Sabiedrības mugurkaula taisnošana

„Diemžēl reālais mūsdienu ārsta portrets atšķiras no tā, kādu to gribētu redzēt. Taču nav arī tā, ka neredzētu tuneļa galā gaismu. Varu uzzīmēt diezgan precīzu ārsta portretu, kādu vēlētos ieraudzīt. Tā noteikti ir personība – iejūtīga, kompetenta. Profesionālis savā specialitātē, kuram nav svešs konfidencialitātes jēdziens,” teic uzņēmējdarbības ētikas, argumentācijas un loģikas teorijas pasniedzējs, Ideju partneru fonda valdes priekšsēdētājs ATIS ZAKATISTOVS.

Arī mediķi tāpat kā pacienti kļūst par patērētājiem

Patērētāju sabiedrībā, kāda veidojas Latvijā, daudzas privilēģijas, kas reiz bija pašas par sevi saprotamas, tagad jānopelna. Ieskaitot profesijas reputāciju. Līdz šim ārsti lielā mērā dzīvoja uz lauriem, ko sapelnījušas iepriekšējās mediķu paaudzes. Gribat, lai par jums domā labi? Tad pacentieties, lai cilvēkiem nebūtu iemesla runāt pretējo! Mūsdienu sabiedrībā reputāciju kredītā neviens vairs nedod. Protams, tas ir mans personiskais viedoklis. Nevaru spriest par to, kas notiek šīs profesijas dziļākajos ūdeņos.

Sabiedriskā doma šobrīd lielāku uzmanību pievērš negatīvajam, nevis pozitīvajam. Bet ar to ir jārēķinās. Ne vienmēr tas, ko cilvēki runā savā virtuvē, ir tas pats, ko lasām avīzēs un žurnālos. Tomēr nav arī tā, ka negatīvo ziņu pamatā būtu preses sazvērestība pret mediķiem. Mainoties sabiedrībai, mainās arī ārsti. Arī viņi, tāpat kā mēs, pacienti, kļūst par patērētājiem. Līdz ar to arī mediķu dzīvesveida apetīte ir mainījusies. Šādā situācijā mūsu visu nelaimēm vainīgo atrast grūti. Un vainīgā meklēšana nav produktīvs process.

Bieži sarunas par pacientam būtiskiem, ar viņa veselību saistītiem jautājumiem notiek gaiteņos, garām ejot vai pa tālruni. Ārsti var atļauties, citiem dzirdot, zoboties par pacienta apendiksa izskatu. Tāpat nezinu, vai, runājot par cilvēkam jūtīgiem jautājumiem, būtu korekti izvēlēties tik lietišķi sausu stilu, ar kādu nereti sastopamies.

Par laimi, pašam ārstu palīdzība līdz šim nav bijusi nepieciešama ļoti daudz. Bet esmu meklējis labu dakteri saviem vecākiem. Lai pie tāda tiktu, vajadzēja zvanīt trim cilvēkiem, kuri trīs dienas nevarēja vien vienoties, kāda pateicība dakterim par to pienāktos... Iespējams, tas notika pat bez ārsta ziņas. Tomēr profesijai šāda neformāla mašinērija godu nedara.

Protams, daudzām lietām var atrast izskaidrojumu. Ārsti lieliski prot izskaidrot (bieži vien pamatoti) sistēmiskos cēloņus. Bet mediķa portretu jau tas nemaina. Domāju, ka arī pašiem ārstiem nenāktu par ļaunu nostāties spoguļa priekšā un sev pajautāt: ar ko es vēlos palikt cilvēku atmiņā. Nevienam citam jau nav pat jāredz, ko viņi tajā spogulī ierauga. Vienkārši, lai dziļākajā būtībā kaut kas mainītos, ir nepieciešams šāds patiesības brīdis. Nopietni domāt par profesijas prestiža celšanu varēs sākt tad, kad ārsti būs savstarpēji izrunājušies. Tas nav ne kas nereāls, tikai šim procesam jābūt pārdomātam. Šobrīd viss notiek stihiski. Cilvēki reaģē uz lietām, kas jau notikušas, bet publiskajā telpā nemana plānotu rīcību. Ir tikai skandāli un sāpīga reakcija uz tiem.

Nav jau runa tikai par to, ko domā sabiedrība. Vai ārsti cits par citu runā labu? Ja mediķi profesionāli cienītu cits cita darbu, viņi spētu uzņemties atbildību arī par to, ko dara viņu kolēģi. Bet šobrīd bieži vien neviens tālāk par sava kabineta durvīm neko negrib zināt. Ko lai domā pacienti, ja ārsti nav gatavi uzņemties atbildību?

Pērk cerību

Labi padarītu darbu nevar nopirkt, bet - vai attieksmi var? Cilvēki parasti pērk cerību - izveseļoties vai saņemt labāku attieksmi. Ārsti to ļoti labi zina. Brīdī, kad cilvēks cīnās par savu dzīvību, jautājums par naudu atkāpjas otrajā plānā. Pacients gatavs darīt visu, lai tikai samaksātu. Mediķim tas dod milzīgu varu. Tas jau ir ētikas jautājums, vai viņš to izmanto vai ne.

 Protams, vieglāk ieturēt skarbi lietišķu attieksmi: mēs darām savu darbu un uz vairāk nav ko cerēt. Tomēr šāda nostāja liecina par zināmu izvairīšanos no atbildības. Ārsts nav santehniķis. Un pat ar santehniķi reizēm gribas parunāties. Mediķis, izmeklējot pacientu, var pievērst uzmanību tikai tam, ko viņš konkrētajā brīdī redz acu priekšā, bet var skatīties arī plašāk. Slimības un simptomu kopums ir sarežģīts process, ne man to stāstīt. Kompleksās situācijās, lai noskaidrotu īstos cēloņus, svarīgi ieklausīties pacientā. Un te atkal varam atgriezties pie jautājuma par ārsta prestižu. Kas man kā pacientam ir svarīgākais attiecībās ar ārstu? Rezultāts. Taču ārstam jāredz, kāds cilvēks viņam sēž pretī. Vecai tantei, kurai jau desmit gadu sāpējusi un līdz mūža beigām sāpēs mugura, iespējams, svarīgāka ir attieksme.

Ieroču šķindināšana bez pievienotās vērtības

Medicīnā aizvien biežāk ienāk bizness, naudas attiecības. Šādu attiecību pamatā parasti ir konkrētas, stingri noteiktas tiesības un pienākumi. Un tie attiecas gan uz ārstiem, gan pacientiem, gan valsti. Latvijā tas pagaidām vēl ir jauns. Manuprāt, ār-stiem joprojām vēl nav vienota viedokļa par to, kādas tad ir viņu, pacientu un valsts tiesības un pienākumi. Kamēr visas konfliktā iesaistītās puses pilnā rīklē kliegs, tikmēr sistēma klibos. Un cietīs visi.

Šobrīd pacientu un ārstu attiecībās lielāka vara tomēr pieder ārstiem. Kad pacients vairs vispār neredz nekādu risinājumu, viņš apelē pie mediķu sirdsapziņas un piesauc ētiku. Savukārt ārstiem šādas runas ir tikai tvaika vārsts, kas kārtējo reizi atgādina par sistēmiskām nepilnībām un valsts neizdarību. Tā ir reaģējošā ētika, kas līdzvērtīga ieroču šķindināšanai bez pievienotās vērtības. Pareizi izprastai profesionālajai ētikai ir preventīva daba. Ārstiem tomēr dotas visas iespējas padomāt tos dažus solīšus uz priekšu, lai izvairītos no iespējamām problēmām. Sabiedrība vienmēr bijusi un būs veidojums, ko grūti kontrolēt. Profesionālā ētika skar profesiju, kas tomēr ir daudz "šaurāka" un vieglāk kontrolējama grupa.

Pulkstenis virzienu nemainīs

Jā, ārsti ir cilvēkresursi, un ar šo faktu jāmācās sadzīvot. Tāpat kā mediķi saviem pacientiem bez īpašas ceremonēšanās pasaka: "Tev nav vienas kājas, mācies ar to sadzīvot!"

Tie laiki, kad ārsts bija viscienījamākā persona pilsētā, ir pagājuši. Pulkstenis mediķu dēļ virzienu nemainīs. Šodien par savu prestižu jācīnās visās profesijās. Ilūzija ir gan tas, ka visi ārsti domā vienādi, gan tas, ka mediķiem ir neierobežota vara. Patiesībā viņi nevar iztikt bez pacientiem - tāpat kā pacienti bez viņiem. Tādēļ, lai kaut kas mainītos uz labo pusi, nepieciešama sinhronizācija profesijas iekšienē.

Mīti par ārzemēm

Esmu redzējis, kā ārsti strādā ārzemēs. Tas ir mīts, ka viņiem klājas daudz labāk. Sistēmas nesakārtotības ziņā daudzviet atšķirīgs nav nekas. Šajā ziņā grūti spriest par Ameriku, jo tur ir daudz lielāks privātās medicīnas īpatsvars, līdz ar to dažādās slimnīcās ārstu un pacientu attiecības var būt ļoti atšķirīgas. Bet Kanādas mediķi ir tāpat pārstrādājušies. Arī viņiem par savas profesijas prestižu jācīnās, nav viegli sabalansēt privāto ar profesionālo dzīvi, ne vienmēr ārsti cits citam ir labākie draugi, biežāk - labākie ienaidnieki.

Jā, Latvijas ārsti pelna salīdzinoši mazāk nekā caurmēra ārsts citur. Bet sakārtotas, veselīgas vides ziņā - lielas pārmaiņas briest arī citās valstīs. Tā ka nav iemesla sevi tik ļoti šaustīt.

Tiesa, citur pacienta un ārsta attiecības ir skaidrākas. Dažādu precedentu dēļ mediķi bijuši spiesti stingri reglamentēt savas tiesības un pienākumus. Kad Latvijā sāks ārstus sūdzēt tiesā un piedzīt naudu par sliktu darbu, tad arī mūsu dakteri būs spiesti šīs lietas sakārtot. Pagaidām viņiem nav iemesla to darīt, jo tas nozīmētu zaudēt daļu no varas un - kuram gan tas ir patīkami... Mediķi šobrīd vēl var kaut ko darīt, lai mīkstinātu sev šo piezemēšanos. Pretējā gadījumā tas notiks vardarbīgi: pacienti sāks sūdzēt tiesā un - līdzīgi arodbiedrībām - pieprasīs respektēt savas tiesības. Pašreizējā medicīnas sistēma ir smaga kā elles rats.

Valdība nepalīdzēs...

Ārsti vienmēr bijuši sabiedrības mugurkauls. Cilvēkiem mediķu viedoklis ir būtisks, un viņi būtu ļoti pateicīgi, ja ārsti biežāk izteiktu savas domas par vienu vai otru jautājumu, informētu par to, kā mediķi pieņem būtiskus lēmumus. Lai nav tā, ka lauku tante, nonākusi Rīgas slimnīcā, jūtas kā citā pasaulē. Vai tad tiešām ir tik grūti uzzīmēt shēmu un cilvēkam izskaidrot: šeit esat jūs, vēl šajā spēlē piedalās tas un tas, un tas, bet mēs varam rīkoties vai nu tā, vai arī citādi. Šāda attieksme noteikti celtu arī ārsta prestižu.

Ārsts-personība ir cilvēks ar plašu redzesloku. Viņš uztraucas ne tikai par savu stūrīti, bet arī par vietu, kur dzīvojam un ko gribam atstāt saviem bērniem. Šajā ziņā mediķiem darāmā vēl ļoti daudz... Tā arī ir gaisma tuneļa galā. Lai to sasniegtu, jāiegulda liels darbs. Šeit runāju ne tikai par medicīnas terminiem, bet arī par sociālo taisnīgumu, savstarpēju uzticēšanos, tiesībām un pienākumiem. Tie nav tipiskie ārstu jautājumi. Tāpēc mediķiem nevajadzētu kautrēties palīdzību lūgt tiem, kuri šos jautājumus izprot labāk. Bet atbildes uz jautājumu, kā celt profesijas reputāciju, jāmeklē tās iekšienē. Šajā ziņā nepalīdzēs arī valdība.

Foto:  Inese Austruma

Uz augšu ↑
  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu

  • Liepājā ir ērta dzīve!

    Pirms trim gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā darbu sāka jaunā bērnu ķirurģe MARIJA KRAULE. Dakterei šie gadi bijuši ļoti intensīvi, taču labākais — slimnīcā ieviestas jaunas ārstēšanas metodes! Lasīt visu