Parasti hepatoprotektoriem tiek izvirzītas vairākas prasības: maksimāla absorbcija, spēja saistīt aknu šūnas bojājošus savienojumus vai novērst to veidošanos, iekaisuma procesu mazināšana, fibroģenēzes nomākšana, reģenerācijas stimulēšana, aknu metabolisma uzlabošana, turklāt tas nedrīkst būt toksisks.
Ne vienmēr ārstam ienāk prātā, ka populārais vārds “hepatoprotektors” nav viennozīmīgs — šim vārdam ir divi krasi atšķirīgi skaidrojumi, divas atšķirīgas nozīmes. Visbiežāk to uztver kā vielu, kas spēj stiprināt hepatocītus, spēj padarīt tos “veselīgus un izturīgus”, ļauj hepatocītiem palikt nebojātiem arī tad, ja aknas pakļautas dažādu kaitīgu faktoru ietekmei: tās bojā, piemēram, alkohols, hepatotoksiskas sadzīves ķīmiskās vielas, hepatotoksiski medikamenti.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā veikta Latvijā unikāla septiņas stundas ilga operācija, kurā pacientam ar hroniska čūlaina procesa izraisītu pilnīgu barības vada necaurlaidību izveidots jauns barības vads, izmantojot paša pacienta kuņģa audus.
Vērojot mūsdienu sabiedrības vecuma struktūru, izteikti iezīmējas demogrāfiskā novecošanās tendence. Saskaņā ar demogrāfiskajiem datiem senioru īpatsvars Latvijā ik gadu stabili pieaug, sabiedrībai novecojot un palielinoties iedzīvotāju vidējam paredzamajam mūža ilgumam. [1] Lai gan dzīves ilguma pieaugums ir sabiedrības veselības sasniegums, tas rada jaunas klīniskas un sociālas problēmas, īpaši saistībā ar polimorbiditāti un gados vecāku pacientu veselības traucējumiem.