Ožas traucējumi un trauslums ir bieži sastopami sindromi, kas saistīti ar novecošanos. Līdz šim veikto pētījumu rezultāti, kas analizē šo stāvokļu saistību vienam ar otru, ir bijuši pretrunīgi. Lai apkopotu pieejamos pierādījumus par ožas funkcijas traucējumiem un trauslumu, veikts sistemātisks pārskats un meta–analīze.
1.tipa cukura diabēts (CD) tradicionāli tiek uzskatīts par slimību, kas manifestējas bērnībā un pusaudža gados un var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvildzi. Dažādi pierādījumi no nesen veiktiem pētījumiem norāda, ka šo pacientu dzīvildze ir pieaugusi un ikdienā sastopamies ar vairāk 1.tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecuma slieksni. Šajā pētījumā skaidrots, kā laika gaitā mainījies slimības slogs un citas tendences 1.tipa cukura diabēta pacientiem vecumā virs 65 gadiem.
Senioru vidū pieaug ekzēmas gadījumu skaits, bet tajā pašā laikā ir maz zināms par ādas reakcijas patofizioloģiskajiem procesiem un labāko ārstēšanas taktiku. Preliminārie dati uzrāda, ka medikamenti, īpaši antihipertensīvie, varētu būt iemesls ekzematozam dermatītam senioru populācijā, tomēr ir ierobežots skaits pētījumu, kas šo saikni varētu apstiprināt.
Apakšējo elpceļu infekcijas, t.sk. sadzīvē iegūta pnemonija (SIP) ir ceturtais biežākais iemesls hospitalizācijai. Līdz šim maz zināms, cik bieži pacientiem slimnīcas etapā SIP diagnoze noteikta neatbilstīgi un kādi riska faktori varētu būt atbildīgi par šādu notikumu gaitu.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Hroniskas sāpes ir raksturīgs senioru (> 65 gadus vecu) dzīves pavadonis. Sāpes apgrūtina un ierobežo. Tās var kļūt par cēloni depresijai un trauksmei, nopietni ietekmējot attiecības ar līdzcilvēkiem. Senioru hronisko sāpju risināšana ir komplekss process, kura galvenais mērķis ir pārtraukt sāpju ciklu.
Pēdējo gadu laikā pasaules sabiedrībā ir novērojama novecošana. Tam līdzi nāk ar vecumu saistītas patoloģijas. [8] Sarkopēnija ir viena no funkcionālā stāvokļa izmaiņu slimībām gados vecākiem cilvēkiem. Tā izraisa skeletālās muskulatūras masas un spēka samazināšanos, kas palielina negadījumu risku un nepieciešamību pēc medicīniskā atbalsta. [13] Vēl arvien slimība netiek laicīgi diagnosticēta un ārstēta. Grūtības sagādā esošo diagnostiskas rīku izmantošanas laikietilpība un īpašu medicīnisko pakalpojumu trūkums. [7]
Viegli kognitīvi traucējumi var būt demences prodroma stāvoklis. Retrospektīvā novērojumu pētījumā Kanādā tika novērtēts, vai kādam no šobrīd izmantotajiem antihipertensīvās terapijas medikamentiem piemīt arī no demences attīstības aizsargājošs efekts.
Vismaz vienu epizodi ar nespecifiskām sāpēm muguras lejasdaļā dzīves laikā pieredz 84 % pasaules iedzīvotāju. Lielākajā daļā gadījumu šīs sāpes veiksmīgi atrisinās viena mēneša ietvaros. Ārstēšanas iespējas ir dažādas: no nefarmakoloģiskām, starp kurām minama ārstnieciskā vingrošana un masāža, līdz mazinvazīvām intervencēm un ķirurģiskām operācijām hronisku sāpju pārvaldībā, kad konservatīvās metodes nav palīdzējušas.
Vientulība saistīta ar paaugstinātiem vispārējās saslimstības un mirstības riskiem, t.sk. ar neirodeģeneratīvām slimībām. Šā pētījuma autori raduši saistību starp vientulību un Parkinsona slimības attīstību laika gaitā.
Demence ir diagnoze, kas maina ne tikai pacienta un līdzcilvēku dzīves kvalitāti, bet arī līdz šim lietoto medikamentu lietošanas paradumus, ietekmējot hronisku slimību pārvaldības procesu un zāļu lietošanas drošumu.
Onihomikoze klīnicistu praksē ir starp biežākajām naga infekcijām un var būt iemesls pacienta psihosociālām problēmām un diskomfortam, sāpēm naga apvidū. Zināmi vairāki riska faktori — hiperhidroze, tinea pedis, psoriāze, kā arī tādi eksogēni faktori kā ciešu apavu nēsāšana, nagu traumatisms, higiēnas un aprūpes pārkāpumi. Risku palielina blakusslimības: cukura diabēts, imūnsupresija, vēnu nepietiekamība, perifēro artēriju slimība un citas.
Ieguvumi no kolorektālā vēža skrīninga uzkrājas vidēji 10–15 gadu laikā. Šā brīža sijājošās diagnostikas rekomendācijas katrā valstī nedaudz atšķiras, taču pastāv rekomendācijas turpināt kolorektālā vēža skrīningu arī pēc 75 gadu vecuma, ja seniors ir ar labu veselību. Lai noskaidrotu, cik lietderīgi ir veikt kolonoskopiju resnās zarnas vēža skrīninga nolūkos pacientiem virs 75 gadu vecuma ar paredzamo dzīvildzi zem 10 gadiem, tika veikts kohortas pētījums.
Viņa laimes atslēgas ir divas. Ģimene, par kuru domājot, pārņem drošības izjūta, un darbs, kuram redzi patiesu jēgu. Profesors MĀRIS TAUBE ikdienā vada RPNC Ambulatoro centru “Veldre” un RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedru. Izgājis karjeras lokus, nu jau desmit gadus atgriezies pie psihiatrijas pacientiem, jo tieši šajā darbā rod vislielāko iespēju reāli palīdzēt.
Neplānots svara zudums pieaugušajiem nereti saistīts ar onkoloģiska procesa attīstību – iespējamība atklāt vēzi šādos gadījumos pieaug 3-6 mēnešu laikā kopš svara zudums ievērots. Statistika rāda, ka visaugstākā iespējamība šādiem pacientiem konstatēt limfomu, nezināmas primāras izcelsmes vēzi, aizkuņģa dziedzera vai kuņģa-zarnu trakta vēzi, kā arī plaušu un resnās zarnas vēzi. Šajā pētījumā kvantificēta prognostiskā vērtība neplānotam svara zudumam vēža dēļ atbilstīgi pacienta vecumam, dzimumam, smēķēšanas statusam un klīniskajiem raksturlielumiem.
32 000 dalībnieku, 5400 ekspertu un lektoru — tik plašs pulks nozares entuziastu no 30. augusta līdz 2. septembrim tikās Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā Londonā. Arī Doctus bija iespēja pieslēgties notikumiem attālināti, lai varam lasītājiem pastāstīt par jaunumiem vadlīnijās. Oktobra numurā sniedzām ieskatu par izmaiņām arteriālās hipertensijas vadlīnijās, šoreiz pievēršamies priekškambaru mirdzēšanai (PM) — biežākajai aritmijai pasaulē.
Aptuveni viena no sešām sievietēm saskaras ar pēcdzemdību depresijas (PPD) simptomiem divus mēnešus pēc ķeizargrieziena. Daži dzemdību faktori, piemēram, ārkārtas ķeizargrieziens pirms dzemdību sākuma, ķeizargrieziens pēc dzemdību inducēšanas, sociālā atbalsta trūkums operāciju zālē un spēcīgas pēcdzemdību sāpes, ietekmē šī riska iespējamību.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par tādām medikamentu grupām neirotiskā spektra traucējumu ārstēšanā kā benzodiazepīni un antidepresanti. Tā kā ar šīm divām zāļu grupām farmakoterapijas iespējas neaprobežojas, šajā žurnāla numurā turpinām aprakstīt citu anksiolītisko un sedatīvo līdzekļu potenciālu.