunu lielā sistēmā, kāda ir arī slimnīca, var būt diezgan frustrējoši. Ir kolēģi, kuri pārmaiņas vēlas pieredzēt tūlīt, — ja rezultāta nav uzreiz, viņi zaudē motivāciju.
Vadot lielu sistēmu, ir jābūt attīstības redzējumam ilgtermiņā, lai varētu motivēt citus.
Iespēja kaut ko mainīt bija viens no iemesliem, kāpēc palikāt Latvijā, — būt lielai zivij mazā dīķī, nevis mazai zivij lielā dīķī?
Globālus lēmumus par profesijas izvēli vai darbavietas un dzīvesvietas maiņu parasti pieņem, izvērtējot vairākus faktorus. Arī es vairāku faktoru sakritības dēļ izlēmu nepalikt Lielbritānijā, kur pavadīju pēdējo rezidentūras daļu pieaugušo psihiatrijā. Un viens no faktoriem nenoliedzami bija tas, ka Latvijā pavērās iespēja ātrāk sasniegt lielāku ietekmi un svaru nozarē. Turklāt šeit medicīnas sistēmas kuģi ir vieglāk iekustināt uz pārmaiņām, jo šīs sistēmas apjoms ir mazāks nekā Lielbritānijā.
Cik daudz laika bez visiem citiem pienākumiem jums atliek pacientiem?
Pacientus pieņemu reizi nedēļā, konsultēju ambulatori. Ik pa laikam ir arī citi klīniskie pienākumi, piedalos konsilijos, konsultēju, bet pamatā darbs ar pacientiem aizņem tikai piekto daļu no manu pienākumu apjoma. Tas man šķiet pārāk maz, gribu vairāk laika veltīt pacientiem. Ceru, ka situācija drīz mainīsies. Rēķinos ar to, ka ilgāk par desmit gadiem nebūšu klīnikas vadītājs, tad varēšu daudz lielākā apjomā pievērsties klīniskajam darbam. Līdz tam man šķiet svarīgi pabeigt lielos projektus, kurus savulaik esmu iniciējis, ieguldījis enerģiju un laiku.
Vēl neesam pārcēlušies uz Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra jaunajām telpām. Patlaban mēģinām pāriet uz citādu darba organizāciju, kuras pamatā būs specializēta multiprofesionāla komanda. Augusta beigās jaunajiem bērnu psihiatriem bija valsts eksāmens (viņi ir pirmie valstī, kas bērnu psihiatriju izvēlējās kā pamatspecialitāti). Arī šis ir viens no maniem projektiem, kura augļus nu varam plūkt. Tagad katru gadu bērnu psihiatru rindas varēs papildināties ar pieciem sešiem speciālistiem. Tas viss manī uztur optimismu, ka lietas notiek, būs labi.
Bērnu psihiatrijas klīnikā vizīte pie speciālista jāgaida gandrīz pusgads, ja vien situācija nav akūta?
Pacientu rinda ir gara, bet mēs visu laiku cenšamies šo situāciju mainīt, piemēram, palielinām ambulatoro konsultāciju skaitu. Diemžēl pacientu rinda tāpēc īpaši nesarūk, jo pieaudzis pieprasījums pēc bērnu psihiatra palīdzības. Un tas, manuprāt, saistīts nevis ar to, ka bērni biežāk cieš no psihiskiem traucējumiem, bet gan sabiedrība ir labāk informēta, vecāki ir zinošāki, mazinājusies stigma attiecībā uz psihisko veselību, nebaidās vērsties pie speciālista.
Ja skatās desmit gadu griezumā, Latvijas sabiedrības aizspriedumi pret psiholoģiskās vai psihiatriskās palīdzības saņemšanu ir ievērojami mazinājušies, īpaši jauniešiem. Viņi ir gatavi pieņemt palīdzību. Taču tas ir izaicinājums mums, bērnu psihiatriem, jo pieprasījums pēc palīdzības pieaug, bet trūkst speciālistu un finansējuma, lai varētu piesaistīt vairāk speciālistu. Tāpēc sanāk tā, ka mēs visu laiku skrienam pakaļ vilcienam.
Un pieaug to bērnu skaits, kas pie jums ierodas ar garastāvokļa, ēšanas, depresijas traucējumiem?
Problēmu loks ir ļoti plašs, katram vecumposmam atšķirīgs. Jaunākā vecuma bērniem pamata problēma ir attīstības traucējumi — neattīstās valoda vai citas funkcijas. Sākumskolas vecuma bērniem blakus šīm problēmām var būt dažādas emocionālās un uzvedības grūtības (trauksme, bailes, hiperaktivitāte), savukārt pusaudžu vecumā var parādīties ēšanas traucējumi, paškaitējoša uzvedība, garastāvokļa maiņas, atkarības.
Ar kāda spektra traucējumiem jums interesantāk strādāt? Un ar kādu vecumgrupu? Kāpēc?
Ja grib sniegt kvalitatīvu pakalpojumu, nepieciešams specializēties, un psihiatrija nav izņēmums.
Es, piemēram, neizprotu ēšanas traucējumus. Ja pie manis ierodas paciente (biežāk tās ir meitenes), kura cieš no ēšanas traucējumiem, es nespēju pārstrādāt savas emocijas, tāpēc nevaru palīdzēt, nosūtu pacienti pie kolēģes. Bet man ir viegli strādāt ar pacientiem, kuriem ir centrālās nervu sistēmas attīstības traucējumi. Tā ir ļoti liela grupa, kurā ietilpst bērni ar autismu, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu un neirālās attīstības traucējumiem. Šie traucējumi man šķiet saprotami, tāpēc ir viegli izglītot gan pacientu, gan viņa vecākus. Tas ir ļoti svarīgi, jo tad gan bērnam, gan viņa vecākiem top skaidrs, kas notiek. Kamēr to nesaproti, nevari sev palīdzēt.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada oktobra numurā