Cukura diabēts (CD) ir viena no visbiežākajām hroniskajām slimībām, kas saistīta ar seksuālo disfunkciju. Gan pacientiem, gan ārstiem tas ir delikāts sarunu temats, taču, tiklīdz tas izrunāts un atrisināts, pacienti var gūt uzlabojumu vairākās veselības jomās.
2. tipa cukura diabēta sastopamība pēdējos gados strauji palielinās visā pasaulē. Un nākamajos 25 gados pacientu skaits, kas slimo ar 2. tipa cukura diabētu (CD), būs divas reizes lielāks, nekā tas ir tagad, tātad ievērojami palielināsies slimības un komplikāciju ārstēšanas izmaksas. [1] Izmantojot pašreizējos medikamentus, diabēta ārstēšanas vadlīnijās minētos mērķus izdodas uzlabot tikai 50–70% slimnieku.
Primārā hiperparatireoīdisma (PHPT) gadījumā notiek autonoma un nekontrolēta paratireoīdā hormona (PTH) veidošanās epitēlijķermenīšos, kas izraisa hiperkalciēmiju. [1; 2] Iedarbojoties uz galvenajiem mērķorgāniem - kaulaudiem un urīnizvadorgānu sistēmu, PTH izraisa hiperkalciēmiju, kas ir galvenā PHPT pazīme. [3]
Klīniskā gadījuma apraksta tēma ir epitēlijķermenīšu karcinoma - rets primāras hiperparatireozes cēlonis, kas prasa ilgstošu pacienta kontroli dinamikā, jo slimībai ir nozīmīgs recidīva risks. Vēlamies atgādināt arī to, ka ne vienmēr "labvēlīga" histoloģijas atbilde izslēdz ļaundabīgu slimību.
Pasaulē pieaug grūtniecību skaits, kurās tiek diagnosticēts gestācijas cukura diabēts (GCD). Grūtniecības jeb gestācijas cukura diabēts tiek pieskaitīts biežākajām grūtniecības pataloģijām, kuru sastopamība pieaug. Vācijā 2010. gadā no 650 000 dzemdību 3,7% jeb 24 000 grūtnieču tika diagnosticēts GCD, bet, piemēram, 2002. gadā tie bija tikai 1,5% jeb 8800 grūtnieču. Pieaugošā tendence tiek saistīta ar jauniešu aptaukošanos. Šajā rakstā apkopta informācija par riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanas iespējām.
Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.
Cukura diabēts (CD) un īpaši 2. tipa CD neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem 21. gadsimta veselības aprūpes uzdevumiem. IDF novērtējums liecina, ka pašreiz 8,6% Eiropas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 79 gadiem slimo ar cukura diabētu, t.i., 55,4 miljoni. Jārēķinās ar vēl lielāku diabēta sastopamības pieaugumu, 85-95% gadījumu tas būs 2. tipa CD. To, ka pieaug saslimstība ar 2. tipa CD, nosaka novecošanās, izmaiņas ieradumos, īpaši uzturā, kustību apjoma mazināšanās.
Osteoporoze ir hroniska un sistēmiska kaulu slimība, ko raksturo samazināta kaulu masa un mikroarhitektonikas izmaiņas, kā rezultātā samazinās kaulu stiprums un palielinās lūzumu risks. [1-3] Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ap 30% gūžas lūzumu un 20% skriemeļu lūzumu notiek vīriešiem. Aptuveni vienam no 4 vīriešiem pēc 60 gadu vecuma attīstīsies osteoporotisks lūzums. Osteoporoze vīriešiem ir gan nepietiekami diagnosticēta, gan arī nepietiekami ārstēta slimība. Osteoporoze vīriešiem ir daudzfaktoru slimība, kuras ģenētisko predispozīciju ietekmē hormonāli, vides un diētas faktori. [1; 14]
Aptaukošanās ir aktuāla mūsdienu veselības problēmu ar tendenci vērsties plašumā. Būtībā diētu var kontrolēt, regulāri trenēties – it kā jā; bet ir taču daudz vienkāršāk – tablete/divas tabletes dienā, tālāk vairs nav jādomā un jāpūlas! Tomēr viss nav tik vienkārši. Un efektivitātes ziņā nepavisam ne. Apetīti mazinošās zāles ir medikamenti, kas jālieto ārsta vai farmaceita uzraudzībā (vismaz ārzemēs farmaceiti to dara). Vēsture ir bagāta ar piemēriem, kas notiek, kad cilvēks to dara vieglprātīgi un nekontrolēti. Šajā rakstā īsumā par to, kā cilvēkam veidojas izsalkuma un sāta sajūta, kas par to atbild un kādi ir apetīti mazinošie medikamenti.
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis ir atspoguļot neapmierinoši kompensēta cukura diabēta infekciozas komplikācijas un to ārstēšanā izmantoto antibiotiku blakusparādības, kā arī akcentēt un pievērst uzmanību medikamentu retam un ļoti nopietnam toksiskam efektam kombinācijā ar daudzu orgānu disfunkcijas sindromu (MODS).
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
GLP-1 receptoru agonisti varētu ieņemt nozīmīgu vietu hroniskas migrēnas ārstēšanā, liecina apjomīga reālās klīniskās prakses datu analīze. Pētījumā konstatēts, ka gada laikā pacientiem, kuri lietoja GLP-1 preparātus, bija mazāka veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana un retāk bija nepieciešami papildu medikamenti migrēnas ārstēšanai, salīdzinot ar pacientiem, kuri lietoja topiramātu.
