Cukura diabēta pacientu glikēmijas terapijas mērķi
Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo hiperglikēmija un dažādu komplikāciju attīstība. Visbiežākie diabēta tipi ir 1. tipa diabēts un 2. tipa cukura diabēts.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo hiperglikēmija un dažādu komplikāciju attīstība. Visbiežākie diabēta tipi ir 1. tipa diabēts un 2. tipa cukura diabēts.
Efektīvs ģimenes ārsta darbs nozīmē sadarbību ar ārstiem–speciālistiem. Endokrinologs ir ārsts, pie kura ģimenes ārsts pacientus nosūta īpaši bieži, jo tieši endokrinologs nodarbojas ar tādu Latvijā un attīstītajās valstīs izplatītu slimību ārstēšanu kā cukura diabēts, osteoporoze, vairogdziedzera disfunkcija.
Osteoporozes ārstēšanas stūrakmens ir izmaiņas dzīvesveidā. Ar to mēs saprotam, ka sievietei (pierādīts, ka sieviešu dzimums ir riska faktors) jāatmet smēķēšana/alkohola lietošana, jāsāk (jāturpina) fiziski aktīvs dzīvesveids, jānovērš kritienu riski, ar ikdienas uzturu vai uztura bagātinātājiem jāuzņem adekvāts kalcija un D vitamīna daudzums.
Doctus augusta (2020) numurā asoc. prof. Vitolds Mackēvičs ar kolēģiem iesāka izglītojošu rakstu par potenciālām cukura diabēta mikrovaskulārām komplikācijām. Orgānu bojājums nekontrolēta cukura diabēta gadījumā ir plašs, cieš visas orgānu sistēmas, tāpēc jāatgādina, cik svarīga ir glikēmijas kontrole.
Cukura diabēta izplatība pēdējos 40 gados pieaugusi par 110 % vīriešu populācijā un par 58 % sieviešu populācijā, globāli sasniedzot 9 % un 7,9 % (2014. gada dati). [1] Pēc Starptautiskās Diabēta federācijas datiem, ik 6 sekundes kādam no zemeslodes iedzīvotājiem tiek atklāts cukura diabēts, 2019. gadā sasniedzot 463 miljonus pieaugušo populācijā. [2] 2035. gadā tiek prognozēts saslimstības pieaugums par 27 % jeb 592 miljoniem [3] ar strauju pieaugumu līdz 2045. gadam, kad 700 miljoniem varētu tikt diagnosticēts diabēts.
Gatavojot šo rakstu, pavisam netīšām atklāju Henry T. Ricketts publikāciju žurnālā JAMA ar intriģējošu nosaukumu — “Modernā cukura diabēta ārstēšana”. [1] Tikai tāds nieks, ka raksts publicēts 1952. gada 8. novembrī. Kopš tā publicēšanas pagājuši nepilni 68 gadi. Gandrīz vesels cilvēka mūžs. Taču autora viedoklis un ārstēšanas rekomendācijas arī šodien šķiet gana loģiskas un pamatotas.
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Iepriekšējā Doctus numurā publicēts Dr. Karla un Dr. Mihailovas skatījums uz psoriāzi un psoriātisko artrītu, slimību ārstēšanas un diagnostikas pamatprincipiem. Šajā numurā caur klīniskā gadījuma prizmu lūkojamies uz psoriāzes saikni ar aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu.
Diabētiskā ketoacidoze (DKA) un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis (HSS) ir akūtas metaboliskas komplikācijas, kas attīstās gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem. DKA gadījumā raksturīga ketoacidoze un hiperglikēmija, bet HHS biežāk izpaužas ar smagāku hiperglikēmiju un bez ketoacidozes.
Cilvēka skeletam ir vairākas funkcijas: atbalsts, iekšējo orgānu aizsardzība, kustības, hematopoēzes jeb asinsrades norises vieta, kalcija depozīts, tas ir arī ievērojams endokrīns dziedzeris. [1] Maksimālo kaulu masu un stiprumu cilvēks iegūst 15—30 gadu vecumā, tāpēc svarīga šajā periodā ir fiziskā aktivitāte un adekvāta kalcija un D vitamīna uzņemšana uzturā.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.