PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dr. SILVIJA LEJNIECE: priekam ir jāatrod laiks

L. Meķe, S. Lejniece
Dr. SILVIJA LEJNIECE: priekam ir jāatrod laiks
Foto: Shutterstock
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.

Skaistākais ārsta mūžā

Domāju, katrs ārsts pateiks ļoti vienkāršu lietu: ārsta mūžā visskaistākais ir tas, ka viņš var palīdzēt pacientam, ka redz savu pacientu veselu un priecīgu. Redz sava darba rezultātu.

Viss noticis tā, kā tam vajadzēja būt

Katrs cilvēks gribētu būt dzīvesgudrāks. Vienīgais, ko varu pieminēt, ka tiešām ir kāds iekšējs spēks, kas vada mūs pareizā virzienā. Kādreiz to nesajūtam. Bet, atskatoties pagātnē, tieši otrādi — vajadzētu saprast, ka viss ir noticis tā, kā tam vajadzēja būt. Atskatoties pagātnē un ņemot vērā savu šodienas pieredzi, es negribētu neko mainīt, esmu pateicīga un laimīga par to, kur esmu.

Būt īstajā vietā un laikā

Šis teiciens atbilst manam dzīves un profesionālam gājumam. Kad studēju, vēlējos kļūt par ķirurģi tāpat kā mana mamma Monika Savicka. Gribēju strādāt plastiskajā ķirurģijā, tāpēc aizbraucu mācīties uz Vāciju. Tur, pavadot operāciju zālē ilgas stundas, sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu. Kāds vācu profesors man teica: Silvij, padomājiet, tā diena šeit paiet ļoti vienmuļi. Es viņam paklausīju. Mani vairāk saista komunikācija ar pacientiem, saruna. Ja es nebūtu nokļuvusi praksē Vācijā, iespējams, būtu turpinājusi ķirurga ceļu. Tas būtu citāds ceļš. Es nevaru pateikt, kā būtu, ja būtu... Taču esmu ļoti pateicīga šim profesoram.

Ja pamati stipri, dzīves “māja” būvējas stabilāka

Gan vecvecāki, gan vecāki dod dzīves pamatu ne tikai ar piemēru un audzināšanu, bet arī iekšējo spēku un varēšanas izjūtu. Ģimenes attiecības būvē sava veida pamatelementus, uz kuriem tālāk veidot dzīves ceļu. Ja pamati nav stabili, arī dzīves “māja” būvējas sarežģīti.

Par saviem vecākiem varu teikt, ka viņi iedevuši man atbalstu un sapratni. Mammai sākotnēji nebija saprotams, kāpēc izvēlējos studēt arī psihoterapiju, viņa bija patiesi izbrīnīta, taču vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši.

Jau bērnībā zināju, ka būšu ārste. Laukos “ārstēju” vecmāmiņu, vectētiņu, visus dzīvnieciņus, kas viņiem bija kūtī. Mazos sivēntiņus. Mans uzdevums bija palīdzēt mazākajiem sivēntiņiem nokļūt pie mammas pupa.

Vecākiem un vecvecākiem bijusi liela nozīme mana ceļa izvēlē. Kad biju pavisam maza, mamma ņēma mani līdzi uz lekcijām anatomikumā. No agras bērnības vēlējos viņai profesionālā ziņā līdzināties, tas bija mans veids, kā mammai pietuvoties.

Mainīt pagātnē ielikto, uzkrāto

Šajā ziņā esmu optimiste, pretējā gadījumā nestrādātu šajā profesijā. Ļoti daudzas lietas var mainīt (to daļu, kas saistīta ar iedzimtību, gan ne), ja ir vēlēšanās, motivācija un garīgais spēks. Piemēram, Somijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs psihoanalīze ir iekļauta valsts apmaksātā programmā bērniem un jauniešiem līdz 24 gadu vecumam. Funkcionāri sapratuši, ka, ārstējot un veidojot personību, ļoti būtiska ir mentālā un garīgā veselība, ka, ieguldot ārstēšanā, var samazināt izdevumus nākotnē, jo cilvēku fiziskā veselība un darbaspējas uzlabojas, ja psiholoģiskā palīdzība tiek sniegta laikus.

Vērtīgs atzinums: kādreiz ir jāizsēro tas, ko nevar mainīt. Un ārstiem ar to jāsaskaras diendienā — lai kā gribētos palīdzēt, lai kā zinātne iet uz priekšu, daudz ko izmainīt nevaram. Covid–19 situācija parādīja, ka mūsu iedomātā stabilitāte ir trausla.

Kāpiens uz sirdi, aizrautību un iedvesmu

Katrs, kurš kāpis kalnos, zina — virsotnē paveras lielāki plašumi, vēl augstākas virsotnes. Manuprāt, ārsta darbā tas ir vissvarīgākais — apzināties savu varēšanu un akceptēt savu nevarēšanu. Sastopoties ar dabas plašumiem, esam diezgan sīki un nevaroši. Tajā pašā laikā, zinot savus iekšējos spēkus un izcīnot tos, var daudz ko sasniegt. Ārsta profesijas skaistākā daļa — visu laiku jāmācās, jāattīstās. Mācāmies no saviem pacientiem. Arī zinātne piedāvā jaunas virsotnes. Ārsts vienmēr var būt elastīgs un garā jauns.

Savu ceļu no ģimenes medicīnas līdz psihoanalīzei vērtēju kā profesionālo attīstību un savā veidā kāpienu aug-
šup. Arī ģimenes medicīna man ļoti patika, jo bija labs kontakts gan ar pacientiem, gan lieliskajiem komandas kolēģiem. Man ir bijuši ļoti labi skolotāji. Bet, arvien vairāk saskaroties ar ģimenes medicīnas pacientu problēmām, sapratu, ka garīgās vai mentālās veselības problēmas proporcionāli veido ļoti lielu ārstēšanas daļu. Sākotnēji domāju — paralēli darbam ģimenes ārsta praksē studēšu psihoterapiju un varēšu vairāk palīdzēt saviem pacientiem. Taču iepazinu psihoanalīzi un sapratu, ka tur ir mana sirds, aizrautība un iedvesma. Esmu priecīga, ka varu palīdzēt ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem un pusaudžiem. Darbs ar bērniem ir ļoti interesants, tur ir rotaļas un spontanitāte, kas neļauj atslābt.

Diemžēl ģimenes ārsta praksi vajadzēja atstāt, jo laiks, ko ārsts var veltīt saviem pacientiem, ir ierobežots. Taču kādu brīdi sēdēju uz diviem krēsliem. Protams, ja zvana kāds pacients no manas bijušās ģimenes ārsta prakses, nekad neatsaku, varu konsultēt. Taču lielākā mana darba daļa ir psihoterapija un psihoanalīze.

 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada oktobra numurā