Strukturālo reformu “paraugstunda”? Ludzas slimnīca

Normal 0 false false false MicrosoftInternetExplorer4 /* Style Definitions */ table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} Vārdu savienojums “strukturālās reformas” kā pabružāta dežūrizkārtne tiek piestiprināta atkal un atkal kārtējiem ziņojumiem par stāvokli veselības aprūpē. Kā izskatās īstā dzīve – aiz izkārtnes? Lai to noskaidrotu, Doctus devās 270 kilometrus uz austrumu pierobežu – Ludzu, “trekno gadu pērli”, kas pērn neilgi pēc atklāšanas no neatliekamās palīdzības slimnīcas tika pārveidota par aprūpes slimnīcu, un Rēzekni, kurai nu jāiztur krietni lielāka neatliekamo pacientu slodze. Kad zvanām uz Ludzas slimnīcu, lai pieteiktos ciemos, valdes priekšsēdētājs JURIS ATSTUPENS iesaka ierasties rīta pusē un nebraukt piektdien – tā ir diena, kad slimnīcā nenotiek operācijas un dzīve mazliet pierimst. Tā arī darām – rīta pusē slimnīcā jau uzņemti septiņi pacienti (pirmdienās stājoties 15–17 pacienti), ķirurgi operē trūci, operācijai tiek gatavots nākamais pacients, bet funkcionālās un staru diagnostikas nodaļā gaida neliela rinda.

Fakti

  • SIA Ludzas slimnīca, īpašnieks Ludzas novada dome
  • Aprūpes slimnīca, dienas stacionārs un  traumpunkts
  • 150 darbinieki; līdz 2009. gada septembrim, kad pārtrauca sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību, – 290 darbinieki, no tiem 50 ārsti
  • 50 gultas
  • Pacientu plūsma gadā: ap tūkstoti
  • Apgrozījums: 2010. gadā plānots 961 000 latu – kopā aprūpes slimnīcā, ambulatorajā daļā, dienas stacionārā un traumpunktā
  • Slimnīca uzcelta: jaunais korpuss – 2009. gadā
  • Valdes priekšsēdētājs kopš 2004. gada – Juris AtstupensJuris Atstupens: “Cik es strādāju, neesmu prasījis: dodiet naudu. Esmu teicis: dodiet pakalpojumu, paši nopelnīsim!”

Laistīt un mēslot saknes, ne lapotni

Kad J. Atstupens, aizrautīgi stāstīdams, ved mūs pa Latvijā pēdējās no jauna uzbūvētās slimnīcas četriem stāviem, no prāta neiziet viņa teiktais - "ja esi pieradis lidot ar laineri, bet tev iedod "kukuruzņiku", var, protams, ar to pacelties, bet varēšana un vēlmes ir citas". To, ka slimnīcā ir cita varēšana, nevar nepamanīt. J. Atstupens gan saka - nekā īpaša jau nav, visu būvējuši kā sev: lai ir kvalitatīvi, ērti darbam, labi pacientiem un arī skaisti.

Vietējais mākslinieks Slaviks Fomins slimnīcas dizainam izvēlējies četru gadalaiku koncepciju: pirmajā stāvā, kur izvietota uzņemšanas nodaļa un ambulatorā daļa, ir vasara un tai piestāvošās krāsas, otrajā stāvā, kur gadu nostrādāja ginekoloģijas un dzemdību nodaļa - rudens, trešajā stāvā - reanimācijas nodaļā un operblokā - valda ziema, bet ceturtajā stāvā, kur arī akurāt gadu darbojās ķirurģijas nodaļa, - pavasaris. Pie slimnīcas - helikopteru nosēšanās laukums, kur "smuki lielie MI 17 sēdās, bet robežsargu mazie helikopterīši vispār kā bitītes nolaidās". Trīs operāciju zāles. "Iespējams, būtu pieticis ar divām, ļāvāmies "trekno gadu" prasībām, kādam ir jābūt operblokam neatliekamās palīdzības slimnīcā," atzīst J. Atstupens, rādot zilo, dzelteno un zaļo operāciju zāli. Diožu operācijas lampas paši noskatījuši Diseldorfā - galvu nesilda, ēnu nedod, energotaupīgas, videi draudzīgas. Laminārā gaisa plūsma, trespa paneļi, uz kuriem neaug stafilokoks. Dzemdību nodaļā bija paredzētas pat ūdens dzemdības!

Instrumentu sterilizatori - divi; ja taupītu uz iepirkumu, būtu pieticis ar vienu, taču tad tam būtu dārgāka ekspluatācija, un ko darītu, ja vienīgais izietu no ierindas? - jautā slimnīcas vadītājs.

Tāpat tehnoloģijas cenšoties iegādāties mūsdienīgas, lai pēc dažiem gadiem nav jāmeklē jaunas. Pašam J. Atstupenam ir sertifikāts gastrointestinālajā endoskopijā, ķirurģijā un onkoloģijā, un jau 2000. gadā Ludzā iegādāta videoendoskopijas iekārta. Otorinolaringloga kabinets aprīkots ar Euroclinic Professional luxe iekārtu - četri endoskopi, ar milzīgu palielinājumu un dažādiem leņķiem, Carl Zeiss optiskais mikroskops, instrumentu galdiņi, kas ultravioletā starojumā nepārtraukti uztur instrumentus sterilus un siltus. Paši braukuši uz Diseldorfu un noskatījuši, kādas operācijas diožu lampas pasaulē ir topā"Nemaksājam slikti, taču tagad ārsti atver privātpraksi dzīvoklīšos un nav gatavi strādāt tikai slimnīcā," skumji bilst J. Atstupens.

"Varam laistīt un mēslot koka lapotni, bet, ja to nedarīsim ar saknēm, tad nekas neizaugs. Tieši laukus vajadzētu attīstīt, jo Rīga jau nepazudīs!" secina Ludzas slimnīcas vadītājs. "Dzīvojot tālāk no centriem, cilvēkam ir jābūt drošam par savu veselību. Bet kāda var būt drošība, ja infarkta pacients kļūst par tūristu un tiek vizināts apkārt?! Ir taču zināms, ka ļoti daudzi no darba ārzemēs atgriežas ar psiholoģiskām problēmām, jo ir atrauti no "saknēm". Vai kaut kas līdzīgs tagad nenotiek ar mūsu pacientiem?"

Palle viens pats pasaulē

Slimnīcas atklāšanas sarkano lentīti svinīgi pārgrieza pērnā gada 29. martā, bet jau pēc pieciem mēnešiem tā pārtapa aprūpes slimnīcā. Uzņemšanas nodaļā, izrādot telpu, kur bija plānots intubēt neatliekamos pacientus, J. Atstupens uz brīdi iegrimst pārdomās. "Vai esat bērnībā lasījuši dāņu rakstnieka Jena Sigsgora stāstu "Palle viens pats pasaulē"? Par zēnu, kurš pamodās un bija viens pats pasaulē?" viņš jautā. "Tā mums šķita septembrī. Ap jauno gadu slimnīcā viesojās vācieši, zviedri: izrādījām slimnīcu, dzemdību nodaļā puķītes novītušas, zirnekļu tīkli. Tagad jau mazliet pārveidots..."Veļas māja. Tajā izmantots vecais veļas žāvētājs, tā ka “viss nav pilnīgi jauns”. Slimnīca naudu piepelna, mazgājot veļu arī kempingiem

Vaicājam, vai tiešām "māsterplānā" nebija iezīmēts, ka nākotnē valsts no Ludzas slimnīcas nepirks neatliekamo palīdzību. J. Atstupens ir atklāts: līdz 2008. gadam par to neesot bijis ne mazākās nojausmas. Veselības ministrijas vadībā visas valsts galvotā kredīta ņēmējas iestādes strādājušas pie iepirkuma nolikuma par finansēšanas avota izvēli un 2006. gadā iepirkumu komisijā izvēlējušās izdevīgāko kredītiestādi. Veselības ministrija pat skubinājusi būvēt ātrāk. "Mēs, piemēram, izsludinājām celtniecības konkursu, nezinot par finansējumu." 2006. gadā slimnīcu sākuši celt ar konkrētu mērķi: šeit, Eiropas Savienības austrumu pierobežā, jābūt vienam labam atbalsta hospitālim, lai sniegtu tieši neatliekamo palīdzību un ar helikoptera atbalsta punktu saīsinātu gan šaura speciālista vizītes, gan smaga slimnieka transportēšanas laiku.

Pirmie signāli, ka celtniecība jāapstādina, no ministrijas sākuši nākt 2008. gada pavasarī. Bet kā pārtraukt? Visi konkursi taču izsludināti! J. Atstupens: "Reiz jau Ludzā divdesmit gadu nostāvēja vraks! Bija variants atvērt slimnīcu ar diviem stāviem, bet ko darīt pārējos?!"

Slimnīcā ieguldīti 4 miljoni latu valsts, 2 miljoni pašvaldības galvotā kredīta un 280 tūkstoši latu pašas slimnīcas līdzekļu. 2008. gada pavasarī 80 tūkstošus latu lielo kredīta maksājumu vēl samaksājuši paši, bet rudens maksājumu vairs nav varējuši samaksāt, tāpēc panākuši vienošanos ar Valsts kasi par mazāku maksājumu un pārējā maksājuma sadalīšanu uz 5 gadiem 60 daļās. Taču tad 2009. gadā visām slimnīcām strauji tika samazināts finansējums un J. Atstupenu sasniedza ziņa, ka valsts no Ludzas slimnīcas vairs nepirks neatliekamo palīdzību.

"Man visi jautā, ko domāju par kredītu. Neko nedomāju. Līgumā valsts mūsu slimnīcai skaidri un gaiši bija garantējusi lokālās daudzprofilu slimnīcas statusu un konkrētu pasūtījumu. Kas pirmais lauza vienošanos? Veselības ministrija! Ja viņi mums vairs nepasūta pakalpojumu, tad droši vien viņiem ir zināms, kā to naudu var atdot, jo valsts taču garantēja kredīta atdošanu!" J. Atstupens ir skarbs. Viņš spriež: šobrīd, kad Euribor likme ir ievērojami kritusies, slimnīca kredītu varētu samaksāt pati - ja vien finansējums, kas šobrīd nozarei ir 2006. gada līmenī, tāds būtu palicis arī slimnīcai.

Aprūpes slimnīca: kas tā tāda?

"Vienā dienā - pagājušā gada 31. augustā - es parakstīju uzteikumu 171 pacientam. Es nevarēju uz ielas parādīties - it kā es būtu tas vainīgais!" atceras slimnīcas valdes priekšsēdētājs. Septembrī slimnīca nav varējusi attapties no šoka, bijuši vien kādi 20-30 pacienti. Tāpat neviens nav varējis definēt, kas tā tāda aprūpes slimnīca. Tagad jau tikuši skaidrībā. "Aprūpes slimnīcā pacients ierodas ar "gatavu" diagnozi, bet ģimenes ārsts vai speciālists ir ordinējis ārstēšanu. Valsts par viena pacienta aprūpi mums maksā 93,6 latus, paredzot, ka aprūpes slimnīcā pacients atradīsies aptuveni astoņas dienas. Jebkāda veida diagnostiskās vai ārstnieciskās manipulācijas vai dārgākie medikamenti šeit nav paredzēti. Viena datortomogrāfija vēderam vai trīs meronēma ampulas "apēstu" visu pacienta astoņu dienu naudu," skaidro J. Atstupens.

Pērnā gada beigās slimnīcai valsts piešķīrusi 11 407 latus (10,7% no iepriekšējā gada apjoma), pēc dažām nedēļām pāris tūkstošus atņēmusi, jo izrādījies, ka piešķirts par daudz, pienākoties vien 7205 lati (6,7%). Tagad situācija ir labāka, piešķirti 16 tūkstoši latu mēnesī, kas paredzēti 176 pacientu aprūpei. J. Atstupens pēc desmit mēnešu pieredzes jo­projām ir skeptisks par aprūpes slimnīcas pakalpojumu. "Mans uzskats - aprūpes slimnīcas pakalpojums ir mākslīgs, no augšas piedāvāts, pieprasījuma īsti nav. Ja pacients ir ambulatori izmeklēts, nav masveidā tādu, kam varētu piedāvāt kaut kādu mistisku "pagulēšanu slimnīcā"."

Paturot gaišās cerības, ka būs labāk, un cenšoties saglabāt slimnīcā personālu, aprūpes slimnīcā atvērti trīs posteņi: ķirurģiskais, terapijas, kā arī postenis ar terapeitiski smagiem, gulošiem pacientiem. Trešais postenis apvienots ar sociālajām gultām, te ir arī dienesta viesnīca. Ķirurģiskajā postenī satiktā virsmāsa Regīna Mikijanska stāsta, ka visos posteņos kopā esot 50 pacientu un vēl 5 pacienti dienas stacionārā.

"Kad biju students, Ludzas slimnīcā bija 280 gultas, kad 2004. gadā pārņēmu vadību - 155 gultas, tagad - 50," stāsta J. Atstupens. Savulaik, sniedzot neatliekamo palīdzību, slimnīcas apgrozījums esot izaudzis līdz 2 miljoniem latu, bet pacientu plūsma gadā bijusi ap 4900 pacientiem. Tagad pacientu plūsma aprūpes slimnīcā sāk nostabilizēties virs 100 pacientiem mēnesī, neskaitot maksas pacientus.

Dienas stacionārs un traumpunkts

"Dienas stacionārs jau izskatās rožainākās krāsās," J. Atstupena balsī ieskanas optimisms. "Piešķirtais finansējums neļauj to pilnā mērā noslogot - pieraksts (jūlijā - red.) uz operācijām ir jau uz oktobri."

Aptuveni 95% pacientu dienas stacionārā ir ķirurģiska profila. Janvārī te ārstējās 53 pacienti, februārī - 61, martā - 84, aprīlī - 57, maijā - 55.

"Dienas stacionāru papildinām ar maksas pakalpojumiem," par savu pieeju stāsta Ludzas slimnīcas vadītājs. "Mums ir savs "brends", sava jaunā slimnīca - superīgs operbloks un reanimācija, nodaļās vienvietīgas un divvietīgas palātas ar sanitāro mezglu, dušu, gaisa kondicionēšanu (tā būtu jābūt visās slimnīcās!). Slimnieks pēc operācijas var iet mājās, bet tādi gadījumi ir ļoti reti, ja nu vienīgi kāda lipomas operācija. Otrs variants - var palikt mūsu viesnīcā, tā ir vecā terapijas nodaļa, kur naktī nav pieejams medicīniskais personāls. Un trešais variants - var palikt reanimācijas nodaļā, kas šobrīd vairāk ir kā atmošanās palāta, kur ir medicīniskais personāls, pilns vitāli svarīgo funkciju monitorings, par ko pacients no savas kabatas maksā 15 latus."

Dienas stacionārā mēnesī tiek veikts 70-100 operāciju (to skaitā maksas): žultspūšļa un citu vēdera dobuma orgānu pārsvarā laparoskopiskās operācijas, brukas, vēnu operācijas, ar digitālā C loka palīdzību speciāli aprīkotajā zālē - traumatoloģiskās un ortopēdiskās operācijas, vairogdziedzera, pieaugušo un bērnu otorinolaringoloģiskās operācijas, ginekologi veic plānveida operācijas.

Slimnīcā 24 stundas diennaktī darbojas arī traumpunkts. J. Atstupens: "Atnāk pacients, kurš pļāvējā savainojis pirkstu, cits - savainojies uz stikliem. Ķirurgam te jābūt nepārtraukti, jo mums maksā par diennakti. Nu, nav tādas noslodzes, nejūtamies, ka to naudu nopelnām. Te tā cena ir pārmaksāta."Dienas stacionārs ir tas, kas ļauj uz nākotni skatīties optimistiski! Tajā aptuveni 95% pacientu ir ķirurģiska profila – rit trūces operācija

 "Lielais brālis", Sebežas stāstiņi un veselības tūrisms

Finansiāli šobrīd slimnīca nevienam nav parādā, izņemot celtniecības kredītu. Pelna naudu: telpas iznomā ārstu privātpraksēm, mazgā veļu kempingiem, var piedāvāt arī transporta pakalpojumus, augustā, kad divi no trim posteņiem būs slēgti atvaļinājuma un pārstrādes dēļ, uz nedēļu kļūs par viesnīcu, izmitinot 30 cilvēku delegāciju no Vācijas.

J. Atstupens stāsta, ka darbiniekiem algas nav tās lielākās, bet līdz krīzes laikam bijuši speciālisti, kam oficiālā alga bijusi 2-3 tūkstoši latu pirms nodokļu nomaksas. Kā viņi to nopelnīja? "Mana stratēģija - darbiniekus mazāk likt uz slodzēm, vairāk - uz izstrādēm."

Vaicājam, kā tad laikā, kad citas slimnīcas vienojas par apvienību veidošanu, Ludzas un Rēzeknes slimnīca palikušas katra pie sava? J. Atstupens: "Vienmēr tomēr bijis tāds "lielā brāļa" sindromiņš... Un mēs kā tāds bubulis, jo centāmies arvien jaunākas un progresīvākas tehnoloģijas ieviest. Mana vīzija būtu tāda, ka nav vairs ne Ludzas, ne Rēzeknes slimnīcas, bet ir viena fundamentāla Austrumu Latgales slimnīca, un mēs savā starpā padalām profilus."

Kad pieminam veselības tūrismu un pakalpojuma eksportu, J. Atstupens iedegas - viņam šī ideja ļoti patīk! "Pakalpojuma eksports ir kā pustumša telpa, kurā ejam. Zinām, ko gribam, bet nezinām - kā, jo te ir daudz nezināmo. Lielā politika: Krievija, Eiropas Savienība, tās ir ļoti sarežģītas attiecības. Taču ir skaidrs, ka mēs te, pierobežā, varētu taisīt pamatīgu eksportu! Lielo biznesu!"

Viņš stāsta par to, kā trīs reizes ticies ar Krievijas vēstnieku Latvijā Aleksandru Vešņakovu, bijis ar valdības komisiju Pleskavā, lai runātu par pierobežas un pārrobežas sadarbību, un kā braucis uz Sebežu. "Krievijā rajona slimnīcās ir tāmes finansējums - stagnātiska finansēšanas forma, kas absolūti neveicina vēlmi sniegt labāku pakalpojumu, pieņemt vairāk pacientu, ārstēt ātrāk, efektīvāk, lētāk. Arī darba samaksa iekļauta tāmē, un tāpat kā reiz pie mums tā atkarīga no darba stāža un kvalifikācijas - no 100 eiro mēnesī ārstam pirmajā gadā līdz gandrīz 1000 eiro pieredzējušam ārstam," teic J. Atstupens. Sebežas slimnīcas galvenais ārsts Sergejs Krems stāstījis, ka 150 kilometru rādiusā nav okulista, trūkst anesteziologu, tāpēc ir gadījumi, kad narkozi dod ķirurgs vai iztiek ar vietējo anestēziju.

J. Atstupena doma: Ludzas mediķi uz 60 kilometru attālo Sebežu strādāt varētu doties katru dienu vai arī turp uz trim dienām varētu nosūtīt veselu "desantu" - ķirurgu, anesteziologu, okulistu, endokrinologu u.c. Sebežas slimnīcas galvenais ārsts ir gatavs Latvijas ārstus nodrošināt ar dzīvojamo platību un darba atļaujām. Tādā veidā tiktu veikta arī pacientu selekcija ārstēšanai Ludzas slimnīcā, bet Krievijas kolēģi pie ludzāniešiem varētu apgūt, piemēram, mazinvazīvās ķirurģijas tehniku, digitālo staru diagnostiku utt.

"Mūs neinteresē Tjumeņas vai Maskavas pacienti, mūs interesē pierobežas 5-6 rajoni 30 kilometru zonā; katrā no šiem rajoniem ir 20-30 tūkstoši iedzīvotāju," rezumē J. Atstupens. "Starp citu, apvienojoties ar Rēzeknes slimnīcu, varētu veikt daudz plašāku sadarbību ar Krievijas pierobežas slimnīcām, jo tad arī Rēzeknes slimnīca nonāktu pierobežas 30 kilometru zonā un uz to attiektos starpvalstu pierobežas sadarbības līguma nosacījumi."

Viņš izstāsta arī savu veselības tūrisma redzējumu. Pirmkārt, Ludzas slimnīca varētu piedāvāt īsteno rehabilitāciju. "Tas nav īsti mūsu bizness, bet ir jāmainās. Šis tas fragmentārs mums jau ir, esam gatavi ierīkot arī stacionāro rehabilitāciju. Ludzā esam tikušies ar medicīniskās rehabilitācijas speciālistiem prof. Aivaru Vētru un Anitu Vētru - ceru, ka būs veiksmīga sadarbība. Svarīgākais - vajag rehabilitologu. Ergoterapeits un fizioterapeits mums jau ir."

Otrkārt, Ludzas slimnīca var piedāvāt medicīnisku aprūpi - diagnostiku un ārstniecību. Proti, tas, ko slimnīca jau māk darīt. Un, treškārt, - sadarbībā ar Ludzas Tūrisma aģentūru slimnīca var piedāvāt vairāk nekā 20 maršrutus pa pilsētu un tās apkārtni, Latgales pilsētām, ledāju pēdas, biotopus, dabas skatus, safari zirgos, ar velosipēdiem, "močiem" vai mašīnām utt.

"Kā viss izvērtīsies dzīvē - redzēs," saka J. Atstupens. "Taču traki sāp tas, ka slimnīca būvēta kā neatliekamās palīdzības iestāde, bet tagad jādomā, ko darīt ar nenoslogotajām iekārtām, gultām, ar telpām, kas tikko uzceltas, bet nu atkal jāpārbūvē..."

Foto: Inese Austruma

Uz augšu ↑
  • Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

    Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā! Lasīt visu

  • Ar ķirurģiju uz “tu”. Prof. GUNTARS PUPELIS, ķirurgs

    Profesors GUNTARS PUPELIS vada RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, lielāko neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniedzēju Latvijā, un ir specializētas politraumas aprūpes sistēmas veidotājs pēc starptautiskām vadlīnijām. Viņam nekad nav trūcis ideju, kā klīnikas darbu uzlabot līdz Eiropas līmenim. Lasīt visu

  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu