Šveices pusaudžiem – savs profesors

Šveices veselības aprūpes dati

• Iedzīvotāji vecumā līdz 14 gadiem – 16,37%
• Iedzīvotāji vecumā virs 65 gadiem – 15,76%
•  Slimnīcu gultu skaits uz 100 000 iedzīvotāju – 566,97
• Ārstu skaits uz 100 000 iedzīvotāju – 389,56
•  Izdevumi veselības aprūpei no valsts kopprodukta – 11,6%

Informācija no datubāzes Health for all

Kāpēc centrēties uz pusaudžiem

Pusaudžu medicīnas specifiku esmu apguvis Kanādā, kur pavadīju četrus gadus, bet Eiropā esmu vienīgais ar profesora grādu šajā sfērā. Šveicē nav īpašu ārstu pusaudžiem, un varbūt arī nav nepieciešami, taču lielāku uzmanību šīs vecuma grupas pacientiem vajadzētu pievērst primārās aprūpes, ģimenes ārstiem un pediatriem. Pusaudžu ārsti ir vajadzīgi centrālajās slimnīcās, kur nereti gadās arī ļoti smagas problēmas, kad nepieciešamas zināšanas tieši pusaudžu medicīnā un ir ļoti svarīgi, lai būtu ārsti ar labi izstrādātām iemaņām sarunāties ar pusaudžiem un viņus ārstēt. Ir nepieciešami viens vai vairāki pusaudžu medicīniskās aprūpes treniņa centri, kur strādā praktiķi, kuri spēj nodot savas zināšanas par saskarsmi ar pusaudžiem citiem ārstiem. Vajadzīgi arī cilvēki ar īpašām akadēmiskām zināšanām, jo dažkārt mums jābūt kā advokātiem, interešu aizstāvjiem un jāpanāk, lai kolēģi precīzi uzklausītu, pieņemtu un akceptētu specifiskās pusaudžu ārstēšanas nianses. Šāda sistēma darbojas ASV, Kanādā, Austrālijā, kur pusaudžu medicīnai ir senākas saknes un vēsture. Eiropā tas ir relatīvi jauns virziens, taču ir daudz zinošu kolēģu, kuri savā praksē veic krietnu darbu šajā veselības aprūpes jomā..

Ir izplatīts uzskats, ka pusaudžu veselība ir laba, jo tie ir jauni cilvēki - viņiem nekādu smagu slimību nav, taču, ja paraugās statistiski, izrādās, ka cilvēkiem šajā vecumā ir gan gremošanas sistēmas, gan ar reproduktīvo veselību saistītas problēmas, somatiskas kaites, ļoti būtiskas ir varmācības gadījumu izraisītas sekas. Pusaudžu gadi ir laiks, kad veidojas ieradumi visai dzīvei. Jau iegūtus un iesakņojušos paradumus ir daudz grūtāk mainīt, un nelāgos izskaust - pavisam grūti. Esmu drošs, ka, vairāk ieguldot pusaudžu vecuma pacientu izglītošanā un ārstēšanā, vēlākos gados var ietaupīt, sagādājot krietnu veselības rezervi dzīvei. Jābūt ilgtermiņa domāšanai un redzējumam, lai to saprastu. Cik man zināms, arī Latvijā ir liels potenciāli zaudēto dzīves gadu skaits, un dažādu tieši ārējo cēloņu (pašnāvības gadījumi, alkohola lietošana, smēķējošas dzemdētājas) dēļ šis process aizsākas tieši pusaudžu vecumā. Valstīs ar zemiem demogrāfiskajiem rādītājiem tas ir jo īpaši jāņem vērā. 

Par konfidencialitāti

Mēs sadarbojamies ar primārās aprūpes ārstiem, kuriem praksē gadās īpaši smagas situācijas. Uz laiku uzņemamies šo pacientu ārsta lomu. Ir daudz piemēru, kad tieši pusaudžu veselības aprūpē izšķiroši svarīga ir konfidencialitāte un uzticība starp pacientu un ārstu. No gūtās pieredzes izstrādājam dažādu situāciju modeļus un tad trenējam primārās aprūpes ārstus, analizējam un diskutējam, kā saskarsmes aspekti ir pasliktinājušies vai uzlabojušies.

Pret konfidencialitāti izturamies ārkārtīgi uzmanīgi. Ja gadās situācija, kurā pusaudzis ir uzticējies ārstam pusaudžu veselības centrā, viņa veselības stāvoklis ir uzlabojies, rodas jautājums, cik daudz stāstīt ģimenes ārstam. Ir jāuzrunā jaunais cilvēks un jāizskaidro, ka informācija ir svarīga viņa ģimenes ārstam. Piemēram, meitene 15 gadu vecumā ir seksuāli aktīva, bet viņas ģimene to nezin. Ģimenes ārstam taču tas būtu jāzin, jo jāvada ar kontracepciju saistītie jautājumi. Taču, ja meitene vēlas, konfidencialitāte ir jāievēro, citādi viņa var zaudēt uzticību arī mūsu ārstam un palikt bez uzraudzības, kas varētu izraisīt nevēlamas sekas. Šveicē šīs attiecības nav ar likumu regulētas, tās nosaka ārsta lēmums.

Viens no nerakstītiem likumiem, kas saistīts ar pusaudžu veselības problēmām, ir - nepalikt vienam - ne pacientam ar savām sāpēm un problēmām, ne arī ārstam, kurš viens īsti nevar tikt galā ar situāciju. Ar šo likumu ir saistīta vēl viena no mana darba funkcijām - jebkurš primārās aprūpes ārsts var zvanīt un interesēties, kā rīkoties situācijā, kura skārusi viņa pacientu pusaudzi.

Skepsei - nē    

Nekad neesmu bijis skeptiķis - vienmēr meklēju jaunus ceļus un iespējas profesionālai attīstībai, taču ir vērojams, ka ārsti Šveicē izjūt zināmu depresiju. Arī manu tuvāko kolēģu lokā ir jūtamas šādas tendences. Tam ir divi cēloņi. Pirmais - algas ir patiešām lielas, taču ārsti arvien vairāk un vairāk nonāk apdrošināšanas kompāniju ietekmē, kas aizvien jūtamāk ietekmē viņu rīcības izvēli. Dažkārt ārsts nevar pieņemt pacientu, jo viņam nav vajadzīgās apdrošināšanas polises, savukārt, lai likumsargi nevarētu meklēt kādas pacientu tiesību pārkāpumu epizodes, ir jāveic liels birokrātisks darbs, viss ārkārtīgi smalki jādokumentē.

Jā, mūsu valsts ir bagāta, taču visas problēmas tas neatrisina. Neapmierināti un satraukti par savu stāvokli ir tieši primārās aprūpes ārsti. Man pieredzes gaitā ir radies secinājums - ja Šveices ārsti vairāk ceļotu un dotos ne vien atpūtas braucienos, bet pieredzes apmaiņā uz citām zemēm, viņiem rastos citāda attieksme pret savu profesionālās dzīves situāciju. Tas gan vairāk ir dzīves uztveres jautājums un zināmā mērā tikai joks, jo patiesi eksistējošās grūtības tas neatrisinātu.

Ir vērojamas negatīvas tendences, kādu pirms gadiem piecpadsmit nebija. Zināmā mērā var apgalvot, ka zelta laiki Šveices medicīnas aprūpē ir beigušies, taču problēmas, kas to ietekmē, nav skārušas vien mūsu valsti, daudzas saistītas ar globālām tendencēm. Strauji attīstās iespējas, ar ko ārsts var palīdzēt pacientam, dažkārt veicot brīnumus. Vienlaikus no ārsta sagaida vairāk, turklāt vēlas par šo sagaidāmo ar garantijām būt droši un tādēļ apdrošinās. Reizē ar medicīnas tehnisko varenību pieaug arī manipulāciju izmaksas un līdz ar to arī apdrošināšanas apjomi. No šādiem aspektiem raugoties rītdienā, situāciju veselības aprūpē nenovērtē daudzi politiķi valstīs ar atšķirīgu ekonomisko situāciju.

Esmu pabijis Krievijā, Lietuvā, Gruzijā un citās zemēs. Lielākoties visur sastopos ar viedokli, ka Šveicē, protams, ir leiputrija, taču man radies secinājums, ka gandrīz visās valstīs ir krietnas problēmas ar finansējumu veselības aprūpei. Šveicē aptuveni 11% no kopprodukta tiek tērēti veselības aprūpei, un tas ir ļoti daudz, taču mūsu populācija noveco un līdz ar to veselības aprūpe izmaksā arvien dārgāk. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ jāaizstāv pusaudžu un bērnu veselības aprūpes svarīgie aspekti. Atklājas ļoti būtiska iezīme - bērni un pusaudži nebalso konkrētajās vēlēšanās, līdz ar to veidojas diezgan absurda situācija - politiķi ir vairāk ieinteresēti iedalīt naudu dažādiem mērķiem un programmām gados vecāku ļaužu veselības aprūpei, kas, protams, nav slikti, taču nav arī tālredzīgi. Vairāk tiek domāts par elektorātu nekā mērķtiecīgi par ieguldījumiem nākotnē. Tādēļ ļoti daudz jāstrādā ar pusaudžu vecākiem. Mani gandarī tas rezultāts, ko, apmācot saskarsmei ar pusaudžiem, gūstu darbā ar studentiem, ģimenes ārstiem, arī sociālās aprūpes darbiniekiem un psihologiem. No sabiedrības puses ir interese par mūsu centru, bet dažkārt arī no profesionāļu puses sastopamies ar attieksmi, kas nenorāda uz sapratni par pusaudžu veselības problēmām.

Veselības apdrošināšanai trešdaļa no algas

Veselības aprūpes apmaksas sistēma Šveicē ir kompleksa. Lielāko daļu veido apdrošināšanas kompāniju nodrošinājums. Ikvienam ir jāmaksā krietna veselības apdrošināšanas summa. Ir medicīnas iestādes un slimnīcas, tādas kā mana darba vieta, kuru pamatkapitālu sastāda valsts fondu nauda, un tam paralēli iespēju robežās tiek meklēti līdzekļi arī no privātajiem fondiem. Diemžēl jāatzīst, ka sistēma nedarbojas ideāli, jo tā izmaksā ļoti dārgi, - cilvēki trešo daļu no saviem ienākumiem ir spiesti samaksāt par veselības apdrošināšanu. Tā ir mūsu zemes problēma. Taču pozitīvais ieguvums, protams, ir izcili labā augsta līmeņa veselības aprūpe, kas varbūt ir labāk organizēta nekā citās valstīs. Mums ir jāmaksā par apdrošināšanu, konsultācijām, medikamentiem utt. Taču studentu apmācība un pētnieciskais darbs netiek apmaksāts no iedzīvotāju veselības apdrošināšanas naudas. Visam ir sava noteikta cena.

Problēmas ir

Privāti strādājot, ārsts var nopelnīt krietni vairāk, taču lielo centrālo klīniku ārstu profesionālais prestižs ir augstāks. Diemžēl šobrīd mediķu prestižs kopumā ir krietni krities. Jāatzīst, ka ir vērojams šāds negatīvs process un nevar izslēgt iespēju, ka arī mūsu valstī pienāks brīdis, kad būs nepieciešams importēt ārstus. Pagaidām ārstu ir diezgan, taču vērojama problēma, kas raksturīga ne Šveicei vien - ir pārāk daudz ārstu pilsētās un ap tām, bet attālākos rajonos ārstu nepietiek. Diemžēl nav regulējošu mehānismu, kas šo problēmu varētu atrisināt. Otrkārt, mums nav pietiekami daudz primārās aprūpes ārstu, taču ārstu šaurās specialitātēs ir vairāk nekā nepieciešams. Situācija šādi veidojusies tādēļ, ka no valsts puses tas nekādi netiek regulēts un cilvēki drīkst brīvi rīkoties un izvēlēties, kā uzskata par pareizu. Pieļauju, ka nākotnē tas radīs krīzes situāciju un mums būs jāaicina darbā ārsti no citām zemēm. Slikti ir tas, ka problēma ir apjaušama, taču pašlaik nekas netiek darīts, lai tā nenotiktu.

Foto: Jānis Brencis