Retrospektīvā kohortas pētījumā TriNetX konstatēts, ka lielākā daļa saistaudu slimību un daļa neitrofilu dermatožu saistītas ar ievērojami augstākiem viena gada, piecu un 10 gadu riskiem attīstīties hematoloģiskai malignitātei, kamēr autoimūnas bullozas slimības šādu saistību neuzrāda. Pētījumā aptverti dati par 180 miljoniem cilvēku 18 pasaules valstīs.
Reimatoīdais artrīts (RA) pasaulē skar ~ 0,46 % populācijas. Slimības hroniskās un sistēmiskās dabas dēļ kritiski svarīga ir agrīna un pareiza diagnoze, lai sāktu intervences, apturot slimības progresēšanu un uzlabojot iznākumu. RA pacientu pārvaldības gadījumā jāņem vērā gan potenciālo blakusslimību slogs, gan atbildreakcija uz izvēlēto terapiju, gan arī izaicinājumi sāpju pārvaldībā.
Meta-analīze, kas apkopojusi 16 novērojumu pētījumus, neatklāja būtisku saistību starp vakcināciju un reimatoīdā artrīta (RA) risku. Īstermiņa novērošanas dati (<1 gads) liecina, ka vakcīnas var pasargāt no RA.
Aprēķināts, ka 42 % pacienšu ar reimatoīdo artrītu (RA) neizdodas ieņemt bērniņu gada laikā pēc neaizsargāta dzimumakta piekopšanas. Salīdzinājumam, - vispārējā populācijā šis procents ir ievērojami mazāks, ap 10-15 %. Amerikas Reimatologu kolēģijas (ACR) ikgadējā sanāksmē prezentēti dati, kas liecina par treat-to-target (T2T) jeb ārstējam līdz mērķim stratēģijas ieguvumiem, lai uzlabotu RA pacienšu auglību.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Persistējošs monoartrīts pie citādi labi kontrolēta reimatoīdā artrīta ir terapeitiski izaicinošs stāvoklis. Intraartikulāri steroīdi ir pamata ārstēšanas izvēle, tomēr pastāv teorijas, ka tiem, kam steroīdi nepalīdz, varētu izmantot slimību modificējošas antireimatoīdās zāles un bioloģiskos medikamentus.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka Covid-19 infekcijas sastopamība cilvēkiem ar reimatiskām slimībām ir zema, un lielākajai daļai inficēto ir viegla slimības gaita. Turklāt reimatisko slimību pacientiem, kas inficēti ar Covid-19, nāves gadījumu skaits ir neliels.
Pacientiem ar reimatoīdo artrītu ir tāda paša līmeņa kardiovaskulārie ieguvumi bez papildus riskiem no statīnu lietošanas, kā citiem indivīdiem, secināts lielā klīniskā pētījumā.
Smēķēšana ir nozīmīgs reimatoīdā artrīta (RA) riska faktors, bet svarīgākais jautājums joprojām bija neatbildēts: vai smēķēšanas pārtraukšana aizkavē vai novērš RA attīstību. Jaunajā pētījumā atklāts, ka uzvedības maiņa, šajā gadījumā smēķēšanas pārtraukšana var mazināt RA attīstības risku.
Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Reimatoīdais artrīts (RA) ir izplatītākā un vienlaikus arī viena no nopietnākajām iekaisuma artrīta formām. Neārstēts RA izraisa neatgriezeniskus bojājumus locītavās, funkcionālus traucējumus un saīsina dzīvildzi. Tomēr, pateicoties agrīnai diagnostikai un efektīvām ārstēšanas metodēm, slimību izdodas apturēt un efektīvi ārstēt.
Pētījumā atklāts, ka reimatoīdais artrīts var paaugstināt hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) attīstības risku, rezultāti publicēti žurnālā Arthritis Care & Research.
Zivju lietošana uzturā divas vai vairāk reizes nedēļā ir saistīta ar zemāku slimības aktivitāti pacientiem ar reimatoīdo artrītu (RA), secināts šķērsgriezuma pētījumā, kura rezultāti publicēti Arthritis Care & Research.
Zema blīvuma lipoproteīna holesterīnam (ZBLH) ir pierādīta kauzāla loma aterosklerozes progresijā un kardiovaskulāro risku pieaugumā. Pēdējo gadu laikā uzkrātie pierādījumi nepārprotami apstiprina, ka ZBLH samazināšana ir tieši saistīta ar kardiovaskulāro notikumu riska mazināšanu, turklāt ieguvums ir proporcionāls gan samazinājuma apmēram, gan terapijas ilgumam. Tas ir veidojis mūsdienu pieeju hiperholesterinēmijas ārstēšanā, ko raksturo trīs pamatprincipi — mērķtiecība, savlaicīgums un ilgtermiņa noturība.
“Es vienmēr esmu bijusi nedaudz ideāliste, vēlējusies atjaunot redzi arī tiem pacientiem, kam tas pašreizējā brīdī nav iespējams,” atzīst oftalmoloģe, Paula Stradiņa klīniskās universitātes Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Oftalmoloģijas katedras vadītāja profesore GUNA LAGANOVSKA.
Pieaugušo aptaukošanās iepriekš saistīta ar atsevišķām infekcijām, taču pierādījumi par tās ietekmi visā infekcijas slimību spektrā ir ierobežoti. Šajā daudz¬kohortu pētījumā ar ietekmes modelēšanu tika analizēta saistība starp šo novēršamo riska faktoru un 925 bakteriālu, vīrusu, parazitāru un sēnīšu infekcijas slimību incidenci, hospitalizācijām un mirstību, kā arī novērtēta to globālā un reģionālā attiecināmā ietekme.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
