Kino, vilka skaitlis un piepildīts laiks

Topošo kardiologu ANDRI SKRIDI interesē ne tikai tas, kā darīt veselu cilvēka sirdi. Viņu interesē arī tas, kā cilvēka sirdi aizkustināt un likt tai sisties ātrāk. Kopā ar kolēģēm dakterēm Aneti Šlēziņu un Zani Šenbergu viņi uzņem kino. Trijotnes kontā ir jau trīs spēlfilmas. Pēdējā filma Otra puse pērnā gada nogalē tika prezentēta kinoteātrī Rīga uz lielā ekrāna. Viss bija kā lielajā kino – limuzīns, sarkanais paklājs, šampanietis un aplausi.

Ārsti brīvajā laikā lielākoties nodarbojas ar aktīvo sportu - snovbordo, slēpo, spēlē skvošu. Jūs gribējāt kaut ko vairāk radošu?

Mēs ar Zani spēlējam arī tenisu. Imants Ziedonis ir teicis, ka "laime ir laiks, piepildīts laiks. Laime ir krāsām, skaņām piepildīts laiks." Un mēs to savu laiku piepildām. Filmēšanas process ir tiešām fantastisks, mēs esam pārsmējušies! Ja mēs to nedarītu, tad būtu neiespējami darīt mūsu pamatdarbu. Fiziski pēc darba uzspēlējam tenisu, papeldam baseinā, bet vajag kaut ko mentālu, kaut ko tādu, ko citiem parādīt. Kādam no mākslas veidiem man bija jāpievēršas: manā dzimtā ir daudz mākslinieku - gleznotāji, fotogrāfs, mūziķi. Arī medicīna ir māksla, bet gribēju kaut ko tādu...

Bērnībā daudz filmu skatījāties?Lielais darbs padarīts, var plūkt augļus! Filmas ideju ģeneratori: (no kreisās) dr. Anete Šlēziņa,  dr. Andris Skride un dr. Zane Šenberga

Nē, es daudz lasīju. No Žila Verna līdz Remarkam, Selindžeram. Arī latviešu autorus - man patika Jānis Jaunsudrabiņš, Regīna Ezera. Mājās bija ļoti daudz grāmatu, un nebija tādas, ko es nebūtu izlasījis. Vēl man īpaši patika ceļojumu apraksti. Mans vectēvs bija un mamma jo­projām ir ģeogrāfijas skolotāji - laikam tas ietekmēja.

Un filmas?

Televizoru es ļoti maz skatījos un maz skatos joprojām. Man tas mājās ir vairāk kā glezna. Brīvajos brīžos labprātāk lasu. Taču man patīk lielais kino. Studiju gados bija izveidojusies forša kompānija, un mēs visi kopā gājām uz kino. Mēs vēl joprojām turamies kopā - nu jau vairāk nekā deviņus gadus; tajā kompānijā ir arī abas manas kolēģes, ar kurām kopā taisām kino.

Par ko ir jūsu filmas?

Filmas ir par... dzīvi! Dažādām situācijām, kādas dzīvē sagadās un kādas var notikt. Filmas ir mazliet arī teatrālas parodijas, bet ar uzstādījumu - kāpēc gan ne, kāpēc gan tā nevarētu būt?! Līdz šim esmu uztaisījis trīs filmas, un, galvenais, tās visas ir dzīvesprieka pilnas. Vismaz man tā šķiet.Gājiens pa sarkano paklāju. Žēl tikai, ka tik īss – pusgadu bija jāstrādā, lai tas vienā minūtē beigtos

Kādā žanrā tās iedalāt?

Pēdējā filma Otra puse noteikti ir asa sižeta komēdija. Pirmā - reālistiska drāma, tā ir par cilvēku satikšanos. Otrā ir teatrāla parodijkomēdija par četriem meža zvēriem, kas satiekas mežā un dodas uz Rīgu, kur iekuļas piedzīvojumos.

Beigās visi paliek dzīvi?

Jā, paliek, bet vilks zaudē asti.

Tātad traumas tomēr ir?

Ir, bet visi dzīvi tomēr. (Smejas.)

Otra puse ir jūsu jaunākā filma, kurai bija arī prezentācija uz lielā ekrāna kinoteātrī Rīga. Par ko ir šī filma?

Tā ir par dzīves nejaušībām. Par to, ka dzīvē nav neiespējamu lietu. Vienā brīdī viss var mainīties. Uz dažādām pusēm. Pag... tas skan kaut kā it kā jau iepriekš dzirdēti. Otra puse - tas nozīmē to, ka dzīve negaidot var pagriezt otru vaigu. Filmā trīs vienkārši cilvēki pēkšņi iegūst iespēju mainīt dzīvi un kļūt par slepenajiem aģentiem, kas saņem vairākus uzdevumus.Kultūras aģentūras direktores Brigitas Rozenbrikas iedrošinošais rokasspiediens

Esat šādus pavērsienus piedzīvojis arī savā dzīvē?

Jā, tas tiešām saskan ar manu dzīves filozofiju. Kārtīgi strādājot, dzīvē nudien ir iespējams viss! Esmu to piedzīvojis. Vispār esmu optimists.

Kam radās ideja par sarkano paklāju un filmas demonstrēšanu uz lielā ekrāna?

Tas bija mans uzstādījums. Gribēju kaut ko grandiozu... kaut ko siltu un patīkamu aukstajam novembrim. Žēl tikai, ka veselu pusgadu bija jāstrādā, lai vienā minūtē gājiens pa sarkano paklāju beigtos! Bet es to uztvēru kā feinu pasākumu: uzrunas pirms filmas, ko tei ca Kultūras aģentūras direktore Brigita Rozen­brika, Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa un mēs paši, fotografēšanās pie lielā plakāta, salūts, limuzīns (mēs paši pirms tam stundu izbraukājāmies pa Rīgu!), āfterpārtija, šampanietis...

Filma bija manas vārda dienas svinības. Katru gadu tajā sestdienā, kas ir vistuvāk manai vārda dienai, tā tiek svinēta diezgan grandiozi - ar mūsu taisīto filmu un ballīti. Pēdējās divas filmas - arī ar lielo ekrānu. Otru pusi sākām filmēt jūnijā, montējām oktobrī. Visi brīvie vakari un brīvdienas tika veltīti filmas tapšanai.

Principā jau filmas ir kā dāvanas sev, saviem draugiem un tuvākajiem cilvēkiem. Un, tā kā visiem tas ir ļoti iepaticies, tad mēs to turpināsim.

Kādas bija skatītāju atsauksmes pēc filmas noskatīšanās?

Teica, ka bijis grandiozi. Pazīstams producents pēc noskatīšanās uz lielā ekrāna teica, ka augstāk jau vairs Latvijā nav kur kāpt. Mēs ar otru režisori Zani pēc tam spriedām: vai tiešām esam sasnieguši maksimumu? Un viņa teica - nē! Mums vēl ir daudz darāmā un domājamā.“Tas tiešām ir fantastisks process, mēs esam pārsmējušies! Ja mēs to nedarītu,  tad būtu neiespējami darīt mūsu pamatdarbu”

Mums bija labs scenārijs, kameras nebija profesionālās (šogad būs!). Mūsu vājā vieta pagaidām ir apskaņošana, bet mēs par to domāsim. Daži aktieri mums ir spēcīgi, daži ne tik spēcīgi. Pats sevi pieskaitu pie otrajiem, tāpēc esmu nolēmis nākamajā mūsu filmā pats vairs nespēlēt. Galvenās lomas būs mūsu draugiem dakteriem, kuriem dotības ir lielākas. Jā, filmā spēlē daudz dakteru - aģentu šefs strādā par zobārstu. Lizbetes lomas atveidotāja ir fizioterapeite, Zane ir tiesu medicīnas eksperte kriminālpolicijā, Anete ir anestezioloģe-reanimatoloģe, bitenieka un Koļas lomā - kardiologs. Anetes vīrs neiroķirurgs daudz palīdzēja filmēšanas procesā. Jā, dakteri mums pamatīgi iesaistīti.

Vai neizskanēja pilnīgi nekāda kritika? Nu, dakterīši sastrādājuši...?

Es nedzirdēju. Kritikas no divsimt uzaicināto puses nebija. Vēlāk dzirdēju vienu kritisku piezīmi, ka filma ir par garu.

Kā bija pašam, redzot galarezultātu uz lielā ekrāna?

Fantastiska! Bet bija arī bailes - vai skatītājiem patiks? Un tās bailes nepāriet līdz pat filmas beigām, kad ir aplausi. Bet lielais ekrāns - tas ir īpaši. Tāpēc arī es neskatos filmas mājās TV vai DVD. Protams, skaidri samanīju arī visas kļūdas. Bet tik un tā bija bauda.

Vai ir ambīcijas iespraukties lielā kino lauciņā?

Mēs jau smejamies, ka pēc gadiem visi tiksimies Kannās. Lielais kino... it kā nē, bet uz vietējiem īsfilmu festivāliem mēs savu pēdējo filmu pieteiksim gan. Neliela varbūtība, ka pēc pieciem gadiem iesniegsim filmu Lielajam Kristapam!

Kurš ir ideju ģenerators?

Mēs trijatā. Pēdējai filmai gan mēs ar Zani divatā. Viss tiek slīpēts strīdos. Sākumā scenāriju bija uzrakstījušas Zane ar Aneti, tad es to pārstrādāju. Režisora darbu darām divatā ar Zani - nosakām, kā stāv kameras, ko dara aktieri. Es vairāk esmu visu kopā vācējs un organizētājs, procesu aktivizētājs, filmas tālāk bīdītājs. Filmēja trīs operatori, bet galvenais operators bija mans draugs, pēc izglītības ekonomists. Un viņam ļoti labi sanāca! Šogad filmējām ar divām kamerām, un tas jau bija daudz labāk. Montēja filmu profesionāļi no kādas firmas; tas aizņēma daudz darba, jo sēdējām visu laiku blakus. Pavisam bija safilmētas piecas sešas stundas, no kurām galarezultāts ir trīsdesmit astoņas minūtes.“Bailes, vai skatītājiem patiks, nepāriet līdz pat filmas beigām, kad ir aplausi”

Kāds ir rekords - cik reižu bija jāpārfilmē kāda epizode?

O, vismaz kādas desmit reizes! Un tādas bija vairākas ainas. Ja nesmējās viens, tad sāka smieties otrs un trešais. Atceros - visi izsmējušies un filmējam jau septīto reizi, līdz vienā brīdī es pats sāku smieties! Nu es taču arī kādreiz drīkstu! Standartā katra aina kādas trīs reizes bija jāfilmē. Tiešām - ar grumbu pierē nefilmējām, mēs izklaidējāmies. Vispār man bija jāizved diezgan liels pierunāšanas darbs.

Esat tāds režisors, kurš visus izrīko un kuram pienes kafiju?

Ha-ha! Nē, tik traki nebija. Man vēl pagaidām nepienes kafiju, bet tas ar laiku...

Filmā ir aina, kur cilvēkam sniedz palīdzību un redzama slimnīca. Tātad - pats no sevis neaizbēgsi: vajag kaut ko par medicīnu?

Jā, tā ir. Arī otrajā filmā bija ainas ar slimnīcu, un pēc pirmizrādes nozvērējāmies, ka trešajā filmā slimnīcas vairs nebūs. Bet nekā. No sevis laikam tiešām neaizbēgsi, re, atkal slimnīca! (Smejas.)

Filmā ir aina, kur viens no aģentu uz devumiem ir atnest akmeni no Vecrīgas bruģa. Jūs tiešām gaišā dienas laikā izlauzāt to bruģakmeni un nočiepāt?

Nē, tā bija montāža. Reālais bruģakmens tika izķeksēts citviet. Bet šim scenārija pavērsienam ir reāls pamats, kad vēl studiju laikā mums pašiem bija dots grupas iekšējās pārbaudes uzdevums - izķeksēt Vecrīgas centrā bruģakmeni un to atnest, bet toreiz tas netika īstenots. Nobijāmies. Tā nu tas daļēji īstenojās filmā.

Tomēr - ne pa īstam... Taču es iedomājos jauku vēsti ziņās - Pašvaldības policija aizturējusi kardiologu A. S. (dzimušu 1982. gadā), kas Vecrīgas centrā plkst. 13:15 centās izlauzt un nozagt bruģakmeni...

Ārprāts! Ha-ha! Bet... kāpēc ne? Mums jau patīk viss trakais. Tomēr Vecrīgu demolēt mēs neparakstījāmies!

Kādas vēl bija grūtības, ar ko saskārāties?

Divu vīriešu pierunāšana ietērpties bišu kostīmiņos un Anetes pierunāšana iekāpt vilcienā un tirgot avīzes - ārprāts! Tas bija visgrūtākais. Ar Aneti kādu stundu runājām un runājām. Viņa bija kategoriski pret. Es teicu, ka tas nekas nav, ka es tur būšu un viss būs labi. Bet viņa aizrādīja: kāpēc man pašam nekad netiekot tādas lomas, kur būtu sevi jālauž. Nu, tā kaut kā sagadījies. Taču vispār cilvēki procesā bija spiesti lauzt savus stereotipus par savu varēšanu un nevarēšanu.

Jūs - vīrietis, kas kļūst par specaģentu un kam pie katra sāna ir pa skaistai sievietei. Freidam par to būtu ko teikt...

Nē, tā ir sagadīšanās, tāda loma nebija mans slēptākais sapnis! (Smejas.) Rakstot scenāriju, katrs gribējām lomu, un tā lomas katram tika piedomātas.

Ko saka ārsti kolēģi slimnīcā?

Es īpaši nereklamējos. Pirmizrādē bija vismaz piecdesmit ārstu, visiem patika.

Kā izvēlējies filmēšanas vietas? Skatījos - daudz filmēts Āgenskalnā.

Jā, Āgenskalnā daudz interesantu vietu, turklāt tuvu darbam - visu var apvienot. Tepat netālu ir viena no mūsu bāzēm - Anetes mammas māja. Bet filmējām Madonas rajonā, Stoļerovā.

Ko filmēšanas process dod jums pašam?

Vēlos sevi pierādīt. Tas attīsta radošo pusi, kuras diezgan eksakti orientētajā medicīnas vidē pietrūkst, bet šīs iemaņas pēc tam atkal var izmantot medicīnā. Medicīna ir māksla un zinātne vienlaikus. Ja esi vienkārši ārsts un neesi mākslinieks, tad nevari būt labs ārsts. Daudz jālasa, lai smeltos idejas. Nākamā filma būs pēc kāda literāra darba motīviem. Vēl - filmējot redzu sevi no malas. Tas ir arī diezgan sāpīgi, redzu, ka vajadzētu labāk.

Kurš šim kino dod naudu?

Tā nāk no iekšējiem resursiem. Darbs organizēts tā, ka iesaistītie cilvēki naudu par to nesaņem, izņemot montāžistus, kas ir profesionāļi. Finansiāli pasākumu uzturu pats, nedaudz palīdzēja brālis un vēl dažas privātpersonas. Ar padomu palīdzēja Kultūras aģentūra, kas piešķīra kino Rīga telpas. Ļoti izšķirīgi ir personiskie kontakti - ar ārstiem jau visiem patīk draudzēties! (Smejas.)

Kas ir jūsu ikonas pašmāju kino un pasaulē?

Vai dieniņās! No režisoriem - Emīrs Kusturica, Larss fon Trīrs, Mihaels Haneke (Klavierskolotāja), Kventins Tarantino, Fransuā Ozons (8 sievietes, Baseins), Pedro Almodovars, Vudijs Alens. Vispār dodu priekšroku Eiropas kino. Latvijā - Jānis Streičs, Rolands Kalniņš, Aleksandrs Leimanis, Andrejs Ēķis.

Mūsu radošajai apvienībai Vilkatis Group mīļākā filma ir Limuzīns Jāņu nakts krāsā. To citējam ikdienā. Un vēl - Tās dullās Paulīnes dēļ. Tā ir ģeniālākā īsfilma, kāda redzēta, turklāt bija studentes diplomdarbs. Un tas tikai pierāda, ka viss ir iespējams. Uz tādu rezultātu mēs tiecamies.

Kas ir Vilkatis Group?

Esam kolēģi un draugi gandrīz desmit gadu - jau no pirmā kursa. Un kopš tā laika saucamies par Vilkatis grupu. Studiju laikā mēs ikdienā bieži izspēlējām etīdes no populārām latviešu filmām. Reiz Stradiņu teritorijā tādā nelielā pļaviņā starp nodarbībām baltos halātos izspēlējām etīdi no Emīla nedarbiem, kur komandante iekrīt vilku bedrē. To pa gabalu redzējis viens profesors un pra sījis citiem: kas tie, nav sajukuši? Un citi studenti atbildējuši: tie ir tie trakie, viņiem tas ir normāli. Un kopš tā laika mums pielipusi iesauka "vilkaši".

Mūs satur kopā radošais gars - esam kopā gājuši ķekatās, mums ir bijušas nakts modes skates, fiktīvas studentu kāzas (es gan pēc tam saņēmu daudz reālu apsveikumu). Mums ir tradīcija manā dzimšanas dienā katru gadu doties pie dabas un spēlēt Poļe čudes - viss notiek krieviski, es parasti esmu vadītājs Jakubovičs. Katru gadu 1. maijā īrējam mikroautobusu un braucam uz Kolku. Grupā esam seši cilvēki, tas arī ir vilka skaitlis.

Kāpēc tomēr medicīna - pamats un kino kā hobijs, nevis otrādi?

To, ka medicīna būs mans stabilais pamats, biju izlēmis jau 9. klasē, uz to gāju ļoti mērķtiecīgi. Es nevarētu nodarboties tikai ar kino, jo ārsts var taisīt filmas, bet ne otrādi. Pirmizrādes vakarā citēju režisoru Frenku Kapru: "Kino ir viena no trim universālajām valodām. Pārējās divas ir matemātika un mūzika." Tā kā neesmu ne matemātiķis, ne mūziķis, bet vienā no tām valodām vēlējos runāt, tad izvēlējos izpausties kino valodā.

Kino vairo izteikšanās spējas

ZANE ŠENBERGA, tiesu medicīnas eksperte

Mūsu trio ir lieliska kompānija. Ar filmu palīdzību mēs varam īstenot mūsu sen izdomātās un jaunās idejas. Andra stiprās puses ir labās organizatora spējas, lieliskas, pilnīgi negaidītas un pārsteidzošas idejas. Viņš filmēšanas laikā prot būt pacietīgs un visu tā labi sakārtot.ZANE ŠENBERGA, tiesu medicīnas  eksperte

Domāju, ka trešā filma patiešām ir lieliska. Kā viens mans draugs teica: tā jau ir nevis mazbudžeta, bet lielbudžeta filma! Šajā jomā esam gan tikai iesācēji. Taču mums ir ļoti viegli kopā strādāt, jo esam labi draugi un pazīstam cits citu.

Kino vairo manas izteikšanās spējas un teatrālās dotības, uzlabojas attiecības ar cilvēkiem. Kā nekā mēs teātra mākslu gadu mācījāmies pie aktrises Ārijas Stūrnieces! Bet visvairāk - tas ir lieliski pavadīts laiks!

Jautra, pašironiska padauzīšanās draugu lokā

KRISTĪNE MATĪSA, kinožurnāliste

Zinu, ka liela daļa kinoļaužu diezgan greizi skatās uz cilvēkiem no malas, kas arī mēģina uzņemt filmas, tā teikt, mēs te gadiem mācāmies taisīt kino, bet pēkšņi atnāk viens, safilmē kaut ko ar mobilo tālruni un taisās izgriezt mums pogas! Par mierinājumu jāsaka - šis nav tas gadījums, jo filmas autoru pašironija neļauj visu šo lietu uztvert ar pārāk nopietni sarauktu pierīti, tā drīzāk ir jautra padauzīšanās draugu lokā, un ir forši, ka jauni un enerģiski cilvēki savai enerģijai atrod izpausmi šādā atraktīvā veidā. Gandrīz vai varētu teikt - ir vienalga, vai pēc profesijas viņi ir ārsti, jūrnieki vai biržas brokeri, tomēr varbūt tieši profesija mudina brīvo laiku pavadīt tik veselīgi - nevis kursēt piektdienvakaru tūrēs pa naktsklubiem, bet radoši izpausties.KRISTĪNE MATĪSA,  kinožurnāliste

Šīs radošās izpausmes rezultātu es sāku skatīties ar zināmu aizspriedumu, domāju - nu, nu, esam jau redzējuši tādus mājas video, kas aizraujoši un smieklīgi šķiet tikai pašiem autoriem. Pēc zāles reakcijas brīžiem gan sapratu, ka dažs joks patiešām ir tikai savējiem saprotams, tomēr visumā biju patīkami pārsteigta - reizēm pieķēru sevi no sirds smejamies, piefiksēju, ka viena no Andra kolēģēm ir patiešām laba komiskā žanra aktrise, un galu galā nodomāju - raidījuma Savādi gan komanda pirms pieciem gadiem līdzīgu gegu kokteili nosauca par pilnmetrāžas spēlfilmu Es mīlu jūsu meitu, izrādīja kinoteātrī Rīga un visā Latvijā, un ar ko šī kompānija sliktāka?

 

 

 

Uz augšu ↑
  • Ar sportisku krampi. ANDA NULLE, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste

    Medicīniskā rehabilitācija cilvēkam palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, atdod dzīves garšu un prieku. Jau 25 gadus šajā veselības aprūpes daļā strādā fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste ANDA NULLE, pēdējos deviņus gadus atrodoties pie Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” vadības stūres. Nākotnes plānu netrūkst, un viņa ir droša, ka tos izdosies īstenot. Kā gan ne, ja ir lieliska komanda?! Lasīt visu

  • Plastmasas izpētes ekspedīcijā apkārt pasaulei

    Trīssimt sievietes līdz 2021. gadam piedalās ekspedīcijā, apburājot pasauli: mērojot vairāk nekā 38 tūkstošus jūras jūdžu četros okeānos un pētot piesārņojumu ar plastmasu un toksiskiem materiāliem. Latviete, socioloģe Nita Jirgensone ir viena no Exxpedition Round the World dalībniecēm. Lasīt visu

  • Vidusmēra ārsts Šveicē

    Katram ārstam ir kāds mīļākais orgāns. Esmu dzirdējis kolēģus ar neizsmeļamu degsmi runājam, piemēram, par nieri, un tas ir burvīgi. Mans mīļākais orgāns — smadzenes — veido tikai ap 2 % ķermeņa masas, bet patērē 20 % sūri grūti saražotās enerģijas. Vai tas nav fascinējoši? Lasīt visu