Zāļu devu titrēšana, pareizas devas un zāļvielas izvēle, sāpju iemesla atpazīšana, multiprofesionāla pieeja hronisku sāpju aprūpē — tie ir tikai daži izaicinājumi, ar ko ģimenes ārsts saskaras ikdienā, strādājot ar sāpju pacientiem. Neskaidros jautājumus kliedē Dr. Matīss Mežals, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, algologs.
Hroniskas sāpes ir viena no galvenajām sabiedrības veselības problēmām. Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka no hroniskām sāpēm cieš aptuveni piektdaļa Eiropas iedzīvotāju. [1] Viens no biežākajiem hronisku sāpju iemesliem ir locītavu slimības. Rakstā lasiet par pagājušajā gadā veiktu mikropopulācijas pētījumu trīs Latvijas lauku ģimenes ārstu praksēs — par psihoemocionāliem traucējumiem pacientiem ar hroniskām somatiskām ortopēdiskām un reimatoloģiskām locītavu sāpēm.
Muguras lejasdaļas sāpes ir milzīga medicīniska un sociālekonomiska problēma visā pasaulē. Tas ir viens no biežākajiem ģimenes ārsta apmeklējuma iemesliem, ieņemot otro vietu aiz augšējo elpceļu slimībām.
Medicīnas literatūrā pirmās liecības par fantoma sāpēm parādās 16. gadsimtā, kad franču ķirurgs Ambruāzs Parē 1552. gadā, aprakstot amputāciju kā ārstēšanas metodi, traktātā The Method of Treating Wounds Made by Harquebuses and Other Gun atspoguļo arī fantoma sāpēm raksturīgās izpausmes. Tomēr termins “fantoma sāpes” ieviests tikai 1866. gadā.
Aptuveni katrs piektais Eiropas iedzīvotājs cieš no mērenām vai stiprām hroniskām sāpēm. [24] Sāpes var mazināt pacienta kustīgumu, netieši ietekmēt slimības norises gaitu, mazināt imūnsistēmas efektivitāti, apetīti, koncentrēšanās spējas, miega kvalitāti un var ievērojami traucēt savstarpējās attiecībās ar līdzcilvēkiem.
Hronisku sāpju ārstēšanā līdztekus medikamentozai terapijai būtiska ir nefarmakoloģiska terapija un pacienta pašaprūpes prasmju uzlabošana.
Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Miofasciālo sāpju sindroms (MFS) ir jaukts sāpju sindroms ar prevalējoši somatomotoriskās sistēmas traucējumiem (motoriskās galaplātnītes disfunkciju), raksturīgi arī somatosensoriskās sistēmas traucējumi (neiropātisko sāpju komponents) un centrālas sensibilizācijas mehānisms.
Kopš laika, kad Starptautiskā Sāpju izpētes asociācija 1979. gadā definēja sāpes, cilvēces izpratne par sāpēm ir mainījusies, pateicoties daudzpusīgiem pētījumiem, tomēr vēl joprojām nevaram teikt, ka mākam pilnībā tās novērst. Apmēram 30 % no pacientiem attīstītajās valstīs jūt vieglas vai vidēji stipras sāpes, kas ilgst vairāk par sešiem mēnešiem.
Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Augsta asinsspiediena (TA) mainība ir saistīta ar paaugstinātu aldosterona un minerālkortikoīdu receptoru aktivāciju. Turklāt, atkārtoti novērota sistoliskā TA mainība var paaugstināt kardiovaskulāro notikumu un hroniskas nieru slimības (HNS) attīstības risku. FIDELITY ir 3.fāzes FIDELIO-DKD un FIGARO-DKD pētījumu apokopotā analīze, kurā nesteroīdais minerālkortikoīdu receptoru antagonists (nsMRA) finerenons salīdzinājumā ar placebo nozīmīgi samazināja kardiovaskulāro slimību un nevēlamo nieru veselības iznākumu risku pacientiem ar HNS un 2.tipa CD.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā oficiāli atklāta Latvijā vienīgā robotizētās magnētiskās navigācijas sistēma Stereotaxis Genesis, kas paplašina iespējas ārstēt pacientus ar sarežģītiem sirds ritma traucējumiem.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
