Akromegālijas izplatība ir 40—125 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju, bet sastopamība ir 3—4 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju gadā. Datu par akromegālijas izplatību un sastopamību Latvijā nav.
Pēc ASV Endokrinologu biedrības datiem akromegālijas prevalence ir no 40 līdz 125 gadījumi uz 1 miljonu iedzīvotāju, bet incidence ir 3 līdz 4 jaunatklāti gadījumi uz 1 miljonu iedzīvotāju gadā. Akromegālija ir vieglāk atpazīstama, kad slimība progresē un parādās fenotipiskas pārmaiņas, un pacientiem jau ir attīstījušās multiplas komplikācijas un blakus slimības. Savlaicīgi un agrīni diagnosticējot un ārstējot akromegāliju pēc jaunākajām klīniskajām vadlīnijām, iespējams uzlabot šo pacientu dzīves kvalitāti un samazināt agrīnas mirstības risku.
Saslimstība ar cukura diabētu visā pasaulē strauji pieaug uz 2. tipa cukura diabēta rēķina, slimības 1. tipa slimnieku skaita pieaugums ir samērā neliels. Rakstā problēmas izklāsts endokrinologa, oftalmologa un neirologa skatījumā.
No endokrīniem audzējiem vairogdziedzera vēzis sastopams visbiežāk. Vairogdziedzera vēža sastopamība pēdējos četrdesmit gados palielinājusies gan visā pasaulē, gan arī Latvijā.
Klīniskajā gadījumā aprakstīta paciente ar primāru hiperparatireozi, epitēlijķermenīšu adenomu, sekundāru osteoporozi, vairākām daudzveidīgām osteoklastomām un patoloģisku lūzumu. Klīniskā gadījuma aprakstā lasiet par izmeklējumiem un diagnozes noteikšanas gaitu.
Uzturā visbiežāk lietotie dabiskie saldinātāji ir fruktoze, glikoze un saharoze. Fruktoze un glikoze ir monosaharīdi, bet saharoze ir disaharīds, kas satur vienu glikozes un vienu fruktozes molekulu. Galvenais fruktozes avots ir saharoze, ko iegūst no cukurbietēm vai cukurniedrēm, kā arī no augstas koncentrācijas fruktozes kukurūzas sīrupa, augļiem un medus. [1]
Šajā rakstā apkopoti rezultāti no Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā veikta četru gadu retrospektīva pētījuma, kura mērķis bija analizēt izteiktas hiperholesterinēmijas biežumu, iespējamos iemeslus un tās saistību ar kardiovaskulārām slimībām (KVS) un KVS riska faktoriem hospitalizētiem pacientiem.
Epidemioloģiski pētījumi liecina, ka diagnoze Diabetes mellitus tiek noteikta arvien biežāk. Hronisko komplikāciju un to izraisīto smago sociālo seku dēļ diabēts kļūst par globāli nozīmīgu problēmu, kuras risināšanā nepieciešams atbilstīgs rīcības plāns.
Aspartāms jeb pārtikas piedeva E951 ir mākslīgais saldinātājs, ko lieto kā cukura aizvietotāju dažādos pārtikas produktos un dzērienos. Aspartāmu atzīst kā drošu pārtikas piedevu [3] vairāk nekā deviņdesmit valstīs. [1; 2] ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (U.S. Food and Drug Administration — FDA) aspartāmu raksturo kā vienu no visrūpīgāk pārbaudītajām un pētītajām pārvaldes apstiprinātajām pārtikas piedevām.
Uzlabojoties vēža agrīnai diagnostikai un ārstēšanas metodēm, pieaugusi pacientu dzīvildze, bet vienlaikus palielinās arī kaulu bojājuma un lūzumu risks, tāpēc mūsdienās onkoloģisku pacientu aprūpē jāiekļauj kaulu minerālā blīvuma (KMB) zuduma un osteoporozes riska faktoru izvērtējums, kā arī savlaicīgi jāsāk KMB zuduma profilakse un osteoporozes ārstēšana ar atbilstīgiem medikamentiem. [1]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
