PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Trausluma sindroms un uzturvielu nepietiekamība geriatriskajā psihiatrijā

A. Šķēle, R. Logins, J. Dubinskis
Trausluma sindroms un uzturvielu nepietiekamība geriatriskajā psihiatrijā
Magnific
Vērojot mūsdienu sabiedrības vecuma struktūru, izteikti iezīmējas demogrāfiskā novecošanās tendence. Saskaņā ar demogrāfiskajiem datiem senioru īpatsvars Latvijā ik gadu stabili pieaug, sabiedrībai novecojot un palielinoties iedzīvotāju vidējam paredzamajam mūža ilgumam. [1] Lai gan dzīves ilguma pieaugums ir sabiedrības veselības sasniegums, tas rada jaunas klīniskas un sociālas problēmas, īpaši saistībā ar polimorbiditāti un gados vecāku pacientu veselības traucējumiem.

Geriatriskajā psihiatrijā arvien lie­lāku uzmanību piesaista divi bū­tiski klīniskie izaicinājumi — trausluma sindroms (frailty) un uzturvielu nepietiekamība, kas būtiski ietekmē terapijas efektivitāti un pacienta prognozi. Trauslums ir ar novecošanos saistīts sindroms, kas izraisa fizioloģisko sistēmu disregulāciju un funkcionālo rezervju izsīkumu, padarot organismu neaizsargātu pret stresa faktoriem (akūtām slimībām, traumām, operācijām) un paaugstinot kritienu, invaliditātes, institucionalizācijas un nāves risku. To vei­cina vairāki būtiski riska faktori: muskuļu masas un spēka samazināšanās, kognitīvs deficīts, depresija, malnutrīcija, miega traucējumi, dzirdes un redzes funkciju pasliktināšanās, dzīvošana vienatnē, polifarmācija un citi.

Epidemioloģiskie dati rāda, ka šī sindroma izplatība strauji palielinās līdz ar vecumu: grupā no 65 līdz 75 gadiem tas skar aptuveni 3,9 % indivīdu, bet senioriem, kas vecāki par 85 gadiem, sastopamība sasniedz jau 25 % populācijas. [1; 8]

Trausluma novērtēšanai klīniskajā praksē izmanto divas galvenās metodoloģiskās pieejas:

  • fenotipiskais trauslums — visbiežāk lietotais modelis, kura pamatā ir pieci fiziskie parametri, ietverot neplānotu svara zudumu, izsīkumu/nogurumu, muskuļu spēka samazināšanos, lēnāku gaitas ātrumu un zemu fizisko aktivitāti;
  • deficītu akumulēšanās modelis — pieeja, kas balstās uz uzkrāto veselības traucējumu un orgānu funkcionālo deficītu kopumu, kuri eksponenciāli palielina nelabvēlīgu iznākumu risku.

Nepietiekams uzturs un trausluma sindroms geriatrijā visbiežāk pastāv vienlaikus, veidojot “apburto loku”. Samazināta uzturvielu — makroelementu un mikroelementu — uzņemšana paātrina muskuļu masas zudumu, izraisot sarkopēniju un veicinot organisma funkcionālo rezervju izsīkumu. 

Kāpēc geriatrisks pacients ir riska grupā?

Uzturvielu nepietiekamības pamatā geriatrijas psihiatrisko pacientu grupā pastāv somatisku un psihoemocionālu faktoru mijiedarbība. Ir jāatceras, ka novecošanās process pats par sevi norit, attīstoties dažādiem mehānismiem, kas apgrūtina uztura uzņemšanu un kavē vielmaiņu. Oža un garša ir tās maņas, kas ļauj pārtiku izbaudīt un uzņemt drošā veidā. Garšas kārpiņu skaita samazināšanās noteiktos mēles apvidos un slikta mutes dobuma higiēna, kā arī dažādu medikamentu lietošana rada garšas uztveres un kvalitātes problēmas. Tādi geriatriskajā populācijā bieži lietoti medikamenti kā statīni, miega līdzekļi (piem., zopiklons), antihipertensīvie (īpaši kaptoprils) preparāti un citi mēdz radīt garšas sajūtas izmaiņas, izraisīt specifisku metālisku, rūgtu garšu mutē vai pat pilnīgu garšas zudumu. Būtiski pasliktināt garšas funkciju var arī antiholīnerģiskie medikamenti, veicinot kserostomijas attīstību. Ksenobiotikām ir būtiska nozīme ožas epitēlija bojājuma akumulācijā, tomēr arī dažādas neiropatoloģijas, kā, piemēram, Alcheimera vai Parkinsona slimība, spēj atstāt negatīvas sekas ožas ziņā nozīmīgos smadzeņu reģionos, ra­dot neatgriezenisku funkcionālu pasliktināšanos. [5]

Ar novecošanos saistītas izmaiņas noris arī kuņģa–zarnu traktā un CNS. Attīstoties primāriem motorikas traucējumiem un fizioloģiski samazinoties slāpekļa oksīda sekrēcijai, novērojama pazemināta kuņģa fundus daļas elastība un straujāka antrum daļas piepildīšanās, pagarinot tā iztukšošanos un tādējādi radot priekšlaicīgu un ilgstošu sāta sajūtu. Arī hronisks gastrīts un dažādi medikamenti, tai skaitā protonu sūkņa inhibitori, izraisot hipohlorhidriju, var kavēt kuņģa iztukšošanos, attiecīgi samazinās arī apetīte.

Novecošanās laikā mainās arī apetīti regulējošo hormonu darbība. Pētījumos vecākiem cilvēkiem konstatēts augstāks dažu anoreksigēno hormonu, tostarp holecistokinīna un leptīna, līmenis, kā arī izmaiņas grelīna un citu apetīti regulējošo mediatoru darbībā.

Ar novecošanos saistītas arī izmaiņas glikozes metabolismā — tostarp samazināta glikozes tolerance un izmaiņas insulīna sekrēcijā. Pētījumos novērots, ka gados vecākiem cilvēkiem tukšas dūšas un postprandiālais insulīna līmenis var būt augstāks nekā jaunākiem cilvēkiem, turklāt augstāks insulīna līmenis ir saistīts ar izteiktāku sāta sajūtu un nomāktu izsalkumu.

Tomēr apetītes regulācija novecošanas laikā ir multifaktoriāla, un atsevišķo hormonālo mehānismu nozīme jopro­jām nav pilnībā noskaidrota. Paralēli pastāvošs hronisks zema līmeņa iekaisums savukārt paaugstina proinflamatoro citokīnu (IL–1, IL–6, TNF–α) līmeni, kas stimulē leptīna sintēzi, palēnina kuņģa–zarnu trakta motoriku un kopumā pastiprina apetīti nomācošo efektu. [7]

Visu šo mehānismu kopums cilvēkam gados veicina pastāvīgu vēlmi samazināt uzņemtās pārtikas daudzumu, izraisot ne tikai mērķtiecīgu mikroelementu deficītu, bet arī vispārēju ener­ģētisko malnutrīciju, strauju ķermeņa masas zudumu un ar to saistīto sarkopēniju. Geriatrisko psihiatrisko pacientu grupā šo fizioloģisko fonu vēl vairāk pastiprina psihoemocionālie un psihiskie traucējumi. Kognitīvie traucējumi, depresija, trauksme un ar psihotropo medikamentu lietošanu saistītie blakusefekti rada papildus grūtības adekvāti uzņemt uzturu, padarot šo pacientu grupu īpaši neaizsargātu pret smagu malnutrīciju un trausluma sindroma progresēšanu. 

Psihisko traucējumu ietekme uz seniora barojumu

Demence

Demences sindroms geriatriskajā psihiatrijā ir viens no spēcīgākajiem riska faktoriem malnutrīcijas attīstībā, jo kognitīvo spēju zudums un ar to saistītie pašaprūpes traucējumi padara adekvātu uztura uzņemšanu gandrīz neiespējamu bez ārējas palīdzības.

Demences izraisītie kognitīvie traucējumi neizbēgami rada funkcionālas grūtības komunikācijā un sociālajā mijiedarbībā, kas kļūst arvien nopietnākas, palielinoties stāvokļa smagumam. Viena no raksturīgām demences agrīnās stadijas klīniskajām pazīmēm ir svara zudums, kas novērojams jau pirms diagnozes noteikšanas un pastiprinās, slimībai progresējot. Tam pamatā ir iepriekš pieminētā ožas pasliktināšanās, kam seko garšas izmaiņas un apetītes zudums, izraisot pakāpenisku svara samazināšanos. Arī šķietami nesaistītas izmaiņas, kā, piemēram, orientācijas un uzmanības traucējumi, var radīt grūtības iepirkties, pareizi uzglabāt pārtiku un gatavot, tādā veidā izraisot samazinātu ēdiena daudzveidību un nesabalansētu uzturu.

Demences sindromam progresējot, parādās apraksija un agnozija, traucējot plānot un koordinēt kustības, kas nepieciešamas, lai uzņemtu pārtiku, kā arī radot grūtības atšķirt un pareizi interpretēt sensoros signālus saistībā ar ēdienu — pacients nespēj diferencēt ēdamo no neēdamā, neatpazīst aromātus vai garšas, liekot ēdienam zaudēt savu ierasto “pievilcību”.

Sākotnēji var tikt zaudēta spēja patstāvīgi lietot galda piederumus, vēlāk var attīstīties ēšanas un orofaciālā apraksija, kas apgrūtina ēšanas darbību plānošanu, koordinēšanu un izpildi. Slimībai progresējot, var attīstīties arī disfāgija, kas vēl vairāk apgrūtina drošu pārtikas uzņemšanu un palielina aspirācijas risku.

Arī uzvedības traucējumi — uzbudinājums un hiperaktivitāte — var apgrūtināt maltītes norisi un palielināt enerģijas patēriņu vai, tieši otrādi, — psiho­farmakoloģisko medikamentu sedatīvā iedarbība var mazināt vēlmi ēst, attiecīgi samazinoties uzņemtajam uztura daudzumam un palielinoties nepietiekama uztura riskam. [12]

Tomēr šī saistība darbojas arī pretējā virzienā — literatūrā tiek uzsvērts, ka mikroelementu un makroelementu deficīts, kā arī neveselīgi uztura paradumi var paaugstināt demences risku. Šobrīd pētījumos ir noteikta saistība starp malnutrīciju un vidēji smagu vai smagu Alcheimera slimību, tomēr trūkst skaidri definētas saistības starp viegliem kognitīviem traucējumiem un malnutrīciju. [6]

Kognitīvs trauslums

Mūsdienās tiek pētīts arī kognitīvā trausluma modelis — klīnisks stāvoklis, kur vienlaikus fiziskam trauslumam pastāv kognitīva disfunkcija, neizpildoties demences kritērijiem. Lai gan nav pilnībā skaidri nosakāms kognitīvā trausluma cēlonis, tā attīstībā būtiska nozīme ir sirds un asinsvadu slimību riska faktoriem, hroniskam iekaisumam, galvas smadzeņu mazo asinsvadu slimībai un neirodeģeneratīvām patoloģijām.

Lai gan uztura un kognitīvo funkciju patofizioloģiskā saistība ir kompleksa un sarežģīta, eksperimentālos pētījumos ir pierādīts atmiņas uzlabojums, ieviešot adekvāta uztura paradumus. Šādas tēzes pamatā ir skaidrojums, ka kuņģa–zarnu trakta hormoni, īpaši holecistokinīns, ar vagālās stimulācijas starpniecību var veicināt kognitīvo funkciju uzlabošanos, inervējot hipokampu un amigdalu no nucleus tractus solitarius.

Depresija

Lai gan depresija senioru vidū ir bieži sastopama, tā nav uzskatāma par daļu no normālā novecošanas procesa. Depresijai, kas sākusies vēlīnā vecumā, klīniski biežāk ir novērojama apātija, anhedonija un raksturīga izteikta somatizācija — izmaiņas miega un ēšanas paradumos. Depresija būtiski ietekmē gan ķermeņa svaru, gan ēstgribu, jo bioloģiskie mehānismi un psihofarmakoloģiskie procesi izraisa izmaiņas apetītē. Zemais serotonīna līmenis un dopamīna svārstības galvas smadzeņu struktūrās (īpaši hipotalāmā, kas regulē sāta un izsalkuma sajūtu) tiešā veidā ietekmē ēstgribas centrus. 

Papildus tam būtiska ir arī medikamen­tozās terapijas ietekme: antidepresanti (piemēram, selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori jeb SSRI) nereti rada blakusparādības — sliktu dūšu un citus gastrointestinālos simptomus, sausumu mutē, kas gados vecākiem pacientiem vēl vairāk nomāc vēlmi ēst. Savukārt citi psihofarmakoloģiskie līdzekļi var izraisīt sedāciju un kustību palēnināšanos, apgrūtinot pacienta spēju patstāvīgi pagatavot maltīti.

Pastāv teorija, ka geriatriskiem pacientiem ar depresiju, miega traucējumiem un samazinātu apetīti viena no terapijas iespējām ir mirtazapīns — alfa–2 antagonists, tetracikliskais antidepresants, kas bloķē 5–HT2 un 5–HT3 receptorus, kas ne vien nodrošina antidepresīvu un sedatīvu iedarbību, bet teorētiski stimulējot arī apetīti, lai gan pierādījumi par šo mehānismu joprojām ir ierobežoti. [2]

Tādējādi geriatriskā depresija rada skaudru sakarību — tā tiešā veidā var veicināt malnutrīciju un strauju svara zudumu, paātrinot fiziskā un kognitīvā trausluma sindroma attīstību. [1]

Būtiski ir nepalaist garām bieži pas­tāvošo korelāciju starp depresīvo simptomu smagumu un somatiskām kaitēm, kā, piemēram, hronisku sāpju sindromu. Bieži vien, risinot etioloģisko faktoru, respektīvi, piemērojot adekvātu sāpju terapiju, iespējams veiksmīgāk kontrolēt arī depresīvos simptomus, tādējādi mazinot apetītes zudumu un novēršot uztura nepietiekamības jeb malnutrīcijas attīstību. [10]

Sedatīvo medikamentu ietekme

Vienlaikus geriatrijā nopietna problēma ir bieža sedatīvo un miega līdzekļu nozīmēšana. Gados vecākiem pacientiem sedatīvo un miega līdzekļu (benzodiazepīnu, Z vielu) lietošana ir saistīta ar nopietniem klīniskiem riskiem — ņemot vērā novecošanās radītās far­makokinētiskās izmaiņas, šie medikamenti izteikti paaugstina tolerances, atkarības, into­ksikācijas vai abstinences sindroma attīstības risku.

Šo CNS depresantu lietošana geriatriskiem pacientiem var izraisīt dažādas blaknes, kas potencē trausluma sindroma attīstību, kā, piemēram, dienas miegainību, reiboni, kognitīvo procesu palēnināšanos un noturīgu kognitīvo traucējumu attīstību (lietojot benzodiazepīnus regulāri augstās devās), depresiju, pastiprinātu trauksmi vai smagos gadījumos pat delīriju un ataksiju. Šīs sedatīvu blakuspa­rādības ikdienā veicina fizisko aktivitāšu samazināšanos, rezultātā palielinot muskuļu vājumu, kritienu un lūzumu risku.

Tāpēc klīnicistiem vienmēr rūpīgi jāiz­vērtē šo medikamentu ordinēšanas pamatotība, apsverot tos īslaicīgai lietošanai bezmiega, trauksmes, alkohola abstinences sindroma, krampju u. c. ārstēšanai. Jāievēro stingras vadlīnijas, saskaņā ar kurām benzodiazepīni un Z vielas jāsāk lietot, ordinējot pusi no pieaugušo dienas devas. Tie nav ieteicami lietošanai ilgāk par 4—6 nedēļām, pēc tam jāveic pakāpeniska medikamenta atcelšana, ordinējot alternatīvus ārstēšanas veidus — antidepresantus, serotonīnerģiskus medikamentus, psihoterapiju u. tml. — vai nepieciešamības gadījumā veicot pāreju uz senioriem drošākiem un piemērotākiem benzodiazepīniem, kam nav metabolītu uzkrāšanās draudu (piemēram, lorazepāmu). Ne mazāk būtiski ir kritiski izvērtēt jebkādu medikamentu ordinēšanu, mēģinot ierobežot polifarmācijas attīstību senioru vidū, kas ir viens no būtiskākajiem trausluma sindroma riska faktoriem. [4; 9]

Kā izvērtēt pacienta risku?

Ņemot vērā, ka uzturs ir modificējams trausluma faktors, liela uzmanība jāpievērš tam, lai gan stacionārā, gan pēc tam arī mājās nodrošinātu senioram pietiekamu uztura uzņemšanu un novērstu malnutrīcijas attīstību. [6]

Lai novērtētu pacienta uztura statusu un laikus atklātu malnutrīcijas riskus, klīniskajā praksē iespējams izmantot dažādas skalas. Viena no biežāk izmantotajām skrīninga metodēm, kas sevišķi pielāgota geriatriskajai populācijai, ir Mini Nutritional Assessment (MNA) tests (Vellas, Guigoz, Chumlea, 1994). Šī anketa, kas sastāv no 18 jautājumiem (īsās skrīninga formas gadījumā no sešiem jautājumiem), ietver ranga skalā balstītas atbildes. Jautājumi pamatā aptver četras galvenās kategorijas — antropometriskie mērījumi (ĶMI, kopējais ķermeņa masas zudums pēdējo trīs mēnešu laikā, auguma garums un apakšstilba apkārtmērs), dzīvesveida analīzi (medikamentu lietošana, psiholoģiskie pārdzīvojumi, mobilitāte un tamlīdzīgi), uztura paradumu apskatu (apetītes izmaiņas pēdējo trīs mēnešu laikā, maltīšu skaits dienā, ēšanas patstāvība u. c.) un subjektīvo pacienta vērtējumu par savu veselības stāvokli.

Interpretējot rezultātus, pacientu uztura statuss tiek klasificēts trīs līmeņos — pietiekams uzturs (24—30 punkti), nepietiekama uztura risks (17—23,5 punkti), nepietiekams uzturs (< 17 punkti). Ja pacienta skrīninga rezultāts ir pozitīvs, lai pārliecinoši konstatētu uzturvielu nepietiekamību, nepieciešams ievākt pilnu pacienta un slimības anamnēzi, veikt fizikālo izmeklēšanu. Ievācot anamnēzi, nepieciešams noskaidrot visu, kas palīdz precizēt klīnisko ainu un izslēgt diferenciāldiagnozes — piemēram, apģērba izmēra izmaiņas, svara mērījumus mājās, akūtas vai hroniskas slimības, lietotos medikamentus, nesenas hospitalizācijas, kā arī ģimenes stāvokli.

Objektīvās izmeklēšanas laikā nepieciešams novērot, vai nav vizuāli palielināts vairogdziedzeris, novērtēt vēdera un iegurņa veidojumus, limfmezglus. Laboratoriskajās analīzēs svarīgi noteikt ne vien pamata laboratoriskos biomarķierus (pilnu asins ainu, glikozi, aknu, nieru rādītājus, akūtās fāzes marķierus, vairogdziedzera marķierus (TSH), bet arī kopējā holesterīna, albumīna, B12 vitamīna un D vitamīna līmeni, kas var atspoguļot ne vien pacienta vispārējo veselības stāvokli, bet arī malnutrīcijas smaguma pakāpi un/vai prognozi. Šāda detalizēta izmeklēšana ļauj ne vien novērtēt uzturvielu nepietiekamības klīnisko nopietnību, bet arī izslēgt diferen­ciāldiagnozes — onkoloģiskas slimības, mal­absorbciju, kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu u. c. [2]

Izvērtējot pacienta risku, ir iespējams saprast, cik intensīvas intervences ir nepieciešamas, lai izvairītos no uzturvielu nepietiekamības un trausluma sindroma attīstības. Lai veiksmīgāk sasniegtu vēlamo rezultātu, ir vērtīgi iesaistīt multidisciplināru komandu — uztura speciālistu, medicīnas māsas, sociālos dienestus, tuviniekus.

Nepietiekama uztura korekcijas pamatprincipi

Primāri nepieciešams iespēju robežās nodrošināt enerģētiski vērtīgu un olbaltum­vielām bagātu uzturu, kas tiek uzņemts per os. Par pamatu var ņemt aprēķinu, kas paredz, ka senioram ar malnutrīcijas risku dienā nepieciešams uzņemt 1,2—1,5 g olbaltumvielu uz kilogramu ķermeņa masas, individuāli pielāgojot to pacienta nieru funkcijai, slimības smagumam un fiziskajai aktivitātei. [12]

Pacientam, kas sver 60 kilogramus, to varētu pielīdzināt četrām ēdienreizēm dienā, kur paralēli proteīniem bagātām nelielām maltītēm (vārītas olas, zivs, biezpiens u. tml.) tiek uzņemti perorālie uztura bagātinātāji. Lai veicinātu uzturvielu uzņemšanu, lieti noder dažādi atbalsta pasākumi — palīdzības nodrošināšana pacientiem, kam ir grūtības patstāvīgi ēst, pacientu mudināšana piecelties no gultas ēdienreižu laikā, piemēram, ēdot kopā ar citiem pacientiem/ģimenes locekļiem, pārtikas konsistences modificēšana.

Bieži vien nepietiekama uztura korekcijai nepieciešama arī simptomātiska terapija, mazinot traucējošos faktorus.

Piemēram, pretvemšanas līdzekļu lietošana sliktas dūšas gadījumā, caurejas vai aizcietējumu korekcija, mutes dobuma infekciju vai zobu problēmu ārstēšana un sāpju mazināšana var būtiski atjaunot pacienta vēlmi un spēju uzņemt pārtiku caur muti. Tomēr gadījumos, ja enerģijas uzņemšana ir < 50 % no nepieciešamā daudzuma un sagaidāms, ka tas turpināsies ilgāk par septiņām dienām, var apsvērt nazogastrālu barošanu. [2]

Lai gan uztura paradumus nepietiekamības gadījumā ir būtiski koriģēt, tas ne vienmēr ir vienīgais noteicošais faktors trausluma sindroma attīstībā. Gados vecākiem psihiatriskiem pacientiem izšķiroša nozīme ir arī pazīstamai un nemainīgai videi. Ņemot vērā, ka lielai daļai senioru novecojot attīstās pastāvīgs sensorais deficīts, bieža pacienta pārvietošana vai stacionēšana rada smagus adaptācijas šķēršļus un psihoemocionālu stresu. Uzturēšanās ierastā vidē uzlabo pacienta psihoemocionālo stāvokli, palīdz samazināt kritienu risku un veicina drošības sajūtu, īpaši, ja tuvinieki ir laikus pielāgojuši vidi, padarot to senioram drošu, tādēļ akūta stacionēšana ne vienmēr ir klīniski labākais risinājums.

Neatsverama loma trausluma ārstēšanā un profilaksē ir fiziskajām aktivitātēm. Treniņu programmas, kas sākotnēji fokusējas uz lokanības un līdzsvara treniņiem, kam seko spēka un izturības vingrinājumi ar pakāpeniski pieaugošu intensitāti, pierādīti uzlabo pacientu fiziskās funkcijas. Nepieciešamības gadījumā tuviniekiem iespējams vērsties pie geriatra vai psihiatra; tās varētu būt situācijas, kad trauslums un uztura problēmas kombinējas ar izteikti sarežģītiem, diagnostiski neskaidriem klīniskiem sindromiem vai smagiem psihiatriskiem traucējumiem — piemēram, demences izraisītu komplicētu uzvedību. Smaga trausluma sindroma gadījumā apsverama arī paliatīvā aprūpe. [8; 11]

Vecāka gadagājuma cilvēkiem ar malnu­trīciju vai tās risku un hroniskām slimībām tiek piedāvāts arī medicīniskais papilduzturs, lai palielinātu uzņemtā uztura daudzumu un kvalitāti un sasniegtu uztura mērķus, kas nav realizēti pēc uztura ieteikumu saņemšanas un ikdienas uztura fortifikācijas. [13]

Latvijā valsts apmaksāts medicīniskais papilduzturs tiek nodrošināts pacientiem, kuri nespēj uzņemt pietiekamu uzturvielu daudzumu ar uzturu un kuri atbilst diagnozes kodiem un pacienta medicīnisko indikāciju kritērijiem:

  • E43.0 jeb neprecizēta smaga olbaltumu un enerģētiska malnutrīcija,
  • E44.0 jeb vidēji smaga olbaltumu un enerģētiska malnutrīcija,
  • G12.2 jeb motoriskā neirona slimība,
  • R13 jeb disfāgija (pacients pilnībā neatbilst K22.2 vai G12.2),
  • K59.8 jeb citi precizēti zarnu darbības funkcionālie traucējumi,
  • K63.2 jeb zarnu fistulas,
  • K86.8 jeb citas precizētas aizkuņģa dziedzera slimības,
  • K90 jeb zarnu malabsorbcija,
  • K91.2 jeb citur neklasificēta malabsorbcija pēc ķirurģiskas operācijas. [14]

Noslēgumā

Trausluma sindroma un uzturvielu nepietiekamības mijiedarbība geriatriskajā psihiatrijā veido sarežģītu, klīniski izaicinošu problēmu, kas būtiski ietekmē gados vecāku pacientu dzīves kvalitāti, funkcionālo neatkarību un mirstības rādītājus. 

Šo komplekso problēmu risināšanai nav iespējams piemērot vienotu, standartizētu shēmu, radot nepieciešamību pēc dziļi personalizētas, holistiskas un uz pacientu vērstas pieejas. Veiksmīga šo pacientu aprūpe nav iedomājama bez starpdisciplināras sadarbības ģimenes ārstu, geriatru, psihiatru, uztura speciālistu, sociālo dienestu un tuvinieku starpā, kas ļauj sabalansēt medicīniskās iejaukšanās robežas, saglabāt pacienta cieņu un maksimāli uzlabot viņa dzīves kvalitāti arī vecumdienās.

Literatūra

  1. Alam, M. R., Karmokar, S., Reza, S., Kabir, M. R., Ghosh, S., & Mamun, M. A. (2021). Geriatric malnutrition and depression: Evidence from elderly home care population in Bangladesh. Preventive Medicine Reports, 23, 101478. Skatīts [20.09.2026.] Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/S2211335521001686
  2. Cabb, E. (2024) Malnutrition in Older Adults. ClinicalKey. Skatīts [17.09.2026.]
  3. Centrālā statistikas pārvale. Paredzamais mūža ilgums (gados) un mūža ilguma rādītāji. Oficiālais statistikas portāls. Skatīts [15.09.2026.] Pieejams: stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/tabulas/irp020-paredzamais-muza-ilgums-gados-un)
  4. Desormeau, B., Huang, A., Downar, J., Wu, P. E., Bortolussi-Courval, E., Ross, S. B., Battu, K., Papillon-Ferland, L., McAlister, F. A., Elsayed, S., Goodwin Wilson, M., Cavalcanti, R. B., McDonald, E. G., & Lee, T. C. (2025). Prescribing patterns and impact of sedatives in hospitalized older adults: A secondary analysis of the MedSafer study. Journal of the American Geriatrics Society, 73(6), 1753–1761. Skatīts [18.09.2026.] Pieejams: pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC12205273/
  5. Doty, R. L. (2018). Age-related deficits in taste and smell. Otolaryngologic Clinics of North America, 51(4), 817–828. Skatīts [20.09.2026.]
  6. Kocyigit, S. E., Bulut, E. A., Aydin, A. E., Dost, F. S., Kaya, D., & Isik, A. T. (2024). The relationship between cognitive frailty, physical frailty and malnutrition in Turkish older adults. Nutrition, 126, 112504. Skatīts [21.09.2026.] Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0899900724001539
  7. Landi, F., Calvani, R., Tosato, M., Martone, A. M., Ortolani, E., Savera, G., Sisto, A., & Marzetti, E. (2016). Anorexia of aging: Risk factors, consequences, and potential treatments. Nutrients, 8(2), 69. Skatīts [16.09.2026.] Pieejams: www.mdpi.com/2072-6643/8/2/69
  8. Ohuabunwa, U. (2024) Frailty. ClinicalKey. Skatīts [16.09.2026.]
  9. Skaida, S., Tērauds, E., Ārons, M., Kozlovska, L., Landsmane, I., Stepens, A., Stirna, A., Tirāns, E., & Platkājis, A. (2025). Sedatīvo un miega līdzekļu atkarība pacientiem ar psihiskiem traucējumiem, atpazīšana, vadīšana, ārstēšana un aprūpe [Klīniskais algoritms]. Slimību profilakses un kontroles centrs. Skatīts [19.09.2026.] Pieejams: kliniskiealgoritmi.vm.gov.lv/objects/EXK672-1
  10. Skrule, J., Štāle, M., & Rožkalne, G. (2022). Psihiskā veselība Latvijā 2015.–2021. gadā (D. Mozgis & Z. Baltāne, Red.). Slimību profilakses un kontroles centrs. Skatīts [20.09.2026.] Pieejams: www.spkc.gov.lv/lv/media/18384/download
  11. Turner, G. (2014). Managing frailty. Good practice guide. Skatīts [21.09.2026.] Pieejams: www.bgs.org.uk/managing-frailty
  12. Volkert D, Beck AM, Faxén-Irving G, Frühwald T, Hooper L, Keller H, Porter J, Rothenberg E, Suominen M, Wirth R, Chourdakis M. ESPEN guideline on nutrition and hydration in dementia - Update 2024. Clin Nutr. 2024 Jun;43(6):1599-1626. Skatīts [17.09.2026.]
  13. Volkert D, Beck AM, Cederholm T, et al. ESPEN practical guideline: Clinical nutrition and hydration in geriatrics. Clin Nutr, 2022; 41(4): 958-989. doi: 10.1016/j.clnu.2022.01.024. PMID: 35306388. Skatīts [28.09.2026.]
  14. Medicīniskais papilduzturs, enterālā un parenterālā barošana. www.vmnvd.gov.lv/lv/mediciniskais-papilduzturs-enterala-un-parenterala-barosana Skatīts [28.09.2026.]