Ausu sāpes ir viena no biežākajam sūdzībām, ar kurām pacienta vecāki nekavējoties dodas pie ģimenes ārsta vai otorinolaringologa. Vidusauss iekaisums ir viens no šā simptoma cēloņiem. Lai gan to uzskata galvenokārt par bērnu slimību, tā sastopama arī pieaugušajiem.
Mūsdienās viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc bērnam ordinē antibakteriālās terapijas līdzekļus, ir tieši akūts vidusauss iekaisums jeb otitis media acuta (OMA). [1; 2] Nav precīzu datu par OMA izplatību Latvijā, bet katrs ģimenes ārsts, kas strādā ar bērniem, noteikti piekritīs apgalvojumam, ka saaukstēšanās sezonā vismaz pāris gadījumu nedēļā tiek piefiksēti.
Vidusauss iekaisums ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc vecāki uz apskati pie ārsta ved bērnu. Pagājušajā gadā ar diagnozi “vidusauss iekaisums” Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Otorinolaringoloģijas nodaļas ambulatorajā daļā konsultēti 1919 bērni.
Drēgnie laikapstākļi ziemā bieži vien ir iemesls vīrusinfekcijai vieglākā vai smagākā formā. Lielākoties to gaita ir pašlimitējoša un nepieciešamības doties pie ārsta nemaz nav. Taču gadījumos, kad banālai saaukstēšanās epizodei pievienojas komplikācijas, liela daļa no tām ir otorinolaringologa lauciņš: strutains vidusauss iekaisums, tonsilīts, rinosinusīts.
Bērniem ar zemu D vitamīna līmeni un biežām atkārtotām auss infekcijām, var samazināt akūtu otitis media risku, lietojot D vitamīnu. D vitamīna lietošana parasti ir labi panesama.
Pasīvās smēķēšanas ekspozīcija grūtniecības laikā un zīdaiņa vecumā ir saistīta ar paaugstinātu dzirdes zuduma risku pusaudžiem, ziņots Otolaringoloģijas – Galvas un Kakla ķirurģijas arhīva jūlija numurā (Archives of Otolaryngology-Head and Neck Surgery)
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]