Depresija kādā dzīves posmā skar katru ceturto pasaules cilvēku. Lai gan ir daudzas ārstniecības modalitātes — psihoterapija, dzīvesveida izmaiņas, psihofarmakoloģija, neirostimulācija, kuras var atvieglot ar depresiju sirgstošā pacienta dzīvi, tomēr remisiju daudzi nepiedzīvo un daudziem ir arī recidīvi. Īstas izpratnes par to, kas tieši izraisa depresiju, nav, bet ir hipotētiskas teorijas.
Pētnieki atklāja, ka koledžas studenti, kuri mēģināja samazināt savu sociālo mediju lietošanu līdz 30 minūtēm dienā, divu nedēļu eksperimenta beigās un salīdzinājumā ar kontroles grupu ieguva ievērojami zemākus rezultātus trauksmes, depresijas, vientulības un baiļu skalā.
Saskaņā ar jaunu pētījumu sievietēm, kuras lietoja kombinētās kontracepcijas tabletes, bija lielāks depresijas attīstības risks nekā sievietēm, kuras tās nelietoja. Kontracepcijas tabletes palielināja sieviešu risku par 73 procentiem pirmajos divos lietošanas gados.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka B vitamīns, L–metilfolāts (LMT) var būt efektīvs papildinājums pacientiem ar smagiem depresijas traucējumiem (MDD) ar nepietiekamu reakciju uz antidepresantiem.
Pacientiem, kuri pārvalda depresiju, izmantojot psiholoģisko terapiju, ir samazināts sirds un asinsvadu slimību risks. Tas ir Apvienotajā Karalistē veikta liela kohortas pētījuma rezultāts. "Tiem, kuriem depresijas simptomi mazinājās pēc terapijas, bija par 10 % līdz 15 % mazāka iespēja piedzīvot kardiovaskulārus notikumus nekā tiem, kuriem depresijas simptomi nemazinājās," ziņo autori European Heart Journal.
Mākslīgais intelekts varētu būt noderīgs instruments psihiskās veselības ārstēšanā, liecina Ilinoisas Universitātes Čikāgas pētnieku vadītā jaunā pilotpētījuma rezultāti.
Hormonālais jutīgums var būt kā riska faktors dažu depresīvo traucējumu attīstībā sievietēm – tas novērots dažādās menstruālā cikla fāzēs, perimenopauzē, pēc dzemdībām un sākot lietot hormonālo kohntracepciju. Līdz šim ievākts neliels daudzums pētījumu, kas atbalstītu depresīvu epizožu saistību ar sievietes reproduktīvo ciklu.
Hroniskas sāpes ir viena no galvenajām sabiedrības veselības problēmām. Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka no hroniskām sāpēm cieš aptuveni piektdaļa Eiropas iedzīvotāju. [1] Viens no biežākajiem hronisku sāpju iemesliem ir locītavu slimības. Rakstā lasiet par pagājušajā gadā veiktu mikropopulācijas pētījumu trīs Latvijas lauku ģimenes ārstu praksēs — par psihoemocionāliem traucējumiem pacientiem ar hroniskām somatiskām ortopēdiskām un reimatoloģiskām locītavu sāpēm.
Vai labāka kardiovasklārā veselība nozīmē zemāku depresīvo simptomu attīstības risku? Lai atbildētu uz šo jautājumu tika veikts kohortas pētījums (GAZEL) Francijā, kura laikā novērtēja, vai laba sirds un asinsvadu sistēmas veselība un tās uzlabošana ir saistīta ar zemāku incidentu depresīvo simptomu risku.
Tinnitus ir bieži sastopams simptoms otorinolaringologu praksē. Kaut arī tinnitus patofizioloģija līdz galam nav izprasta, klīnisko pētījumu rezultāti norāda, ka šiem pacientiem ir paaugstināts depresijas, trauksmes un somatizācijas risks. Tāpēc pacienti, kas vēršas pēc palīdzības tinnitus dēļ, ir īpaši ievainojama pacientu grupa.
Kāda ir depresijas un trauksmes spektra traucējumu un simptomu izplatība alopecia areata pacientu vidū? To sistemātiska pārskata un meta–analīzes veidā noskaidroja šā pētījuma autori.
Vairāk nekā 60 % ģimenes locekļu, kas aprūpē tuvnieku ar Alcheimera slimību (AD), bija vismaz viegli depresijas simptomi jau brīdī, kad tuviniekam tika diagnosticēta AD. Trešdaļai no aprūpētājiem depresijas simptomi pasliktinājās piecu gadu novērošanas laikā.
Sezonālos afektīvos jeb depresīvos traucējumus (SDT) aprakstīja N. Rosenthal ar līdzautoriem 1984. gadā. Autori raksturoja depresijas klīnisku variantu, kas uzliesmoja un atkārtojās rudenī un ziemā, kam sekoja remisija pavasarī un vasarā. [1]
Vai rutīnas depresijas sijājošās atlases īstenošana primārajā aprūpē ir saistīta ar labākiem sijājošās atlases rādītājiem grupām, kurām ir depresijas nepietiekamas ārstēšanas risks?
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
